KULTŪRA: Kas notiek ar sievieti?
«Atriebība. Lielākā vai mazākā mērā, bet šī sajūta mums katram ir pazīstama,» uzskata aktrise un režisore Ināra Slucka. Rītvakar ar viņas dramatizēto un režisēto Andreja Upīša romānu Sieviete Latvijas Nacionālais teātris atklāj savu jauno, 98., sezonu. Titullomā – Dita Lūriņa.
«Andreja Upīša romānu Sieviete es izlasīju laikā, kad iestudēju izrādi ...bagātā kundze... [2013]. Tā kā pirmoreiz strādāju ar Upīti, mēģināju lasīt visu, kas bija iespējams, ko vēl kā obligāto literatūru skolas laikā nebiju apguvusi,» stāsta jauniestudējuma dramatizējuma autore un režisore Ināra Slucka, atzīstot, ka, pat ar šodienas acīm skatoties, viņai šis 1910. gadā sarakstītais romāns šķitis ļoti mūsdienīgs. «Domāju, kā viņš kaut ko tādu varēja uzrakstīt jau tajā laikā. Turklāt arī tolaik šis romāns bija ļoti populārs.» Režisore domā, ka romāna autors šajā darbā ir bijis diezgan atklāts pret sevi un viņš nebaidījies tajā ielikt savu kaisli.
«Es esmu sieviete, un mani, protams, interesē, kas notiek sievietes pasaulē. Bet sieviete jau nepastāv bez vīrieša, ne velti mēs liekam līdzās - sieviete/vīrietis, sievišķais/vīrišķais. Un konkrēti šajā darbā man interesanta šķita atriebības tēma - kas notiek ar cilvēku, kad viņu pārņem šīs emocijas. Kas notiek ar sievieti un kas - ar vīrieti?» atklāj izrādes režisore Ināra Slucka.
Mariannas kundzes (Zane Jančevska) pansijā mitinās jautra četru vecpuišu kompānija - Apse (Ģirts Liuziniks), Grundulis (Mārtiņš Brūveris), Pūpols (Kaspars Aniņš) un Līcītis (Raimonds Celms) -, kuri savu dzīvi vada bezbēdīgā uzdzīvē. Par viņu iekāres objektu kļūst arī pie brāļa atbraukusī Elza (Dita Lūriņa). Pazemota un pievilta, sieviete nolemj slepus atriebt pāridarītājiem, bet neviens, kas iesaistīts šajā spēlē, nenojauš, ka likme būs... pašu spēlmaņu dzīvība. Izrādē par atriebību un tās mistisko bumeranga dabu spēlē arī Dace Bonāte (Elzas māte), Sanita Pušpure (Lidija) un Gundars Grasbergs (Grīns). Izrādes scenogrāfs ir Aigars Ozoliņš, muzikālais konsultants un aranžētājs Juris Vaivods, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, horeogrāfe Agnese Vanaga, literārā konsultante Inga Ābele.
«Šajā darbā ir ļoti daudz izpētes materiāla, tāpēc, gatavojoties šim iestudējumam, esmu izlasījusi arī divas grāmatas, kas man iedeva daudz plašāku ieskatu par šo laiku, - tās ir Inetas Lipšas [LU Latvijas Vēstures institūta vadošā pētniece] sarakstītās Seksualitāte un sociālā kontrole Latvijā 1914-1939 [2014] un Rīga bohēmas varā [2002],» stāsta Ināra Slucka, piebilstot, ka arī kostīmus modes māksliniece Keita veidojusi ļoti precīzi tam laikam atbilstošus. Savukārt izrādes muzikālajam materiālam izmantotas komponista Marka Marjanovska [1889-1944] dziesmas. «Viņš bija Oskara Stroka līdzgaitnieks, tikai atšķirībā no Stroka, kurš nodzīvoja garu mūžu [1893-1975], Marjanovski sadedzināja Būhenvaldes koncentrācijas nometnē. Viņš arī rakstīja mūziku, dzīvoja Rīgā, un 20., 30. gados viņa mūzika skanēja daudzviet. Reizē ar šo Andreja Upīša stāstu man gribējās viņu reanimēt,» paskaidro izrādes režisore.
Viņa ir pateicīga gan izrādes tehniskajam personālam, kuri iegulda milzīgu darbu, gan «brīnišķīgajai aktieru buķetei» - jo ikviens strādā ar milzu atdevi, un tas režisorei rada ļoti labas un uzticamas komandas sajūtu. Taujāta, vai viņai pašai nav vilinājuma būt uz skatuves, aktrise godīgi atzīstas, ka «šajā darbā un šādā kompānijā gribētu būt gan».
Bet vasaru Ināra Slucka pavadījusi, gan izbaudot saulainās dienas, gan nopietni strādājot. «Biju aizbraukusi uz Berlīni, kur saņēmu garīgo dopingu - noskatījos vairākas izrādes, apmeklēju izstādes. Patiesībā, ja tev ir sezonas atklāšanas darbs, skaidrs, ka vasarā nekādas atpūtas nav. Un man paveicās - vasara bija diezgan lietaina, varēju strādāt.».