Aktieris Aldis Siliņš. Domāt jutekliskās kategorijās

KĀ DZĪVOT? «Par laimi vai par nelaimi, man nemitīgi visādas domiņas šaudās galvā. Un nav jau atbildes, ir tikai jautājums – kā dzīvot?» saka Dailes teātra aktieris Aldis Siliņš. Viņš ar kaifu ir iekodies materiālā, kas jau šovakar piedzīvos pirmizrādi © F64

«Ir izrādes, kurās jau mēģinājuma posmā aktieris kā balons pamazām pielīst ar hēliju un ir tuvu griestiem. Bet šoreiz man ir sajūta, ka šis darbs mainīsies un mana loma attīstīsies reizē ar mani. Jo es zinu, ka arī pēc gada turpināšu uzdot sev kādus jautājumus,» saka Dailes teātra aktieris Aldis Siliņš. Viņam šovakar pirmizrāde – ierēdņa Georgija Stepanoviča Želtkova loma režisora Mihaila Gruzdova jauniestudējumā melodrāmā Granātu krāsas aproce.

Vai pasaulē ir sastopama īsta mīla? Nesavtīga, pašaizliedzīga mīla, kas nealkst atalgojuma, kas stiprāka par nāvi? Tāda mīla, kuras dēļ var paveikt jebkuru varoņdarbu, ziedot dzīvību, uzņemties ciešanas? Mīla, kas nav slogs, bet ir prieks. Tāda mīla, par kādu sapņo sievietes un kādu var piedzīvot varbūt tikai reizi 1000 gados. Stāsta, ka agrāk tā esot bijis. Bet, ja arī nav bijis, vai cilvēces labākie gari un prāti nesapņo un neskumst par to? Tas ir vislielākais noslēpums pasaulē, un to savā stāstā Granātu krāsas aproce mēģina atklāt Aleksandrs Kuprins. Šo stāstu teātrim dramatizējusi jaunā dramaturģe Justīne Kļava, lomās: Artūrs Skrastiņš, Vita Vārpiņa, Aldis Siliņš, Aija Dzērve, Gints Andžāns, Juris Bartkevičs vai Jānis Paukštello, Ilze Dzenīte.

Mīl un savādāk nevar

«Nu, protams, par mīlestību. Tas ir stāsts par vairāku cilvēku dzīvēm un mīlestību kā vienu no veidiem, kā vispār dzīvot. Varbūt skaļi skan, bet - tas ir stāsts par jēgu. Manuprāt, jebkurš domājošs cilvēks uzdod sev jautājumu, kā nodzīvot viņam atvēlēto laiku, meklē, kā dzīvot. Protams, katram ir savs liktenis, un katrs arī saskaras ar mīlestību - vai tā ir pozitīva vai negatīva pieredze, bet mīlestība ir pāri visam. Ne tikai mīlestība uz sievieti, arī mīlestība uz māti, bērnu. Mīlestība uz dzimteni. Mīlestība uz Dievu. Tas vārds ir tik plašs, tik ļoti krāsains un jēdzieniski bagāts, un - tas ir baigi sarežģīti....» secina Georgija Stepanoviča Želtkova lomas atveidotājs Aldis Siliņš. Viņa varonis mīl, jo savādāk nevar. Tā ir viņa dzīve, un tā ir viņa jēga dzīvot. «Tas ir liels izaicinājums atklāt sevī to plašumu - ka tā var mīlēt... Katrā cilvēkā jau tas ir, katrs varētu tā mīlēt, bet ir kaut kādi sadzīviski apstākļi, kas mūs ietekmē, un - vai mēs uzdrošināmies mīlēt tā? Tas attiecas arī uz mani, protams - man arī jāmācās dabūt nost to sadzīvisko gruzīti, kas pārklājies pāri. Un tomēr es nezinu, vai es tā varētu mīlēt, kā mīl mans varonis...» atzīst skatuves mākslinieks.

Viņš aizdomājas: ir romānu un filmu mīlestība, un ir dzīves mīlestība. Un bieži vien nesanāk tā kā romānā vai filmā. Aldis domā, ka šīs daudzās formulas, ko cilvēki salasās grāmatās un saskatās kino, nereti ļoti traucē. Jo tad meitene gaida princi baltā zirgā, bet to foršo džeku, kurš pabrauc garām ar riteni, pat nepamana. Un otrādi. Un tāpēc nenotiek daudzas satikšanās. «Mans tēls mīl iztālēm, tāpēc ir jautājums: vai viņš mīl to konkrēto sievieti vai tikai savu iedomu tēlu? Bet vienalga - viņš mīl, un tas ir veids, kā viņš dzīvo. Un es nevaru pateikt, ka tā ir jāmīl, vai - ka tā nav jāmīl. Man ir svarīgi nenobīties pašam no sevis un godīgi pieskarties šai tēmai.»

Cilvēciska satikšanās

Aldis ir pateicīgs jauniestudējuma radošajam ansamblim, ka viņš tajā pieņemts un ka ikviens bija gatavs dalīties savā personīgajā pieredzē. «Mēģinājumu posms bija fantastisks! Es atkal noticēju kaut kādām teātra lietām un izbaudīju sarunas, kas veidojās apkārt šai izrādei, lai tā taptu. Protams, katram ir savs stāsts, sava uztvere un savs redzējums, bet es ļoti daudz no tā esmu ņēmis sev. Atbildes jau nav, bet ir jautājums - kā dzīvot? Kā dzīvot šai laikā? Kā uztvert to, kas notiek apkārt?...»

Vai aktierim tas ir jautājums arī sev - par profesijas izvēli, par savu vietu teātrī? «Jā, protams. Šeit pavadītais laiks liek par to domāt. Gribas jau tomēr saprast, kāpēc, kā tālāk? Tas nenozīmē, ka es nevaru būt liderīgs un brīžam nedomāt neko, bet principā man ir jautājumi, uz kuriem tikai man pašam sev ir jāatbild. Vai teātris būs vienīgais, ko es dzīvē darīšu? Vai tā es visu dzīvi nodzīvošu? Kā es gribu dzīvot? Tādi jautājumi pie tevis vai nu atnāk, vai neatnāk. Un, ja atnāk, skaidrs, ka tie paliks, kamēr sev nesniegsi godīgas atbildes.» Kāda ir Alda šā brīža atbilde sev par vietu teātrī? «Pagaidām esmu šeit. Bet - kā tālāk iegrozīsies mana dzīve, es nezinu.»

Aktieris atzīst: viņš joprojām ir teātrī arī tādēļ, ka ir tādi mēģinājuma posmi, kāds bija ar Granātu krāsas aproci, ka kolēģi, kuri ir līdzās, pēkšņi paveras un runā par savu dzīvi. «Man bieži teātrī ir pietrūcis sarunu par dzīvi - par nodzīvotu dienu, par dienā satiktiem cilvēkiem, par piedzīvotām emocijām. Es nevaru visu laiku runāt par mākslu. Mani interesē arī tavs piedzīvojums, kā tu dzīvo. Jā, mēs katrs dzīvi uztveram savādāk, un tieši tāpēc man ir interesanti klausīties, kā tu uz to skaties. Cilvēciska satikšanās mani interesē. Tāpēc es priecājos par šo materiālu, jo tas man nācis kā foršs piedzīvojums. Un forši nenozīmē viegli, forši nozīmē ar kaifu tajā iekosties.»

Apakšā ir dzīve

Aldis ar gandarījumu turpina par jauno izrādi, sakot: «Tas ir svarīgi, ka mēs pieskaramies mīlestībai un aicinām domāt jutekliskās kategorijās. Jo šis laiks ir ļoti pragmatisks, daudzi ir noslēgušies sevī, cilvēki kļuvuši robustāki, daudziem izstrādājies aizsardzības mehānisms, cik tuvu var laist otru sev klāt, un - cik mēs vispār drīkstam būt vāji. Tai pašā laikā - cik mēs esam uzmanīgi pret cilvēku, ar ko esam kopā? Cik labi mēs viņu pazīstam? Mēs taču ikdienā esam tik pārņemti katrs ar savām lietām, ka otru dažbrīd pat nepamanām. Es nemoralizēju un nesaku, ka pats ar to negrēkoju. Skaidrs, ka visādi dzīvē ir. Bet - mīlestība jau nav tikai taureņi vēderā, tai apakšā ir dzīve. Tāpēc ir ļoti svarīgi, ka arī šie jautājumi izrādē tiek uzdoti.»

Aktieris uzskata: ir jātic tam, ko tu dari, un - ir jābūt skaidrai idejai, kāpēc tiek veidota viena vai otra izrāde. Viņaprāt, idejai nav obligāti jābūt globālai vai eksistenciālai, tā var būt arī ar mērķi iepriecināt cilvēkus. Un tieši pie šāda materiāla viņš ķersies klāt jau pavisam drīz - tā būs Izrāžu apvienības Pannas teātris jaunā izrāde - komēdija Saimnieks meklē saimnieci, kas no 7. jūlija būs skatāma Rīgā un Latvijas brīvdabas estrādēs. «Redzi, man ir svarīgi runāt par lielām lietām, un tai pašā laikā - par nopietno caur smiekliem. Es gribu aizbraukt pie cilvēkiem uz laukiem, likt viņiem izkāpt no saspringtās ikdienas un ļaut izsmieties. Un arī tas ir daudz. Patiesībā, mežonīgi daudz.»

Varbūt vienkārši jādzīvo

Aktieris saka: viņam gribas dzīvot, bet - ne tikai teātrī. Vienkārši dzīvot. «Man kā Aldim ir nepieciešams vēl kaut kas, es gribu piedzīvot un saprast lietas. Rudenī dēlu palaidu pirmajā klasē, un šis gads mums bija fantastisks piedzīvojums. Es priecājos, ka viņš joprojām ar prieku dodas uz skolu, un es priecājos, ka viņš man lasa priekšā Stārastes pasakas. Un tad es domāju: vēl esmu viņam vajadzīgs, lai pagulētu blakus un paklausītos, kā viņš lasa. Tas ir mūsu mirklis, un tas ir tik pilns - kad tu apstājies un novērtē cilvēkus, kuri ir tev līdzās. Varbūt tā ir īstā mīlestība? Es nezinu. Varbūt.»

Aktieris arvien uzdod sev dažādus jautājumus un vaļsirdīgi atzīstas, ka nezina īstās atbildes. Arī par savu profesiju viņš daudz domājis: «Aktieris ir tāds pats cilvēks kā citi. Es nelaužu nekādus mītus, bet - tā ir profesija. Tas ir darbs. Grūts darbs. Un, vari ticēt vai neticēt, es nevaru atbildēt, vai mana vienīgā misija ir strādāt teātrī, būt šeit. Es pats sev to nevaru atbildēt. Ja man izdodas cilvēkiem sagādāt prieku, varbūt tā ir mana misija? Varbūt tas ir vienīgais un labākais, ko varu darīt, un ne par ko citu nemaz nevajag iespringt? Varbūt. Bet - varbūt es maldos. Varbūt ir vienkārši jādzīvo,» aktieris aizdomājas un tad saka: «Un tomēr es domāju, ka dzīves laikā cilvēkam par sevi kaut kas ir jāsaprot. Un man ir svarīgi saprast, kā dzīvot. Jo dažkārt liekas: kam gan?! Un tas ir baigais bezdibenis. Katrā ziņā, man kā Aldim ir vajadzīgas arī citas vēsmas, lai, iespējams, pārdzimtu te jaunā kvalitātē. Protams, es vienlaikus apzinos, ka dzīvē ir daudzi apstākļi, ko nevaru ietekmēt, un - notiek tā, kā jānotiek.»

Varam tikai dalīties

Vienu gan Aldis ir sapratis: ir svarīgi uzdot sev jautājumus, un tad jau arī atbildes atnāks. «Un vēl - ir svarīgi būt atvērtam, tvert dzīvi. Vai iet vienam vai pūlī, bet uzdrošināties un mēģināt kaut ko piedzīvot. Jo, sēžot mājās, nekas nenotiks. Bet - citreiz tieši vajag apsēsties un padomāt. Tāpēc es saku, ka nav vienas formulas, kā dzīvot, kā mīlēt. Turklāt man vēl nav tie gadi, lai es varētu runāt tādās kategorijās, kā ir pareizi. Es ceru, ka pat tad, kad man būs sešdesmit, es spēšu apzināties, ka katram ir sava taisnība, ka katram savs ceļš ejams. Mēs nevaram pamācīt viens otru, mēs varam tikai dalīties.»

Aldis SILIŅŠ

• Dailes teātra aktieris (no 2002. gada)

• Dzimis 1979. gada 24. decembrī Rīgā

• Izglītība: Rīgas 41. vidusskola; Latvijas Kultūras akadēmijas Humanitāro zinātņu bakalaura grāds mākslās (Dailes teātra 8. studija)

• Repertuāra lomas: komēdijā Reāli sliktie puiši (Diks Kervuds), drāmā Saules bērni (Jakovs Trošins), melodrāmā Bovarī kundze (Ipolits), izrādē Prezentācija (Ādams), mūziklā Žanna d’Arka (Āksts), drāmā Trīs māsas (Fedotiks), melodramatiskā komēdijā Divi kapteiņi (pingvīns, kurjers ar eglīti, viesstrādnieks no dienvidu republikām), latviešu emigranta hronikā Izraidītie (Sauļus, lietuvietis, skvoters), melodrāmā Granātu krāsas aproce (Georgijs Stepanovičs Želtkovs, ierēdnis)

• Donāta lomas atveidotājs TV3 seriālā UgunsGrēks (rež. I. Gorodecka)

• Izrāžu apvienībā Pannas teātris spēlē izrādē Puse no sirds(rež. A. Birbele, J. Rijnieks, 2011), 7. jūlijā pirmizrādi piedzīvos jauna izrāde Saimnieks meklē saimnieci (rež. J. Rijnieks)

• Dēls Rūdolfs šopavasar beigs 1. klasi



Izklaide

Pavisam negaidīti Latvijā iegriezusies nu jau daudzus gadus Amerikā dzīvojošā Elīna Fūrmane jeb DJ Ella, turklāt viņai ir arī latviski jaunumi - Imanta Kalniņa dziesmas “Dūdieviņš” radio remikss, kas izdots reizē ar Kalifornijā filmētu video.