Krišjānis Salmiņš. Laiks nostāties uz savām kājām

21. maijā Valmieras drāmas teātra LMT Mansarda zālē pirmizrādi piedzīvos aktiera Krišjāņa Salmiņa (44) veidots jauniestudējums Kāpēc es nogalināju sievu. Tas tapis pēc 19. gadsimta krievu klasiķa un domātāja Ļeva Tolstoja stāsta Kreicera sonāte motīviem, un šis darbs ir aktiera debija režijā.

- Runājot par debiju, tas vēl tāds strīdīgs jautājums, jo jau divpadsmit gadus kā režisors strādāju pašdarbībā. Debija režijā profesionālajā teātrī - tā būtu precīzāk. Bet atšķirības jau nav. Patiesībā pašdarbībā strādāt ir vēl sarežģītāk, jo tur nav profesionālu aktieru, kuri zina, ko un kā vajag darīt.

- Cik ilgi tika lolota doma par savu izrādi profesionālajā teātrī?

- Lielā mērā to varētu saukt par uzdrīkstēšanos, nevis lolotu sapni. Man vienkārši bija ko pateikt, teātris deva iespēju mēģināt sevi realizēt arī šajā lauciņā, un bija cilvēks, kurš bija gatavs ar mani strādāt. [Kāpēc es nogalināju sievu ir aktiera Mārtiņa Liepas monoizrāde.]

- Kas tad ir tas, ko gribējās pateikt?

- Stāsts ir dikti garš. Neteikšu, ka esmu baigais Ļeva Tolstoja speciālists, absolūti nē. Tāpat kā lielais vairums, neko vairāk par Karu un mieru un Annu Kareņinu nezināju un joprojām arī nezinu. Bet, izlasot viņa stāstu Kreicera sonāte, biju absolūti pārsteigts un izbrīnīts par šī dižā krievu domātāja un humānista - tāds stereotips par viņu ir radīts - attieksmi pret sievieti. Mūsdienās, lai piesaistītu lasītāju, daiļliteratūra top ļoti rafinēti, pēc ļoti konkrētām matemātiskām konstrukcijām, jo īpaši, ja runājam par tā saucamajiem bestselleriem. Bet tais laikos - 19. gadsimta beigās, 20. gadsimta sākumā - rakstnieki rakstīja par saviem personīgiem novērojumiem un pārdzīvojumiem. Par to, kas viņos dega. Tieši tāpēc, izlasot šo stāstu, man viņa attieksme, maigi izsakoties, likās dīvaina. Rupji runājot, šajā darbā ir izvilkts viss sliktākais no vīrieša, kvintesence no vīrieša attieksmes pret sievieti. Un, kopā ar Mārtiņu pie šī darba strādājot, konstatējām: ja mums jāatzīstas pavisam godīgi, tur varam saskatīt arī kaut ko no sevis, ko gan, protams, mums negribas atzīt. Bet - mums ir interesanti paskatīties uz sevi, savu dzimumu, savu cilti no malas.

- Izrādes pieteikumā rakstīts: izrāde vīriešiem par vīriešiem. Tas nozīmē, ka ikviens vīrieškārtas skatītājs tur atpazīs sevi?

- Šaubos. Jo liels procents vīriešu ir pašpietiekami. Manuprāt, tāpēc eksistē vardarbība. Ja izslēdzam, ka 80 procentos gadījumu to izraisa alkoholisms, tad tādās nosacīti normālās ģimenēs emocionāla un fiziska vardarbība notiek tāpēc, ka ir tikai viena taisnība, viena patiesība. Un tādi cilvēki jau no malas sevi neredz. Bet mums, izrādes veidotājiem, tomēr ir cerība, ka, ieraugot sevi no malas, skatītājs sāk domāt, analizēt un, iespējams, kaut ko vairāk saprast. Mēs jau gribētu tā: ja uz izrādi atnāk pāris, kam jau ir vismaz piecu gadu attiecību pieredze, lai viņi, mājās ejot, strīdētos - kuram tad ir taisnība... Jā, katram ir iespēja piekrist, nepiekrist, analizēt un strīdēties.

- Šo darbu lasot, analizējot un tagad pie tā strādājot, izdari kādus secinājumus? Tevis paša attieksmē pret sievietēm kaut kas mainās?

- Es jau ļoti ceru, ka mainās. Bet, redzi, te ir tas jautājums par vīrieša pašpietiekamību...

- ...jo kas tad tev sevī būtu jāmaina?

- Es ļoti šaubos, vai būtu izvēlējies iestudēt šādu materiālu, ja šīs sliktās īpašības sevī atklātu pilnā komplektā. Jā, daļa ir, nenoliedzami. Piemēram, greizsirdība. Domāju, jebkurš cilvēks, kurš kādreiz ar to saskāries, zina, cik tas ir nepatīkami un pašiznīcinoši. Tā ir sava veida slimība. Jā, šo tēmu arī Tolstojs apraksta, viņš tai iziet cauri kā ķīmijas laboratorijā, izpētot, kā tā piedzimst, kā attīstās un ar ko beidzas. Man jau tas vairāk ir post factum, bet vienalga es lasu un saprotu: jā, tā bija, tā bija! Jā, viņam ir taisnība! Un no malas ieraugu, cik muļķīgi esmu uzvedies.

- Tu esi to izslimojis un tagad esi no greizsirdības vesels?

- Vienmēr tiku uzskatījis, ka greizsirdība ir slimība, ka tas nav normāli, un, lai cik paradoksāli būtu, arī pats to vienreiz pa īstam piedzīvoju. Es aizvien uzskatu, ka tas nav normāli, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc man šis materiāls iepatikās. Jo lielā mērā tā ir greizsirdības anatomija, kas liek skatītājam domāt līdzi.

- Un iedod recepti, kā no greizsirdības sevi pasargāt?

- Nē, teātris nav sieviešu žurnāls, kas dala receptes. Teātris ideālā gadījumā tikai piedāvā vielu pārdomām. Un mūsu gadījumā tur nebūs pat estētiskā pārdzīvojuma. Lai gan varbūt kāds saskatīs arī to. Nu, protams, meitenēm, kurām patīk Mārtiņš Liepa, būs milzīgs prieks. Jo, godīgi sakot, sēžot zālē un skatoties, kā viņš to dara, es apzinos, ka man pašam ar to, iespējams, būtu milzu problēmas. Monoizrāde ir ļoti grūts uzdevums - viņam ir ne tikai jāizstāsta stāsts, viņam tas ir jāizdzīvo un vēl jāpiespiež skatītāju sev sekot līdzi. Tas ir ļoti grūti, un Mārtiņš būs izdarījis milzu, milzu darbu. Sakumā biju iedomājies, ka varētu to darīt pats, bet tad sapratu, ka bez režisora tas nav iespējams. Jo es neredzu sevi no malas. Ir aktieri, kuri to var, bet tādi ir uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi. Un par sevi runājot, es pa šiem gadiem teātrī savu varēšanu jau lielā mērā esmu apzinājies. Man vienkāršāk bija pierunāt kādu, kurš ir gatavs mēģināt to izdarīt. No otras puses - tas dod man iespēju šo darbu parādīt tieši tā, kā esmu to iedomājies.

- Bija viegli Mārtiņu pierunāt?

- Mums jau ir kaimiņu padarīšana - mēs abi esam no Saldus, abi no Tūristu ielas. Bērnībā dzīvojām vienā sētā, es tikai esmu bišķiņ vecāks. Tas, protams, joks. Kārtis tā sakrita, ka viņš piekrita. Teicu, ka tas ir ļoti nopietni, ka jārēķinās arī ar žanru, ka monoizrāde lielā mērā ir vairāk darbs sev. Jo viena liela daļa skatītāju no teātra gaida izklaidi. Satiekot uz ielas kādus pazīstamus cilvēkus, viņi parasti jautā, kas mums teātrī ir jautrs un smieklīgs. Kad pateikšu, ka ir izrāde, kur viens čalis daudz runā, viņus tas interesēs? Diez vai. Līdz ar to jau a priori var paredzēt, ka noturēt šo izrādi pie dzīvības varēs tikai tad, ja darbs, ko tajā ieguldām, būs tūkstošprocentīgs. Protams, Mārtiņam kā profesionālim tas jebkurā gadījumā nāk tikai par labu, jo, neatkarīgi no rezultāta, tāds darbs profesionālai izaugsmei ir ļoti svētīgs.

- Tevis paša profesionālajai izaugsmei svētīga ir titulloma režisora Dāvja Auškāpa šajā pavasarī iestudētajā izrādē Celtnieks Sūlness.

- Jā, tas bija diezgan liels pārbaudījums. Pirmkārt, tāpēc, ka pēdējos piecus gadus man neviena liela loma nebija bijusi. Bet man savā ziņā noveicās, jo - tas ir Henriks Ibsens. Viņš ir viens no tiem autoriem, kurš uzrakstījis tā, lai aktieris nepazustu. Ir ļoti jācenšas, lai tāda līmeņa autora darbu sabojātu.

- Vai tad izrādes/lomas veiksmes formulas primārie rādītāji nav talants, profesionalitāte, aktieriskā meistarība, pieredze?

- Es domāju, ka cita autora izvēles gadījumā ne pašam, ne arī skatītājiem gandarījuma tik liela nebūtu. Tas, protams, nenozīmē, ka Celtnieka Sūlnesa loma man nāca viegli. Mēģinājuma procesa laikā pat nokritos svarā par pāris kilogramiem. Uzvalks tagad ir par lielu. Katras lomas veidošana, protams, prasa nervus, bet, ja tā godīgi, es vārdos to neprotu noformulēt. Varbūt tāpēc, ka tas tomēr ir tāds ļoti intīms process.

- Vai tas, ka sevi piesaki kā režisors, nozīmē, ka vairs negribi spēlēt teātri?

- Nē. Ja godīgi, tas nenozīmē neko. Es vienkārši uzskrēju virsū materiālam, kas likās tā vērts, lai to pastāstītu citiem. Teātris deva iespēju, un es mēģinu to realizēt. Ideāli būtu, ja skatītāji pēc izrādes uzmeklētu šo Tolstoja darbu un to izlasītu. Jo tas, ko mēs parādām, ir tikai sestā daļa no visa materiāla. Jā, tas būtu visskaistākais.

- Kādas līdz šim bijušas tavas skaistākās un augstākās virsotnes teātrī?

- Neskaitot Celtnieku Sūlnesu, visas savas līdz šim lielākās lomas esmu spēlējis pie Oļģerta Krodera un Māras Ķimeles, un, pēc manām domām, 70-80 procentu no tām bija ja ne labas, tad pieklājīgas. Aktierim ir ļoti svarīgi, ja viņam ir savs režisors, kurš viņam uzticas, palīdz, iedrošina. Bieži vien šie režisori pat aiz rokas mani izveda cauri materiālam, un tad jau iznākums peļams nevarēja būt.

- Tagad mājās bez Krodera tukšums...

- Jā, viņš bija tāds kā tētis. Protams, ne tikai profesionāli, arī emocionāli tas ir liels zaudējums - jo lielāko daļu sapratnes, kas ir aktiera profesija, ko šajā profesijā dara un kā tas ir jādara, es esmu ieguvis tieši no viņa. Tagad, kad viņa vairs nav, laiks nostāties pašam uz savām kājām. Protams, kad viņš vēl bija ar mums, strādāt bija ļoti viegli. Ja ko nezināji, varēji aiziet un pajautāt. Skaidrs, ka dzīve nestāv uz vietas un - kā ir, tā ir. Tagad jāstāv uz savām kājām un kaut kā jāspirinās.

- Ir kādas lomas, par kurām vēl sapņo, par kurām ir sajūta, ka tagad gan varētu?

- Man lielā mērā ir veicies: ja paskatās manu lomu sarakstā, var redzēt, ka, pateicoties Kroderam, daudz esmu spēlējis klasiku, man bijušas dažādas lielas lomas. Līdz ar to pa šiem gadiem savus spēkus esmu pārbaudījis un jau ļoti labi apzinos, ka tā nemaz nav, ka visu varu nospēlēt. Manuprāt, tā gan būtu norma, ka jebkurš, kurš darbojas šajā profesijā, par sevi tā domātu. Taču - es nevaru par sevi tā teikt. Es vispār ļoti piesardzīgi attiecos pret tituliem «aktieris», «režisors». Un arī pēc astoņpadsmit teātrī nostrādātiem gadiem es aizvien ļoti piesardzīgi teiktu, ka esmu aktieris. Jo ar katru lomu burtiski mācos visu no jauna, un katrreiz jaunas lomas mēģinājumu procesā ir sajūta, it kā nekad nebūtu bijis uz skatuves. Tāpēc es par to tā ļoti piesardzīgi.

- Dzīves ritms ir tik straujš, ka šķiet: tas mūs visus ierauj nebeidzamu darbu virpulī. Cik daudz laika jums, diviem radošiem cilvēkiem, paliek sev vien?

- Pirms kāda laika tā tiešām bija, nu jau vairs nav. Tagad, kad mums ir otra meita [Krišjāņa Salmiņa un Ievas Puķes mazajai Marijai Dorotejai 5. jūnijā būs divi gadi], mēs apzināmies, ka pat nepamanījām, kā izauga vecākā meita [Katrīnai šogad paliek 14], jo tolaik bijām tikai un vienīgi teātrī. Bijām vairāk pārņemti ar sevi nekā tagad, kad ir otra māsa. Laiks iet uz priekšu, teātrī nāk iekšā jauna paaudze, un svaru kausos lielākais smagums tagad gulstas uz viņu pleciem. Tas ir normāli. Bet tas jau nenozīmē, ka mēs esam bez darba. Vienkārši neesam vairs tik noslogoti. Līdz ar to mums ir vairāk laika sev, un ir laiks pamanīt, kā aug bērni. Un tas ir pats galvenais. Turklāt neesam jau vairs astoņpadsmitgadīgi iemīlējušies jaunieši, un tik daudz laika, cik mums vienam priekš otra vajag, mums arī pietiek. Sanāk gan pačubināties, gan pastrīdēties, gan kopā kotletes uzcept.

- Kādā intervijā ar Ievu lasīju, ka viņai esot paveicies - tu esi tas, kurš ģimenē gatavo.

- Te jāsaka paldies maniem vecākiem - viņi par mani ļoti rūpējās, un arī es citādāk nevaru. Man tas ir ļoti svarīgi. Un forši, ka ir par ko rūpēties! Ja tu mīli tos, ar kuriem esi kopā, tas absolūti nav apgrūtinoši, gluži otrādi - tas ir patīkami. Un man tiešām nav problēmu ne bērnam dibenu noslaucīt, ne ģimenei ēst pagatavot. Es vispār nezinu, kā būtu, ja nebūtu bērnu. Darbs, protams, velkas pakaļ uz māju, bet, pateicoties bērniem, ir ļoti laba iespēja atslēgties. Ir par ko uztraukties, ir par ko rūpēties, un tas palīdz nenojūgties.

- Kādi plāni ar ģimeni vasarai, atvaļinājumam?

- Aizbrauksim uz laukiem un padzīvosim kādu mēnesi prom no visiem. Tādai izklaidei kā ārzemju ceļojumi mums kaut kā nesanāk, tad nu mēs tepat. Bet laukos klusumā ir feini, nav ne vainas.

- Cik ilgi tu tā vari klusumā, prom no visiem?

- Patiesībā šobrīd tā man būtu ideālā pasaule. Es pavisam mierīgi varētu dzīvot ne gluži meža vidū, bet netālu no meža pudurīša, apkārt pļavas, divdesmit kilometru rādiusā ir pārtikas veikals un līdzās - grāmatu kaudze. Burzmu man vairs negribas. Es jau visu esmu izbaudījis - gan pilsētu, gan bohēmu. Tādā ziņā sūdzēties nevaru. Jā, šobrīd sāku sliekties uz vientuļnieka grāmatu tārpa pusi.

- Un kur tad šajā scenārijā paliek ģimene?

- Protams, ir kopā ar mani.