Māra Mennika. Spēku dod skatītāji

«Uz skatuves ir viegli – tu izurbies cauri savam tēlam, tev ir zināma skaidrība, kas ir kas. Savā dzīvē pareizās atbildes nav tik viegli atrast,» atzīst Valmieras Drāmas teātra (VDT) aktrise Māra Mennika.

Rīt un parīt viņa kopā ar kolēģiem būs Rīgā, kur Latvijas Nacionālajā teātrī spēlēs režisores Ineses Mičules iestudēto Aspazijas drāmu Vaidelote.

Otra izrāde, ko VDT šonedēļ ved uz Rīgu, ir krāsaina un muzikāla izrāde maziem bērniem Visām pelēm garšo siers, kas būs skatāma 3. novembrī pulksten 15 un 18. Režisors - Felikss Deičs.

Mūsdienīgi un spraigi

Māra Mennika neslēpj: ieraugot repertuārā, ka būs jāspēlē Vaidelote, pār viņu nolaižas atbildības smagums Himalaju kalnu grēdas lielumā. «Šis darbs ir pamatīgs, godīgs un bezgalīgs, tas ir caurstrāvots ar kaislībām un dažādiem notikumiem, un emocijas ir tik piesātinātas un sirdi plosošas, ka šo lomu spēlēt ir interesanti, bet - vienlaikus arī ļoti grūti.» Aktrise stāsta, ka Valmierā švaki pērk biļetes uz Vaideloti, jo, iespējams, Raiņa un Aspazijas jubilejas gads bijis viņu darbiem pārsātināts. Tomēr tie, kuri izrādi noskatās, ir apmierināti, pat sajūsmā. Režisore veltījusi šim darbam daudz laika, atstājot tikai pašu būtiskāko, un tas ļauj notikumiem risināties ļoti spraigi un mūsdienīgi. Un Māra Mennika uzskata, ka tiešām ir vērts to noskatīties.

Patīk spēlēt Rīgā

«Viesizrādes Rīgā man patīk ar to, ka uz mūsu izrādēm var atnākt gan draugi, kas dzīvo Rīgā, gan visi tie, kuri kaut kādu apsvērumu dēļ nevar izbraukāt uz Valmieru,» saka Māra Mennika. Viņai patīk spēlēt Rīgā, jo tā ir viņas dzimtā pilsēta. Tomēr par mājām talantīgā aktrise jau daudzus gadus sauc Valmieru, jo, kā pati teic: mājas ir tur, kur ir sirds. Tur, kur ir ģimene un bērni - vīrs Niks Ērglis un meitas Rute Nikola (12) un Rasa Saule Estere (7).

«Kad ilgāku laiku neesmu bijusi Rīgā, turp aizbraucot, šķiet, ka nav ko elpot. Tur lielās devās atkal saņemu pilsētas nemieru un agresiju un, atgriežoties Valmierā, jūtos kā aizbēgusi no Rīgas kņadas. Valmierā dzīve rit rimtāk, rāmāk un mierīgāk, un pie tā ātri un ļoti pierod. Protams, dzīvojot Rīgā, pie pilsētas biju pieradusi un likās, ka viss ir normāli. Bet tagad ļoti izjūtu Rīgas stresu un nemiera garu. Protams, zināmās devās arī tas ir vajadzīgs, un viesizrāžu laiks šo devu iedos.»

Vispirms iekurina krāsni

Šobrīd aktrisei vairāk vajadzību saistās ar māju, ko ģimene iegādājusies šogad pavasarī, bet sezonas beigās un vasarā bija tik daudz darba, ka īsti nebija laika tajā ievākties un visu iekārtot. «Laikam jau Dievs nav mazais bērns - man šis rudens iedots no darba teātrī brīvāks, lai varu vairāk laika veltīt bērniem un rūpēm par māju. Tiešām esmu teātrim par to pateicīga, jo māja prasa milzīgu darbu. Tagad domāju: kāda vaina dzīvot dzīvoklī - atnāc mājās, ir silts, apgulies pie televizora un kājas gaisā. Bet mājā pat rīts sākas savādāk, jo pirmais, ko izdari - iekurini krāsni. Nesen mamma bija atbraukusi ciemos, un viņa divās dienās man tik daudz palīdzēja, ka es tiešām nesaprotu, kur viņa ņem tādu spēku. Es gan esmu ievērojusi, ka vecākā paaudze ir ne tikai garīgi, bet, lai cik tas būtu dīvaini, arī fiziski stiprāka par mums, jaunajiem. Es zinu, kā tas ir, ka nav spēka, ir nogurums, slinkums. Mana mamma tādas domas vispār pat nepieļauj - viņa iet un dara, kas jādara. Jā, man šobrīd ļoti aktuāls ir jautājums, kur lai ņem spēku ikdienas sadzīviskajām rūpēm, kā neļauties slinkumam...» Māra atzīst, piebilstot, ka uz skatuves tādu problēmu nav. Pat ja kādreiz pirms izrādes šķiet, ka nav spēka, uzejot uz skatuves, viss mainās. «Laikam jau tie ir skatītāji, kas dod mums enerģiju un spēku,» aktrise secina un izstāsta, ka šobrīd viņa palēnām iesaistās topošās izrādes Džeina Eira mēģinājumu procesā pie režisora Reiņa Suhanova. Palēnām tāpēc, ka paralēli notika citu jauniestudējumu mēģinājumi, kuros nodarbināti bija arī šajā izrādē iesaistītie aktieri. «Es vēl neesmu gatava par to runāt, bet man ir sajūta, ka tas būs kaut kas gan mistisks, gan dzīvei un sadzīvei ļoti nepieciešams un saprotams,» Māra atklāj, uzsverot, ka viņai ļoti patīk strādāt pie Reiņa Suhanova, jo viņa mēģinājumos aktrise gūst mieru un iedvesmu. «Bet drošības izjūtu rada tas, ka viņam ir redzējums, kurp viņš mūs ved. Un tas ir būtiski.»

Draudziņš un Dollija

«Mans vīrs saka: mums vajadzēja māju, jo Rasa gribēja kaķi, bet dzīvoklī sunim un kaķim vietas nepietiktu,» Māra pasmaida un izstāsta, ka kopš augusta līdzās suņupuikam Draudziņam mājās ir arī kaķenīte Dollija. «Daudziem šis vārds saistās ar pirmo klonēto aitu, bet man - ar filmu Teātris, kur Elza Radziņa bija Misis Dollija,» aktrise paskaidro un atzīstas, ka viņa ir suņu mīle, bet no kaķiem viņai vienmēr bijis bail. Bet, kopš Rasa izrādē Meistars un Margarita spēlē mazo kaķi, šī tēma ģimenē atkal aktualizējās, un, kad Māras draudzene no Vecumniekiem pēkšņi piedāvāja kaķēnus, bija jāņem. «Laikam jau nekas dzīvē nenotiek tāpat vien - tik daudz par to kaķi bija runāts.»

Kamēr kaķis laiski murrā siltā istabā, Māra ar savu Draudziņu dodas pastaigās pa mežu. «Kad vēl dzīvojām centrā dzīvoklī, biju pieradusi iet ar suni staigāt - gar Gauju, pa mežu. Taču, tiklīdz pārvācāmies uz māju, likās, ka nekur nav jāiet, jo suns tāpat visu laiku ir ārā. Un tad vienā brīdī sapratu, ka man ļoti pietrūkst šo pastaigu. Jo tās man dod spēku, ļauj sakārtot domas un, esot prom no visa cita, iekšēji savākties. Tā nu mēs ar Draudziņu atradām sev jaunas takas un atkal ejam staigāt.»

Māksla, draugi un dzīvā uguns

Aktrise atklāj: spēku viņa rod ne tikai uz skatuves. Arī caur tīriem, dzidriem mākslas darbiem, kas viņu burtiski sapurina un atjauno, un atgādina par to, kas ir svarīgs un kas ne. Un tad visas sadzīviskās grūtības izzūd. Vasarā Māra uzlādējas, apciemojot savus mīļos draugus un vienkārši pasēžot pie ugunskura un parunājoties. «Šādas tikšanās mani iemet atpakaļ skaistajos pusaudža gados un ļauj nokļūt pasaulē ārpus ikdienas rūpēm. Un vēl esmu apjautusi, ka, ik dienu esot saskarsmē ar dzīvo uguni - kurinot krāsni, arī tā dod spēku un ļauj sevī sadedzināt visu lieko.»