VAKARA ZIŅAS: Baiba Indriksone: "Pa reizei iedzeru kādu šļuku liķierīša!"

Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone var lepoties ar daudzām skaistām kinolomām, un arī teātrī darba nekad nav trūcis. Daudz galveno lomu spēlēts. Arī tagad viņa pieņēmusi izaicinājumu un Dailes teātra izrādē «Ērtas dzīvošanas mirklīši» ir pensionāre Dzidriņa, kas kopā ar vīru, ko atveido Gunārs Placēns, ierodas pansionātā. 22. februārī Indriksone svinēja savu 84. dzimšanas dienu.

64 gadi uz skatuves

Tieši pirms 64 gadiem – 1951. gada 1. decembrī – viņa pirmoreiz kāpusi uz Nacionālā teātra skatuves. Toreiz Baibai Indriksonei bija tikai 19 gadu. «Es jau biju aizmirsusi, kādā dienā un kādā mēnesī piedzīvoju savu pirmo pirmizrādi. Bet teātris savam žurnālam vāca materiālus par aktrišu garderobi, un es, meklējot papīrus, atradu nu jau mūžībā aizgājušās aktrises Veltas Līnes apsveikumu: «Sveicinu pirmizrādē, šo dienu atceries kā iesvētīšanas dienu! 01.12.1951.» Atradu arī manas kursa vadītājas Baļunas fotogrāfiju, kura uz bildes uzrakstījusi: «Šodien, 1. decembrī, tavā svētku pirmajā dienā. Apsveicu, un esi uzticīga mākslai!»»

Indriksone atminas, ka bijis liels uztraukums, pirmo reizi kāpjot uz skatuves. Vajadzējis ne tikai runāt, bet arī dziedāt, taču aktrise nekāda dižā dziedātāja nekad nav bijusi.

Laimīgā loze

«Esmu Pērtiķa gadā dzimusi Zivs. Horoskopus izlasu, bet lāgā tiem neticu. Taču kā zivs es peldu joprojām un negrimstu. Februārī vispār dzimuši daudzi radoši cilvēki,» nosaka aktrise.

Jau skolas laikā mazajai Baibai paticis skaitīt dzejoļus. Viņa mācījusies meiteņu skolā, un šīs skolas telpās kādas citas skolas audzēkņi nākuši mācīties otrajā maiņā. Skolēni savā starpā apmainījušies zīmītēm. «Manā solā, izrādās, sēdēja horeogrāfa Ulda Žagatas brālis Ēriks. Satikāmies vienreiz pēc stundām, un viņš teica: mēs Pionieru pilī uzvedam «Maiju un Paiju», un tev ir īstās dotības Maijas lomai. Tā nu aizgāju uz Pionieru pili, darbojos tur dramatiskajā pulciņā un nospēlējos, līdz iestājos Teātra fakultātē. Liela daļa no mums vēlāk kļuva par aktieriem,» stāsta Baiba. «Viens no maniem pirmajiem pedagogiem bija Dailes teātra aktieris Arveds Mihelsons jeb Rutku Tēvs, ko daudzi zina kā «Vella kalpu» autoru. Viņš bija augumā mazs vīriņš un aktierus sauca par sunīšiem. Mihelsons ar spieķīti rokās man stāstīja, kā kļūt par aktieri,» savas pirmās teātra gaitas atceras Indriksone.

Laimīgo lozi jaunā sieviete izvilkusi 1958. gadā, kad piedalījās filmā «Rainis». Pēc filmas fakultāte atsijājusi aktierus, un uzradušās dažas brīvas vietas, tāpēc Baiba kopā ar saviem kolēģiem Arnoldu Liniņu un Jāni Jurovu tika uzreiz pieņemti otrajā kursā. Vajadzējis vien no 1. kursa iemācīties teorētiskos uzdevumus. «Pirmajos krievu gados augstskolās neatzina vācu laiku diplomus, bet tie, kuri bija augstākajos kursos, visi bija mācījušies vācu laikā. Mēs ar klasesbiedriem aizgājām uz Jāzepa Mediņa mūzikas skolu apgūt vidusskolas kursu. Dabūjām zīmi, ka esam nolikuši visus vajadzīgos eksāmenus. Pateicoties tam papīram, arī pabeidzu Teātra fakultāti. Un konservatoriju beidzu ar zelta diplomu, 20 gadu vecumā,» lepojas aktrise.

«Es vēl gribu spēlēt!»

Reizi mēnesī Nacionālajā teātrī Baiba redzama izrādē «Pulkstenis ar dzeguzi». Sava teātra Mazo zāli aktrise ļoti mīl, jo šeit spēlējusi lielas un skaistas lomas. «Mani netraucē, ka publika ir tik tuvu. Varu viņiem aizsūtīt visu to, ko domāju. Ļoti svarīgas ir acis, jo tās ir dvēseles spogulis.» Šosezon teātra dīva piecas reizes parādīsies arī opernamā, kur jāspēlē Džakomo Pučīni «Vīlas», kas ir atraidītas, mirušas līgavas. Un tad jau pieminētā Ērika Hānberga luga «Ērtas dzīvošanas mirklīši» Dailes teātrī, kur lomas atveido Indriksones vienaudži. Izrādē Baiba ir Gunāra Placēna atveidotā varoņa sieva Dzidra. Aktrise vēl atceras, kā Placēns viņu uz Nacionālā teātra skatuves sveicis 50 gadu jubilejā.

«Pēc tik daudziem gadiem tagad esmu vecākā aktrise, kas vēl spēlē. Maiga Grīnberga ir vecāka un arī mana kursa kolēģe Ilga Hincenberga, bet viņas ar teātri vairs nav saistītas. Taču es vēl gribu spēlēt!» viņa iesaucas.

Aktrise atklāj, ka ir jau šādas tādas sāpes un veselības problēmas, bet dakteri šo to rekonstruējuši un var dzīvot tālāk. Pēdējais darba piedāvājums Dailes teātrī aktrisi izvilcis no garlaicīgās pensionāra dzīves: «Kas tad man ir? Iepirkšanās, rēķini, mazais sunītis Piksis Piksons, kas ir mūsu galvenais ģimenes loceklis. Mazmazbērnu vēl nav, un nezinu, cik Dieviņš dos man to mūžu, lai varētu viņus sagaidīt.»

Dēls Aivars kā ūdenszāle

Skaidrs, ka teātris ir aktrises sirdsdarbs, tomēr svarīgākā dzīvē esot ģimene. Aktrise lepojas, ka ar visu savu aizņemtību ir izaudzinājusi dēlu Aivaru, kurš tagad ir ilggadējs baleta trupas vadītājs un horeogrāfs. Baiba priecājas, ka varējusi tik daudz laika veltīt saviem mazbērniem – Elzai un Gustam. No Leimaņu dzimtas trīs lielas personības izvēlējušās skatuves gaitas.

«Aivars bērnībā bija ļoti kustīgs, kā ūdenszāle, bet ar bērnudārzu mums nekas nesanāca, jo viņš slimoja. Lai būtu cilvēkos, aizvedām viņu uz deju grupiņu. Tur viņam ļoti patika, un pats izdomāja, ka ies uz baletskolu. Leimanis (Aleksandrs Leimanis, Baibas vīrs – red. piez.) par to nebija sajūsmā. Aivaram bija laba galva, un vīrs teica, ka derētu ko gudrāku,» stāsta Baiba. Viņa vēl atceras, ka puisēns bērnībā zīmējis strīpiņās ķiņķēziņus, kas katrs bijis savā pozā. Ne tā, ka stāv taisni, statiski, bet visi kustībā. Mamma šos dēla darbus saglabājusi. «Ja viņam pirka cepurīti vai žaketi, Aivars pie spoguļa to pielaikoja lēkādams. «Dzintariņā» viņš nodejoja daudzus gadus,» viņa piebilst.

Lepojas ar mazmeitu Elzu un mazdēlu Gustu

Baibas mazmeitai Elzai Leimanei, kura ir baletdejotāja, ļoti patīkot arī runas māksla. Viņa piedalījusies Zviedrijas karaļpāra pasākumā, kas veltīts Zviedrijas karalienei. Tur astoņas personības runājušas par sieviešu likteņiem. Tagad Elza vada lekcijas «Baleta pasaule». Viņai patīkot izteikt savas domas ne tikai kustībās, bet arī vārdos.

Savukārt mazdēls Gusts Leimanis pusaudža gados aizrāvies ar ģitāras spēli, pašam bija pat sava grupa. Tagad mazdēls pievērsies biznesam.

Ģimenes tradīcija ir Ziemassvētki, kad mazdēls Gusts uzstājas ar saviem daudzajiem ēdieniem, jo viņš lieliski gatavo. Visa ģimene kopā pulcējas arī tad, ja Baibai, Elzai vai Aivaram ir pirmizrāde.

«Ģimenē cits citam izpalīdzam. Ja būs slikti, tad zini, ka kāds tev nāks palīgā. Ir taču arī tādi cilvēki, kuri neliekas zinis par saviem tuvajiem. Augstākais, ja kādreiz piezvana. Mēs vienmēr esam lietas kursā par saviem mīļajiem. Ja saslimst, ak dievs, visi metas ārstēt,» ģimenes tradīcijas atklāj aktrise.

Vaicājot Indriksonei, vai viņa sevi arī palutina, aktrise nosaka, ka šādām lietām esot par slinku. «Arī laiks skrien par ātru. Nekad dzīvē neesmu smēķējusi un aizrāvusies ar alkoholiskajiem dzērieniem. Bet gadās, ka Aivars no saviem ārzemju braucieniem atved kādu gardu liķierīti. Tas stāv manā istabā, un es pa reizei iedzeru kādu šļuku.»

Nebaidās sēsties pie stūres sirmā vecumā

Baiba Indriksone 84 gadu vecumā ir žirgta un vada automašīnu. «Ziemā braucu prātīgi, jo ceļš ir apledojis. Auto stūrēju kopš «Vella kalpu» laikiem 1969. gada. Vīrs toreiz tirgū izvilka trīs loterijas biļetes, vienu ielocīja un teica: tas dēlam. Pēc trim mēnešiem tikai paskatījāmies rezultātos. Tajā dienā Aivars pirmoreiz kāpa uz operas skatuves. Mēs viņam uzdāvinājām mazu mašīnīti un loterijas biļeti. Teicām, ka iesim pārbaudīt. Aivars pat negribēja iet pārbaudīt, teica, ka mums kaut kas aiz ādas,» atminas aktrise.

«Reiz filmējos vienā krievu filmā un man iedeva kaut kādu lielu amerikāņu mašīnu. Vienu dienu pa sporta laukumu pavizinājos, bet nākamajā dienā jau vajadzēja izbraukt ielās. Likās, es kādam uzbraukšu virsū. Tad vajadzēja braukt ar «Pobedu». Katrai mašīnai citā vietā pārnesumu kloķis. Daudz ko esmu savā dzīvē piedzīvojusi, pirms vēl kļuvu par profesionālu šoferi!» viņa nosmej.