Kristaps Ķeselis. Mācās saprast sevi

 
VĒL PAVISAM NESEN aktieris Kristaps Ķeselis sajūsminājās, cik forši varētu būt uz skatuves, un pat nenofiksēja to mirkli, kad tas jau notika ar viņu. «Pāreja no tā, ka es skatos un uz mani skatās, notika ļoti nemanāmi» ©F64

«Viss, ko līdz šim zināju par pionieriem, bija tas, ka viņi sēja sarkanus kaklautus, dziedāja pionieru dziesmas un baltās blūzītēs soļoja svētku parādēs,» atzīst jaunais aktieris Kristaps Ķeselis. Viņam piektdien pirmizrāde – Dirty Deal Teatro jauniestudējumā Pēdējais pionieris.

Dramaturga Jāņa Baloža un režisora Dmitrija Petrenko kopdarbs Pēdējais pionieris ir stāsts par Ņikitu, Saņu un Sašu, kuri ir pusaudži 80. gadu beigās Rīgā, – par paaudzi, kas savu dzīvi uzsāka reizē ar jaunizveidoto valsti. Iestudējumā spēlē Ilze Āboltiņa, Kristaps Ķeselis un Armands Ikalis.

Vēl neizrunāti stāsti

«Sākumā likās, ka tas būs izaicinājums – rakstot izrādes tekstu, atrast balansu starp 80. gadu beigu un 90. gadu sākuma politiskajiem notikumiem, kas iespaidojuši to, kāda šobrīd ir Latvijas Republika, un starp to, kas veidoja tajā laikā dzīvojošu jaunu cilvēku dzīvi,» stāsta izrādes dramaturgs Jānis Balodis. «Kaut ko» par tā laika politiskajiem notikumiem viņš zināja, bet gandrīz neko par jauniešu dzīvi tajā laikā. Pēc desmit interviju veikšanas ar cilvēkiem, kuri 80. gadu beigās, 90. gadu sākumā bija 15–16 gadu veci, dramaturgam par izaicinājumu kļuva atrast veidu, kā šajā darbā kaut nedaudz saglabāt tā laika politisko kontekstu. Viņaprāt, rezultātu ir grūti nosaukt par balansu, bet viņš cer, ka vismaz par kompromisu.

«Izrādes galvenie varoņi ir trīs visparastākie jaunieši, ar kuriem kopā cenšamies saprast to vēstures posmu, ko apzīmējam ar Atmodu,» saka izrādes režisors Dmitrijs Petrenko. Viņam bija interesanti saprast, ko redzēja, juta un domāja tie krievu jaunieši, kas Atmodas laikā mācījās vecākajās klasēs un auga Ķengaragā krievu ģimenēs. «Kad meklējām prototipus saviem varoņiem, atsaucās ļoti daudz cilvēku. Tas nozīmē, ka ir lietas un stāsti, kas mūsu kopīgajā vēsturē vēl nav izrunāti. Tāpēc ir sajūta, ka, veidojot šo izrādi, es nodarbojos arī ar jēdziena «mēs» dekonstrukciju: kas esam tie «mēs», kas tagad veido Latvijas nāciju? Tā nav izrāde par krieviem un latviešiem, bet par Sašu, Saņu un Ņikitu – par tiem, kurus «neapēda» nedz dīvains un sarežģīts laiks, nedz straujas pārmaiņas,» norāda izrādes režisors.

Nav lielas atšķirības

Uzklausījis vairākus «pēdējos pionierus», aptuveni 40 gadu vecus mūsdienu Latvijas iedzīvotājus, dramaturgs met tiltu starp «šodien» un «tad». «Nav lielas atšķirības, kādā laikā tu dzīvo. Jā, iespējams, padomju laiks kaut kādās niansēs vai konkrētās situācijās jauniešus ietekmēja, bet lielās līnijās tagad jauniešu dzīvē jau nekas nav savādāk. Jauniešiem visos laikos ir līdzīgas problēmas, un es tiešām nedomāju, ka brīvās Latvijas jaunieši tagad ar kaut ko īpaši atšķiras. Jā, vēsturē tie bija lieli notikumi, par tiem tagad raksta vēstures grāmatās, bet, tāpat kā šodien, arī toreiz jaunieši dzīvoja savu dzīvi, un tiešā veidā šīs pārmaiņas viņus neietekmēja,» uzskata jaunais aktieris Kristaps Ķeselis. Viņš tikai piedzima, kad «pēdējie pionieri» sēja nost sarkanos kaklautus, lai sāktu jaunu dzīvi jaunizveidotā valstī. Līdz 15 gadu vecumam nodzīvojis laukos, Alūksnes novada Ilzenes pagastā, Kristaps joprojām neko daudz nezināja par pionieriem, jo arī vecāki par to nerunāja. «Laiks iet, viss mainās, tagad jau arī praktiski neviens par to nerunā. Tas fails ir nedaudz zudis,» secina jaunais aktieris, vienlaikus atzīstot, ka pioniera loma viņam nākusi mierīgi, bez sevis plosīšanas. Un viņš domā, ka jauniestudējums Pēdējais pionieris būs interesants gan tā laika jauniešiem, šā brīža četrdesmitgadniekiem, gan mūsdienu jauniešiem, kuri, iespējams, arī par pionieriem nezina neko vairāk kā to, ka viņi sējuši sarkanus kaklautus.

Jauns uzrāviens

Kristapam šī ir trešā sezona teātrī, un viņa jaunākais veikums skatāms Egīla Zirņa, Mārtiņa Egliena un Valda Lūriņa stāstā Žurkas Ex Libris Nacionālajā teātrī. Viņš gan nav teātra štatā, bet tieši šajā teātrī ir visvairāk darba. Paralēli gan ir arī dažādi citi projekti. Piemēram, Latvijas Televīzijas jaunās daudzsēriju filmas Saplēstā krūze skatītāji viņu iepazīst kā Miķeļa brāli Arvīdu. Bet jau maijā jaunajam aktierim sāksies mēģinājumi koncertizrādei Novecento, ko Latvijas koncerti sadarbībā ar režisoru Dmitriju Petrenko gatavo Rīgas festivālam un kas 9. jūnijā būs skatāms Spīķeru koncertzālē. Viņš būs stāstnieka lomā, pie klavierēm – Vestards Šimkus. Izrādes pamatā ir mūsdienu itāļu rakstnieka Aleksandro Bariko stāsts Novočento (1900ais) – par jaunu muzikantu, kurš visu dzīvi pavadījis uz kuģiem, ne reizi nenokāpjot krastā. Vērojot pasažieru mainīgās sejas, viņš rada savu pasaules skatījumu, kas atspoguļojas jaunā mūziķa radītajā mūzikā.

«Šie dažādie projekti ir ļoti interesanti, jo strādāt kopā ar citu teātru aktieriem un dažādiem režisoriem man ir atkal jauna pasaulīte, un tā uzreiz iedod pavisam svaigu uzrāvienu,» saka Kristaps Ķeselis, kurš spēlē arī Ditas Balčus teātra izrādē Re:Atmoda kultūras telpā Trīs māsas un režisores Lailas Ilzes Purmalietes jaunajā humoršovā Apsveicam, Sieviešu diena!, kas tiek spēlēts uz dažādām skatuvēm.

Pāreja bija nemanāma

«Labāk, lai ir daudz darba, jo, tiklīdz ir kāds tukšāks posms, liekas, ka jūdzos nost,» aktieris atzīstas, sakot, ka periodos, kad darba ir mazāk, gribot negribot uznāk mirkļa vājums – domas par to, vai teātris ir viņa īstā vieta. «Vienmēr gan nonāku atpakaļ pie atziņas, ka tomēr ir, jo šī profesija man tik ļoti patīk, ka neko citu nevaru iedomāties. Un, jo vairāk spēlēju, jo vairāk tā man iepatīkas.»

Kristaps atklāj, ka ļoti ilgu laiku pat nespējis aprast, ka ir aktieris. «Vēl nesen sajūsminājos, cik forši varētu būt uz skatuves, ka pat nenofiksēju, ka tas jau notiek ar mani. Pāreja no tā, ka es skatos un uz mani skatās, notika ļoti nemanāmi. Un, patiesībā, atsaucot atmiņā sajūtu, ko biju iztēlojies, kā tas būs, varu secināt, ka ir vēl vienkāršāk. Jo kādreiz man šī profesija likās tāla un neiespējama, bet tagad – es esmu uz skatuves un viss notiek!» priecīgi stāsta jaunais skatuves mākslinieks.

Jau izmēģinājis savus spēkus gan uz lielās skatuves, gan vairākās mazās formas izrādēs, Kristaps atzīst, ka viņam tuvākas ir tieši mazās formas. «Tur aktieris nedrīkst samelot, un tas viņu piespiež uz laukuma domāt un domāt visu laiku. Manuprāt, tādā veidā aktieris aug, pilnveidojas un uzkrāj savu profesionālo varēšanu. Vismaz man ir tāda sajūta, ka tādā veidā kaut ko vairāk saprotu – gan par lomu, ko spēlēju, gan pats par sevi. Praktiski pēc katras izrādes nāk kādas atklāsmes, kādas likumsakarības saslēdzas un es saprotu, ka atkal esmu nonācis pie kāda jauna klikšķa. Varbūt ne vienmēr tas man pašam ir glaimojoši, bet – nu labi, jā, es sapratu. Un tas man uz skatuves var noderēt,» stāsta aktieris, atzīstot, ka patiesībā viņš katru dienu mācās saprast sevi.

Fricis un Kamene

Lai uzturētu sevi fiziskā formā, Kristaps brauc ar riteni, skrien un apmeklē sporta zāli. «Cenšos piespiest sevi to darīt regulāri, un to palīdz arī kolēģi, ar kuriem kopā ejam uz Veselības fabriku, – Jānis Āmanis, Kristians Kareļins, Artis Drozdovs, Artūrs Krūzkops, Jānis Vimba. Ja vienam nav spēka vai enerģijas, otrs parauj līdzi. Tā ir vieglāk neļauties slinkumam, tas motivē,» stāsta jaunais aktieris.

Savukārt vasarā viņš fiziski strādā savos laukos Alūksnes pusē, kur dzīvo vecāki. «Pēdējoreiz laukos pie mammas biju uz Ziemassvētkiem, bet nu vasarā tur sanāks būt ilgāk,»Kristaps priecīgi stāsta, atklājot, ka šovasar ir plānā pabeigt mājas remontu. Taujāts, vai viņš prot tāda veida darbus, aktieris uzsver, ka ne tikai prot, bet viņam pat ļoti patīk. «Rīgā brīvajos brīžos man pietrūkst ko tādu padarīt. Piemēram, man patīk stādīt kokus, gribu laukos sastādīt sev ābeļdārzu.»

Bet, lai Rīgas dzīvoklī nebūtu pārāk vienmuļi, Kristaps sev iegādājās pundurtrusi, kam deva vārdu Fricis. «Pirku kā meiteni, bet, aizvedot pie veterinārārsta, izrādījās, ka puika,» viņš pasmaida un saka, pirms pusotra gada nopirka arī kāmīti, ko nosauca par Kameni. «Kāmis bija mirkļa vājība,» aktieris nosmej, piebilstot, ka kāmīši viņam kādreiz jau ir bijuši. «Ļoti gribētu sev suni, bet, ņemot vērā manu dzīvesveidu, ir žēl viņu turēt Rīgā dzīvoklī. Tāpēc, tiklīdz būs zaļa zālīte, vedīšu ārā pastaigā savu Frici...»

Kristaps ĶESELIS

• Aktieris

• Dzimis 1990. gada 5. februārī Rīgā

• Izglītība: Ilzenes pamatskola, Alūksnes mūzikas skola (klavieres), Āgenskalna Valsts ģimnāzija, Latvijas Kultūras akadēmija (2009–2013)

• Pirmā loma uz profesionāla teātra skatuves – 2014. gadā izrādē Stikla zvērnīca Valmieras Drāmas teātrī

• Šajā sezonā spēlē mūziklos Kabarē un Bāskervilu leģenda, izrādēs Jaunā ārsta piezīmes, Svina garša, drāmā Vīnes meža stāsti, Žurkas Ex Libris un Skroderdienas Silmačos (Nacionālajā teātrī); izrādē Re:Atmoda (Ditas Balčus teātrī); izrādē Pēdējais pionieris (Dirty Deal Teatro); muzikālajā humoršovā Apsveicam, Sieviešu diena! (biedrība Jaunais teātris)

• Kino pieredze: Gatis LTV seriālos Eņģeļu māja (2012, rež. A. Zvirbulis) un Eņģeļu iela 9, Pelnrušķītes mantojums (2013, rež. V. Lejiņa), Arvīds LTV daudzsēriju filmā Saplēstā krūze (2015, rež. I. Gorodecka)

• Par lomu režisora Laura Gundara iestudētajā kriminālstāstā Minga rēgi (Teātris TT) 2013. gadā nominēts Spēlmaņu nakts balvai kā Gada jaunais skatuves mākslinieks

• Četrkājainie draugi: trusis Fricis un kāmis Kamene

• Neprecējies



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!