Loma, kas sagaidīja savu laiku

"Šī loma man ir īpaša, jo ļoti gaidīta – vairāk nekā 15 gadus," atzīst operdziedātāja Kristīne Zadovska. Šovakar Latvijas Nacionālās operas iestudējumā Verters viņa debitēs Šarlotes lomā.

Tās dēļ nokļuva operā

Dziedātāja atklāj, ka tieši šīs lomas dēļ viņa nokļuvusi operā. Pirms vairāk nekā 15 gadiem diriģents Aleksandrs Viļumanis esot viņu, tolaik konservatorijas maģistrantūras studenti, uzaicinājis gatavot Šarlotes lomu operā Verters, ko bija paredzēts iestudēt. "Vienā skaistā dienā pie manis pienāca mana pedagoģe un teica, ka mani vēloties noklausīties operas galvenais diriģents. Nākamajā dienā es jau parakstīju līgumu – kā stažiere. Tā es nokļuvu mūsu operas trupā – ar šo lomu, ko es gan sāku gatavot, bet nenodziedāju, jo kaut kādu apstākļu dēļ iestudējumu nesagatavoja," atceras Kristīne Zadovska.

Par šo likteņa pavērsienu operdziedātāja tagad saka: "Paldies dievam, ka tā arī notika. Laikam liktenis tolaik pareizi izlēma, jo es nespēju iedomāties, kā tolaik būtu varējusi šo lomu nodziedāt. Gan jau nodziedātu, visticamāk man būtu to izdarīt daudz vieglāk nekā šobrīd, jo es šo lomu būtu uztvērusi daudz vienkāršāk nekā šobrīd un dziedātu to tā, kā tolaik spētu un saprastu. Ar tām zināšanām par vokālu un skatuves noteikumiem, ar to bagāžu un dzīves pieredzi, kas man ir tagad, ir daudz grūtāk..." atzīst Kristīne Zadovska. Operdziedātāja piebilst: "Un tomēr – man laikam lemts šo lomu dziedāt. Kāpēc, es nezinu un nemāku izskaidrot. Es tās dēvēju par nerakstītām dzīves lietām – ja cilvēkam kaut kas ir lemts, tad tas agrāk vai vēlāk, notiks. Ikvienam notikumam tomēr pienāk savs laiks. Ja tas ierakstīts tajā lielajā grāmatā, tad tas arī būs."

Lai gan operas Verters pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā notika jau šīs sezonas sākumā, tomēr operdziedātājai nebija lemts tajā dziedāt. Uz jautājumu, kāpēc tā noticis, Kristīne Zadovska nosaka: "Mēdz būt arī radoši konflikti... Skarbi skan, bet laikam jau konflikts ir vispareizākais vārds, bet es gribu uzsvērt, ka mākslinieki ir īpaši emocionāli un jutīgi, tāpēc mēdz notikt visādi. Jau ir pagājis zināms laiks, pirms pāris dienām iestudējuma režisors Andrejs Žagars atbrauca no ārzemēm, kur viņš šobrīd strādā pie jauna iestudējuma, es viņam atrādīju paveikto, un viņš bija apmierināts, arī man sirds mierīga."

Dziedātāja uzsver, ka blakus šim personiskajam stāstam svarīgi ir tas, ka Šarlotes loma patiešām ir būtiska loma mecosoprānam. "Tikpat labi operu varēja nosaukt Šarlote. Bet, godīgi un objektīvi salīdzinot Šarlotes lomu ar mecosoprānu visslavenāko lomu – Karmenu, jāatzīst, ka Šarlotes loma ir daudz, daudz grūtāka un arī emocionāli ļoti sarežģīts tēls. Man kā dziedātājai aktrisei šī loma ir milzīgs pārbaudījums uz skatuves," atklāj Kristīne Zadovska. Viņa ir arī priecīga par to, ka skatītājiem nav nekāda īpaša priekšstata par šo lomu, jo, salīdzinot ar Karmenas tēlu, par kuru "visiem ir savs stereotipisks viedoklis", tāpēc ir grūtāk veidot savu redzējumu par šo sievieti, jo "publika taču zina, kāda viņa ir un kāpēc", Šarlote lielākajai daļai skatītāju ir "kā balta lapa".

Iekarot savu vietu

"Operā šobrīd es jūtos ļoti labi, daru savu darbu pēc labākās sirdsapziņas. Pagājušajā sezonā gan bija grūtāk, kad atgriezos pēc ilgā dekrēta atvaļinājuma – pēc dvīņu piedzimšanas. Protams, pēc tik ilgas prombūtnes ikvienā darbavietā ir jāpacīnās, lai atkarotu savu vietu, bet tagad jau ir mierīgāk, arī bērni lielāki, nav vairs tik daudz negulētu nakšu," stāsta Kristīne Zadovska. Likteņa ironija gan esot tā, ka viņas atgriešanās radošajā ierindā sakrīt ar laiku, kad finansiālās krīzes dēļ nav tik daudz jauniestudējumu, tiek vētīti un atjaunoti jau no repertuāra noņemti iestudējumi. "Tomēr es strādāju patiešām ļoti daudz, lai es un mana ģimene varētu ne jau kaut kā īpaši labi dzīvot, bet vienkārši eksistēt. Un tieši tas mani brīžam tracina, bet vīrs man saka: "Nevienu brīdi nelaižam sev klāt tās negācijas, kas valda apkārt. Dzīvojam pozitīvi! No rīta ceļamies un dienu sākam pozitīvi!" Dieva vārds – tikai ar šādu pašiedvesmu var arī dzīvot! Es, kamēr plivinājos pa dzīvi, nemaz nevarēju iedomāties, ko nozīmē uzturēt divus bērnus... Man šobrīd ir pavisam cita atbildība pret dzīvi," nosaka operdziedātāja. Kristīne piekrīt, ka viņai diezgan ilgi bija dota iespēja tā vienkārši "plivināties pa dzīvi".

Un tieši tāpēc viņa īpaši novērtējot to, ko šobrīd viņai tomēr liktenis sniedzis – ģimeni un bērnus. "Man vairs nav laika tā vienkārši – kaut kur, kaut ko, kaut kā... Es novērtēju savu diezgan sūro un atbildības pilno dzīvi par savu ģimeni – vīru, bērniem, māsu, vecākiem... Un vienalga – esmu laimīga! Nereti esmu tā pārstrādājusies, ka... Vienalga es ļoti atbildīgi attiecos pret savu darbu – ja esmu piekritusi, tad daru līdz galam. Un līdz šim neesmu piekrāpusi ne sevi, ne cilvēkus, kas atnākuši uz koncertu vai operas izrādi," uzskata Kristīne Zadovska. Operdziedātāja neslēpj, ka viņas galvā diezgan bieži esot maldījies jautājums, vai neiet prom no savas profesijas un pilnībā pievērsties tikai savai ģimenei, jo patiešām esot ļoti grūti tie brīži, kad, piemēram, darba dēļ esot spiesti uz pāris dienām bērnus vest pie viņas mammas, uz laukiem un apzināties, ka mazos ķiparus neredzēšot vairākas dienas. "Tomēr es ar abiem mazuļiem biju diendienā kopā pusotru gadu, absolūti riskējot ar savu karjeru. Var jau būt, ka es mazliet pārspīlēju, bet man patiešām ir gan sirdsapziņas pārmetumi, gan apjausma, ka citādi mēs abi ar vīru nenopelnītu iztiku," nosaka operdziedātāja.

Atzinības duālā daba

Pērn Kristīne Zadovska tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā labākā otrā plāna aktrise Dailes teātra iestudējumā Siseņi. Šī atzinība viņai esot bijis patīkams pārsteigums, bet ne milzīgs, jo cilvēks, kas izvēlējies publisku profesiju, samērā ātri pierod pie domas, ka viņa darbs var tikt un var netikt novērtēts, izcelts un sumināts ar īpašu balvu. "Protams, reizumis jau domāju par balvu, tieši tāpat kā visi mākslinieki, kas iziet uz skatuves, bet doma par nomināciju vai balvu man noteikti nav kā apsēstība," smaidot saka operdziedātāja. Pēc 15 gadu ilga darba uz skatuves viņai ir savs viedoklis par balvām vispār. "Es jau mēdzu dabūt sukas par to, ko mēdzu pateikt... Tomēr es pateikšu – savos 40 gados, kad daudz kas redzēts un piedzīvots gan uz skatuves, gan kulisēs, es bez kaprīzēm un ambīcijām varu apgalvot, ka ļoti bieži atzinību – oficiālās balvas – nesaņem tie mākslinieki, kuriem tās būtu jāsaņem. Gribu uzsvērt, ka dziedātāja un dejotāja profesija ir ļoti nežēlīga un var beigties vienā mirklī – bez brīdinājuma un negaidīti. Zinu māksliniekus, kuri savu lomu ir atveidojuši tik izcili, ka par to vēl ilgi runās, un tomēr nekādu balvu nav saņēmuši. Un nav pagājis pat pārāk ilgs laiks, kad šo cilvēku piemeklējušas būtiskas veselības problēmas un viņš nekad vairs neatgriezīsies uz skatuves. Un tas ir viss... Protams, žūrijai vienmēr ir tiesības uz savu lēmumu. Gribētos gan, lai tas būtu maksimāli objektīvs, taisnīgs un godīgs. Un vispār – gribas, lai cilvēki teiktu un darītu to, kas jāsaka un jādara, nevis kaut kā slīdētu pēc principa – tā, lai visiem labi!" uzskata operas māksliniece un piebilst, ka mēs neviens nebūsim "vienmēr", bet māksliniekiem šis "vienmēr" ir vēl daudz īsāks laika sprīdis un nekas trakāks nevarot būt par to, ka fiziski vairs nevarot izdarīt to, ko "līdz šim". Kristīne uzsver, ka iepriekš teiktais gan neesot par viņu, jo "tas, ko es visu mūžu gribēju, man arī ir! Es gribēju ģimeni un bērnus, un tā ir vislielākā balva, kāda manā dzīvē ir iespējama. Citas man nav tik nepieciešamas!"

Par eksistenciāliem jautājumiem viņa sākusi domāt un formulējusi savas ziņas pēc savu bērnu – dvīņu Magdalēnas un Ādama – piedzimšanas. "Tas man bija milzīgs pārdzīvojums, un manu bērnu nākšana pasaulē nebija vienkārša. Viņi abi divi ir ieradušies šajā pasaulē, bet es zinu, ka ar viņiem man nekad nebūs vienkārši. Es toreiz tik šausmīgi daudz raudāju – tik daudz, ka manā galvā patiešām daudz kas izkristalizējās, es kaut kā daudz citādi redzu dzīvi, skatos uz cilvēkiem un daudz vairāk saprotu..

***

KRISTĪNE ZADOVSKA

- Operdziedātāja, Latvijas Nacionālās operas soliste (kopš 1994. gada)

- Dzimusi 1969. gadā 12. martā Dobelē

- Absolvējusi Jaunpils vidusskolu (1989. gadā)

- 1995. gadā absolvējusi Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (prof. Ludmilas Braunas klasi), iegūstot maģistra grādu

- Vokālo meistarību papildinājusi Baha akadēmijas meistarklasē pie prof. A. Reinholdes un diriģenta H. Rillinga Štutgartē Vācijā (1992), festivāla Krievu mūzikas skola meistarklasē pie prof. I. Arhipovas Maskavā (1993), pie prof. Katjas Andželoni Montefiaskonē Itālijā (1994), pie prof. Irinas Gavriloviči Vīnē Austrijā (1997), pie Irenas Milkevičūtes Viļņā Lietuvā (2002)

- Ir J. Vītola Starptautiskā vokālistu konkursa laureāte (1994)

- Saņēmusi korporācijas Talavija profesora Paula Saksa Atzinības balvu (1997)

- Saņēmusi Spēlmaņu nakts balvu kā gada labākā dziedātāja (2001. gadā par Karmenas lomu)

- Precējusies ar aktieri Andri Keišu, ģimenē aug divus ar pusi gadus veci dvīņi – Magdalēna un Ādams

***

VIEDOKLIS

Dace Volfarte, LNO režisora asistente:

– Labi atceros, kā Kristīne ienāca mūsu operā – personība ar savu spilgti izteiktu "es". Kristīne ir personība, kuru nevar nepamanīt ne uz skatuves, ne dzīvē. Viņa visu dara pamatīgi un perfekti līdz pēdējam sīkumam. Kristīnei piemīt arī neizsmeļams šarms. Un vēl – viņa ir arī vella pilna.