Aktrise Anna Šteina. Atpakaļ septiņdesmitajos gados

«Domāju, interesanti būs gan tiem, kuri atceras padomju laikus, gan jaunajai paaudzei, kas tos nav pieredzējuši. Jo lugas darbība nav pārnesta uz mūsdienām, tas ir septiņdesmito gadu sākums – ar atbilstošiem kostīmiem un visiem iespējamiem tā laika rekvizītiem,» saka aktrise Anna Šteina. Viņa spēlēs Šuru režisora Kārļa Anitena iestudētajā liriskajā komēdijā Dienesta romāns. Pirmizrāde – 24. februārī Ādažu kultūras centrā.

Tas ir tas pats Dienesta romāns, kas padomju laikus pieredzējušajiem asociējas ar Emīla Braginska un Eldara Rjazanova slaveno septiņdesmito gadu beigu kulta filmu. Tomēr retais zina, ka abi meistari septiņus gadus pirms filmas tapšanas – 1971. gadā – kopīgi uzrakstīja lugu Darba biedri, pēc kuras vēlāk arī tapa slavenā kinolente. Starp citu, impulsu filmas radīšanai abi meistari esot guvuši Rīgā, skatoties lugas iestudējumu kāda Pleskavas teātra sniegumā. Luga iestudēta vairāk nekā 140 reižu.

Režisora Kārļa Anitena jauniestudējumā spēlē Vita Vārpiņa (Ludmila Kalugina), Madars Zvagulis (Anatolijs Novoseļcevs), Aina Poiša (Olga Rižova), Zane Burnicka (Vera), Anna Šteina (Šura) un arī pats izrādes režisors (Jurijs Samohvalovs). Izrādē piedalās arī Latvijas Kultūras koledžas muzikālo izrāžu izpildītāju specialitātes studenti Katrīna Griga, Linda Maseļune, Elizabete Skudiķe, Kaspars Ulmanis un Aleksis Budevičs.

Izbauda kā odziņu

«Četrdesmit piecus gadus pēc uzrakstīšanas luga nav zaudējusi aktualitāti, lai arī mainījies laikmets, valsts iekārta, ekonomikas principi. Jo cilvēka daba nemainās,» saka Kārlis Anitens, atzīstot, ka tāpēc apzināti iestudējuma darbību atstājis tālajos septiņdesmitajos gados. «Līdzība ar tagadni ir tik fenomenāla, ka nav vajadzības neko mūsdienīgot. Viss runā pats par sevi, viss ir absolūti laikmetīgs. Stereotipiskās sabiedrības maskas valkājam ar vēl lielāku azartu nekā septiņdesmitajos. Paši apzināmies, ka neesam tie, kas esam vai gribētu būt, bet viss ir iestrēdzis vāveres ritenī un tik griežas un griežas. Lai ko mainītu, ir vajadzīgs impulss, kas lugā uzrodas, un cilvēki beidzot kļūst laimīgāki. Vai mēs neesam pelnījuši laimi? Esam! Tāpēc jāmeklē impulss,» uzskata izrādes režisors.

«Filmas iespaids ir milzīgs, un galveno lomu atveidotājiem Vitai Vārpiņai un Madaram Zvagulim varētu būt liels iekšējais spiediens. Bet, tā kā mēs savu izrādi taisām pēc lugas, domāju, mums būs izdevies no tās aiziet projām,» saka Šuras lomas atveidotāja Anna Šteina. Viņa atgādina, ka Šura ir tā, kura vada arodbiedrību, vāc naudiņu un organizē visus pasākumus. «Viņas loma filmā nav pārāk liela, taču lugā Šurai ir vairāk ko darīt – viņa ik pa laikam ir klāt un aktīvi darbojas. Un man ir ļoti interesanti,» atzīst Anna Šteina. Pēdējos gados, strādājot neatkarīgos projektos, viņa varējusi izvēlēties, ko un cik daudz spēlēt, un aktrisei lielākoties bijušas vadošās lomas. «Šura tāda nav, un tieši tāpēc man ir laiks to izbaudīt. Izgaršot kā odziņu. Iztamborēt kā mežģīni. Un es ceru, ka man tas izdosies tā, ka skatītājiem arī Šura paliks atmiņā.»

Divi luņķi desas

Anna domā, ka izrādes mērķauditorija ir gan tā paaudze, kas atceras padomju laikus, gan jaunieši, kuriem varētu būt interesanti redzēt, kā tolaik dzīvojām. «Izrādē ir ļoti labs humors. Redzot, kā strādā kolēģi, varu teikt, ka būs arī lieliski aktierdarbi. Varbūt vienīgi es to nesauktu par bērnu izrādi,» aktrise nosaka, atzīstot, ka izrādes radošajai komandai šis darbs ļāvis mazliet atkāpties atpakaļ «tajos laikos» un kopā ar jauniešiem, kuri piedalās izrādē, daudz ko pārrunāt. «Izrādē ir kāda meitene, kura tirgojas ar importa lietām. Stāstījām jauniešiem, ka tajā laikā par to varēja ielikt cietumā, bet man liekas, ka viņi tā arī nespēja to aptvert... Tāpat kā to, kā mūsu mammas tolaik krāsoja skropstas... Tas ir fenomenāli, ka Zanei Burnickai ar feisbuka palīdzību pat izdevās atrast tā laika acu tušu, kurā bija jāspļauj iekšā...» aktrise sajūsmināti stāsta.

Padomju laiki viņai ir labā atmiņā. «To arī stāstījām jauniešiem, ka tolaik visiem bija darbs, visi zināja, kad būs alga, un lielākā ņemšanās bija par to, kur nopirkt ko ēdamu. Man gan jāatzīstas, un ko tur slēpt – tā kā mana mamma [horeogrāfe Baiba Šteina, TDA Zelta sietiņš ilggadējā vadītāja] strādāja ar daudziem bērniem, viņa bija pazīstama ar daudziem vecākiem, un mammai bija visādi blati. Labi atceros, kā reizi mēnesī braucām uz gaļas kombinātu, kur pa blatu varējām dabūt kilogramu cīsiņu un divus luņķus desas. Bet no valdības bufetes mamma nesa mazas piena pudelītes, kādas veikalā nevarēja nopirkt, un reizēm arī Cocacolu...»

Mūsu mammas varones

Atminoties padomju gadus, Anna ir pārsteigta, kā mūsu mammas ar visu tika galā. «Mums tagad ir veļasmašīnas, kas visu izdara, bet vienalga reizēm ir bāc, kā negribas to veļu ņemt laukā un karināt... Mūsu mammas veļu mērcēja, vārīja, berza, vannā skaloja – vesela diena bija pagalam. Vēl stāvēja veikalā rindā, lai būtu ar ko pabarot ģimeni. Viņas visu iespēja, bet mums, ai, kā negribas likt traukus mazgājamā mašīnā... Tas, ko paveica mūsu mammas, ir varonīgi!»

Aktrise secina: pateicoties mammas blatiem, viņa nevar teikt, ka padomju laiks bija šausmīgs. Viņai no bērnības palikušas skaistas atmiņas, un vienīgais nepiepildītais sapnis bija spēlēt tenisu. «Netālu no mūsu mājas bija institūtu tenisa korti, un es redzēju, ka vasarā tur spēlē. Es arī ļoti to gribēju, bet – tas pat netika apspriests. Jo man bija dejošana. Pieļauju, ka kādreiz par to iepīkstējos, bet varbūt mammai to pat nepateicu, jo zināju, ka nav variantu.»

Taču aktrise savu sapni ir piepildījusi – pirms pieciem gadiem sākusi spēlēt tenisu, viņa tagad to dara regulāri. Pat piedalās Latvijas tenisa amatieru līgas sacensībās. Un aktrises lielākais sasniegums bija 2012. gadā, kad viņa kļuva par Čaiņiku gada turnīra uzvarētāju. «Ne reizi nebiju pirmajā vietā, bet biju uz visiem turnīriem, kā rezultātā man bija reitinga punkti, un gada beigās vienkārši biju reitingā pirmā. Sieviešu līgas turnīrā turos pa vidu, bišķiņ zem, bet man tik ļoti patīk spēlēt tenisu, kas es to vienkārši baudu, kaifoju.»

Atkal uz Gruziju

Annai acis deg, ne tikai spēlējot teātri un tenisu, ar tikpat lielu aizrautību viņa arī pasniedz aktiermeistarību Rīgas 64. vidusskolā un darbojas drāmas terapijā. «Pasniedzu drāmas terapiju Rīgas Stradiņa universitātē, kur esmu šīs specializācijas vadītāja, piedalos dažādos semināros un kongresos, kā arī vadu savu privātpraksi – konsultēju privāti, un man ir pacienti arī Jelgavas Psihoneiroloģiskajā slimnīcā Ģintermuiža. Esmu mēģinājusi saskaitīt, cik reizes pārslēdzos uz dažādām profesionālajām jomām, un reizēm arī esmu domājusi, ka šī skraidīšana pa daudzajām vietām ir saistīta ar to, lai nopelnītu normālu iztiku un kaut ko drusciņ vairāk – lai to tenisu varētu spēlēt. Un tajā pašā laikā iedomājos: ja man piedāvātu vietu, kur būtu jāsēž no astoņiem līdz pieciem, un alga būtu tāda, ka pietiktu arī tenisam, es tomēr nevarētu. Man patīk, ka vienā brīdī varu būt drāmas terapeite, tad pārslēgties un spēlēt teātri. Tādā veidā es bagātinos,» Anna sapratusi. Viņa neslēpj: kopš izstudējusi drāmas terapiju, viņa arī kā aktrise pavisam citādi strādā pie lomām. Savukārt drāmas terapijā ļoti palīdz aktiermeistarība. Tāpēc Anna domā, ka ir atradusi labu balansu. «Protams, tumšajos rudens un ziemas vakaros reizēm ir sajūta, ka skrienu kā ritenī, taču tad nāk Ziemassvētki, un es zinu, ka 25. decembrī man būs pidžamdiena – tā man ir jau tradīcija. Tad es visu dienu dzīvojos pidžamā un no mājas ārā neeju. Un tas glābj,» aktrise atzīst. Turklāt, darbojoties neatkarīgos projektos, aktrise pati sev ieplāno brīvdienas un ceļojumus. Piemēram, pagājušogad kopā ar draudzeni devās uz Gruziju pagarināt vasaru un izbaudīt Gruzijas vīnus. «Mēs gan ietrāpījām tajā nedēļā, kad vasaras nebija, bija riktīgs rudens. Bet vienalga bija forši! Un tas gruzīnu vīns ir tik garšīgs... Ak dievs, cik tas vīns ir garšīgs!» Anna pasmaida un atklāj, ka Gruzijā bija tik labi, ka arī šogad ir doma tur atgriezties.

Anna ŠTEINA

• Aktrise

• Mg.sc.sal., sertificēta drāmas terapeite – strādā ar bērniem, pusaudžiem un pieaugušajiem, individuāli, pāros un grupā

• Lektore LKA Latvijas Kultūras koledžā

• Dzimusi 1973. gada 20. decembrī Rīgā

• Izglītība: Rīgas 45. vidusskola; Kultūras akadēmijas Teātra fakultātes JRT kurss (1997), Rīgas Stradiņa universitātes maģistra studiju programma Mākslas terapija (specializācija – drāmas terapija, 2011)

• 11 gadus spēlējusi klavieres, 16 gadus dejojusi TDA Zelta sietiņš (no 2 gadu vecuma)

• Strādājusi Valmieras, Dailes un Liepājas teātrī; arī teātrī RīBēJaMuTe un Austrumu robežā

• Šajā sezonā teātra klubā Austrumu robeža spēlē režisora Kārļa Anitena iestudējumos Slepkavība ar mandeļu smaržu, Mūsu pašu republika un Dienesta romāns; nākamā loma būs Aivas Birbeles lugas Soliņš četriem iestudējumā (režisore Aija Treile)

• Filmogrāfija: Agrā rūsa (rež. G. Cilinskis, 1979), Man patīk, ka meitene skumst (rež. A. Krievs, 2004)

• Divreiz nedēļā spēlē tenisu, reizi nedēļā nopeld kilometru un reizi nedēļā apmeklē TRX treniņus DCH studijā

• Kitijas lomas atveidotāja seriālā UgunsGrēks (2010–2012)

• Kopš 5. decembra ir saimniece krievu toiterjera kucītei Sisei

• Neprecējusies