«Šī ir tā unikālā reize, kad man neveidojas skats no malas. Es pati tik ļoti esmu iekšā šajā lomā, ka tā man viennozīmīgi ir arī saruna pašai ar sevi. Es sev gan uzdodu jautājumus, gan cenšos uz tiem atbildēt, gan saprotu, ka uz vairākiem lieliem dzīves jautājumiem man atbildes pagaidām vēl nav,» saka Liepājas teātra aktrise Signe Ruicēna. Viņai piektdien pirmizrāde – režisores Gaļinas Poliščukas jauniestudējumā Mūsu pilsētiņa, kam par pamatu ņemta Torntona Vaildera luga ar tādu pašu nosaukumu.
Liepājas teātra skatuves variants tapis sadarbībā ar dramaturģi Rasu Bugavičuti, kura materiālu pielāgojusi, liekot akcentu uz Liepāju un tās iedzīvotājiem. «Teikšu godīgi: ir liels pārbaudījums stāstīt tieši par mūsdienām un pilsētu, kurā paši dzīvojam, jo ikviens šīs izrādes skatītājs ļoti labi zina, kā tad mums te patiesi sokas. Un tomēr ir vērts riskēt, lai datētu to izjūtu kopumu, kas šobrīd virmo šeit – 21. gadsimtā Latvijā, Liepājā un – vēl precīzāk – liepājniekos. Torntona Vaildera Mūsu pilsētiņas pamats ļauj runāt par tēmām, kuras citādāk paliktu neskartas, tāpēc novērtēsim to un padomāsim paši par sevi te un tagad, jo nekam citam jau īsti nav jēgas,» tā par darbu pie šā materiāla saka Rasa Bugavičute.
Maigums un mīlestība
Liepāja šajā izrādē ir gandrīz kā atsevišķs tēls, kas tiek atklāts meitenes Rebekas acīm, kura aug, pieaug, pirmo reizi iemīlas. Tā ir sava veida dienasgrāmata – ar viņas novērojumiem un cenšanos atrast izskaidrojumu visiem lielajiem dzīves jautājumiem. Vai viņa atrod «pareizās atbildes» uz sev interesējošiem jautājumiem? Rebekas lomas atveidotāja Signe Ruicēna atklāj: viņa izdara secinājumus. Un tie, protams, rodas no vides, kurā viņa dzīvo, no situācijām, kādās nonāk. No saskarsmes ar mammu un tēti, ar kaimiņiem. Un, protams, sastopoties ar pirmo mīlestību. «Nav tādas vienas pareizās atbildes vai gatavās patiesības. To katrs rada pats sevī, pēc savas līdzības un tikai sev,» aktrise uzskata. Viņa stāsta: Torntona Vaildera darbs ir transformēts uz mūsdienām. Tā nav komēdija, traģēdija vai drāma. Tā ir realitāte. «Mums, aktieriem, kuri dzīvo un strādā Liepājā, šis darbs veidojas ļoti personīgs. Es jūtu milzīgu atbalstu no saviem partneriem – mēs esam kā viens veselums, cits par citu un visi par vienu. Un tas manī rada īpašu maigumu un mīlestību pret viņiem. Jo tas, kas man šajā izrādē jāizdzīvo, bez viņiem nebūtu iespējams. Viņi man ir ārkārtīgi svarīgi, absolūti visi. Es pat nerunāju par savu izrādes ģimeni, ko burtiski dievinu: mana mīļā mamma – Anda Albuže, mans fantastiskais tētis – Edgars Pujāts, mans brālis – Sandis Pēcis. Es nevaru nesmaidīt, kad par viņiem domāju un runāju,» aizrautīgi stāsta talantīgā aktrise, atzīstot, ka skatuves partneri viņu gan iedrošina, gan atbalsta, gan uzlādē. Un, tā kā šis darbs ir ļoti pietuvināts īstajai dzīvei, Rebekas loma Signei veidojas tieši tik personiska, ka šā darba tapšanas procesā viņa daudz domā arī par sev pazīstamiem gan priecīgiem, gan sāpīgiem brīžiem. «Man nereti ir gadījies spēlēt personāžus, kuri ir vai nu vecāki par mani, vai dzīvo citā valstī, pat citā laikmetā. Bet šo lomu es neveidoju ar priekšstatu par kādu konkrētu laiku, jo šo laika nogriezni – 13 gadu, 16 gadu, 20 gadu – pati esmu piedzīvojusi un izdzīvojusi. Ar savām domām, ar savu pirmo mīlestību, ar savu prieku un savām sāpēm. Tāpēc, domājot par to, kas notiek manā izrādes ģimenē, es nevaru nedomāt par sevi un savu ģimeni, par to, kas noticis manā dzīvē, par laika ritējumu. Jā, tas ir ļoti personīgi...» Signe neslēpj. Un viņa nespēj noslēpt, ka, par to domājot un stāstot, kaklā jau sakāpis kamols... «Tā jau ir, ka tikai caur lielu mīlestību vai lielām sāpēm tu aci pret aci saskaries ar to, kas tevī izraisa vai nu milzīgu saviļņojumu, vai – tieši otrādi – fatālas bailes. Un tad arī tev sakāpj kaklā kamols – no aizkustinājuma, ka tavi mīļie cilvēki ir tev līdzās, ka varat būt kopā...»
Pirmoreiz ar sievieti
Ar šo izrādi pēc vairāk nekā desmit gadu pārtraukuma Liepājas teātrī atgriežas Gaļina Poliščuka. 2003. gadā tur tapa viņas iestudējums Romeo un Džuljeta. Mīts, bet kopš 2010. gada, kad beidza pastāvēt režisores dibinātā Teātra observatorija, viņa pārsvarā iestudējusi ārpus Latvijas robežām – Krievijā, Igaunijā un Polijā.
«Man šī ir pirmā reize, kad strādāju ar režisori sievieti. Un es esmu ļoti priecīga par šo apstākļu sakritību, ka man ir tāda iespēja. Tā man ir interesanta un vērtīga pieredze,» Signe apgalvo. Un viņa saka lielu paldies režisoram Dž. Dž. Džilindžeram, ar kuru kopā ir ļoti daudz strādājusi, – par uzkrāto pieredzi, par to, ka ir radusi patstāvīgi domāt un darīt. «Tas nenoliedzami ir arī viņa nopelns, un tas viss man tagad palīdz, strādājot ar Gaļinu Poliščuku, kura ir ļoti konkrēta un prasīga režisore. Viņa ir absolūti iekšā šajā materiālā un ar savu sievietes empātiju spēj dziļi izjust katru niansi, kas ir ārkārtīgi būtiski tik smalkos un jūtīgos jautājumos, par kādiem šajā darbā runājam. Līdz ar to man ir milzīgs atbalsts un sajūta, ka režisore ir ar mani. Un par mani. Man tiešām ir liels prieks ar viņu strādāt,» uzsver lieliskā aktrise.
Vislaimīgākā bērnība
Mūsu pilsētiņa ir šodienas realitāte, bet interesanti, kādu no savas bērnības to atceras liepājniece Signe? Vai Liepājā kopš tā laika ir kas būtiski mainījies? «Ļoti interesants jautājums,» viņa nosaka un uz mirkli aizdomājas. «Jā, pilsēta ir mainījusies. Mainījušies ir arī cilvēki, protams. Bet, domājot par manas bērnības pilsētu, atmiņā viss ir tik intensīvs, piesātināts un krāsains, ka liekas – dzīve Liepājā bērnībā man bijusi vislaimīgākā. Man it kā nav ar ko salīdzināt, bet – es gadu esmu mācījusies Rīgā, Jūrmalā, un atceros, ka vienmēr ļoti gribēju uz mājām, jo Liepājā viss bija mīļāks, labāks un interesantāks. Arī studiju laikā Klaipēdā man pietrūka Liepājas radošās atmosfēras,» Signe atminas. Viņai ļoti patīk teksts no jaunās izrādes: izvēlies visparastāko dienu, un tā kļūs par visneparastāko tavā dzīvē. «Man liekas, ka bērnībā Liepājā katra parastā diena bija neparasta. Jo, izejot uz ielas, es varēju satikt draugus un domubiedrus un laiks tika aizpildīts saturīgi. Bet tā jau ir: ja laiks ir piepildīts ar mīlestību, ar prieku, ar kaut ko interesantu, tas burtiski aizlido. Bet, kad esi šķietami garlaikots, laiks velkas kā gliemezis un tu kā ieslodzītais skaiti sekundes un minūtes. Jā, temps un radoša krāsainība – ar to man asociējas mana bērnības Liepāja.»
Signe gan neslēpj, ka aktrises profesijā, veidojot lomu pēc lomas, temps kļūst jo dienas, jo ātrāks. «Kad trīs stundu laikā uz skatuves esi intensīvi izdzīvojis kādu dzīvi, tad, izkāpjot no izrādes kurpēm un iekāpjot savās mājas čībiņās, gan liekas – viss ir tik rimts, tik mierīgs... Tajā pašā laikā šķiet, ka jaunā sezona sākās pavisam nesen, bet nu jau tā iet uz otru pusi. Jo ir darbs pēc darba, un jo īpaši šajā sezonā ir sajūta, ka laiks tek caur pirkstiem.»
Ar atvērtu sirdi
Aktrise atzīstas: šogad ziema viņai radīja ļoti interesantu sajūtu – ka vienīgais maigums šajā laikā ir baltais krītošais sniegs... «Un, šīs izrādes sakarā domājot par kaut kādiem vertikāles jautājumiem, es pēkšņi apjautu, ka laikam tomēr ir liela nozīme. Un tam līdzās ir bailes kaut ko nepaspēt. Bet, manuprāt, nav tāda standarta lietu komplekta, kas mums visiem noteikti jāiegūst, lai mēs katrs varētu teikt: jā, mana dzīve ir pilnvērtīga. Skatpunkti ir tik atšķirīgi, un tu noteikti vari būt laimīgs arī ar to, kas tev ir šobrīd. Sevi nekauninot par nesasniegto vai – ka dzīve paiet, skrienot pēc kaut kā, ko, visticamāk, tu nekad arī nesasniegsi. Bet varbūt tev tas arī nemaz nav jāsasniedz?! Jā, tieši tā,» Signe nosaka, piebilstot, ka pašā pamatā izrāde ir par cilvēcīgām un vienkārši saprotamām lietām. Un ne tikai izrādes skatītājiem, bet visiem cilvēkiem aktrise novēl dzīvot ar atvērtu sirdi un ar iekšēju mieru katram par savu dzīvi, cik vien tas ir iespējams. «Man katru gribētos pasargāt no vientulības – gan no personīgās, gan no tādas, kad līdzās nav tuvu un mīļu cilvēku. Vai varbūt vienkārši kādā mirklī cilvēki sākuši dzīvot viens otram garām, un tādā veidā viens otru pazaudējuši. Tāpēc man ir vēlme, lai pēc šīs izrādes noskatīšanās vismaz kāds gribētu piezvanīt saviem tuviniekiem vai beidzot aizbraukt pie viņiem ciemos. Nolikt skārienjūtīgo telefonu un beidzot pieskarties skārienjūtīgam cilvēkam...»
Signe ir laimīga, ka viņai ir līdzās stipra ģimene. Un viņa atzīst: jo vairāk strādā pie savas jaunās lomas, jo vairāk novērtē un saka paldies visaugstākajam par to, ka viņai tā ir. «Mana ģimene ir Liepājā, mēs esam tuvu viens otram, bet nav dienas, kad mēs neparunātos. Man ārkārtīgi ir vajadzīgs šis gan fiziskais, gan mentālais kontakts, jo patiesībā – nav dzīvē nekā cita svarīgāka...»
Stiprāka un vērtīgāka
Šobrīd aktrises dzīvē nav nekā cita, tikai darbs pie jaunās lomas. Vienīgais, ko viņa cenšas izbaudīt, ir garas pastaigas gar jūru. Bet viņas tuvajiem cilvēkiem un draugiem šajā posmā esot mazliet jāpaciešas, līdz atkal varēs satikties un pačalot pie tējas tases, un painteresēties, kā kuram dzīvē iet. «Šobrīd visu manu laiku, enerģiju un empātiju paģēr Rebeka, mana skatuves pilsētiņa un mana skatuves ģimene. Es tiešām neatceros otru tādu izrādi, kurā tik ļoti būtu jutusi kolēģu siltumu, atbalstu un tik uzmundrinošus un mīļus vārdus visnegaidītākajos brīžos. Tas man daudz nozīmē, tas mani ļoti sasilda, un es savu lomu nevaru atdalīt no viņiem – man viņi ir tik svarīgi. Katrs. Viņi šobrīd ir mans spēks un lielākais gandarījums. Tāpat kā sadarbība ar režisori, kura mani atbalsta, motivē un arvien paliek podestiņu, lai es spētu sevi pārvarēt un tiktu pa pakāpienam augstāk. Un man patīk tā sajūta – ka caur viņiem kļūstu stiprāka un vērtīgāka. Gan kā aktrise, gan kā cilvēks.»
Signe RUICĒNA
• Liepājas teātra aktrise
• Dzimusi 1986. gada 6. aprīlī Liepājā
• Izglītība: Liepājas 10. vidusskola; Liepājas mākslas vidusskola; Klaipēdas universitāte (Liepājas teātra aktieru kurss)
• Piedalījusies skaistumkonkursos un ieguvusi titulus Mis Foto Liepāja 2004, Vicemis Rīga 2006 un Mis Foto Latvija 2006
• Pirmā loma uz teātra skatuves – Sūzija režisora R. Atkočūna izrādē Pidžama sešiem (2009)
• Šajā sezonā spēlē izrādēs: S. Tjerī komēdijā Divi kaili vīrieši (Katrīna Krāmere), Raiņa jaunības traģēdijā Indulis un Ārija (Alda, kūru un lietuviešu meita), J. Pulinovičas melodrāmā Žanna (Olga), M. Kamoleti pikantajā komēdijā Boeing, Boeing (Žaklīna), izrādē pēc M. Krapivinas lugas motīviem Stavangera (Pulp People, Žanna), B. Brehta traģikomēdijā Sasodītais sarkanais mēness (Marija, staigule), K. Lāča, J. Elsberga, E. Mamajas mūziklā Pūt, vējiņi! (Anda), V. Korša komiskajā parodijā Atsaldētais (Liza Kalmane), T. Vaildera realitātē Mūsu pilsētiņa
• Neprecējusies