Aktrise Baiba Broka. Nav pareizās atbildes

«Šī man ir ļoti grūta loma, taču tā dod man iespēju to projicēt uz savu dzīvi un palīdzēt saprast, kuros pagrieziena punktos drīkstu būt egoistiska un ņemt laiku sev un kurus savu bērnu dzīvē es nedrīkstētu palaist garām,» saka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise Baiba Broka. Viņai šodien īpaša diena – dzimšanas diena un pirmizrāde! Galvenā loma Ingmara Bergmana Rudens sonātē, ko JRT Mazajā zālē iestudējusi režisore Māra Ķimele.

Sižeta centrālā persona ir pianiste Šarlote (Baiba Broka), kura, viesojoties meitas ģimenē pēc septiņu gadu neredzēšanās, tiek konfrontēta ar pagātni un gadu gaitā samilzušām attiecībām ar abām meitām. Tā ir iespēja tuvplānā ieskatīties izcilas personības un viņas tuvinieku dzīvē un daudz ko saprast arī par sevi pašu – bez ilūzijām un pašpārmetumiem. Izrādē spēlē arī Inga Tropa, Liena Šmukste un Ģirts Krūmiņš.

Bērni vēl ir mazi

«Tēma ir ļoti svarīga un būtiska visiem, kas ir teātrī, mākslā, mūzikā. Un ne tikai māksliniekiem, arī cilvēkiem, kuri ir apsēsti ar kādu savu ideju, kuriem darbs ir hobijs, aicinājums un viņu talantu izpausme. Šajā gadījumā ir stāsts par pianisti, kurai ir rets un spilgts talants. Jā, pianistu ir daudz, bet izcilu nebūt ne tik daudz. Un izcilu sieviešu pianistu ir vēl mazāk,» Baiba Broka ieskicē izrādes sižetu, sakot, ka izrāde uzdod daudz jautājumu: ko šāds talants prasa no sievietes, cik tas paņem viņas enerģiju, un – kā viņai dzīvot sievietes dzīvi. «Kā to savienot? Vai tas vispār ir iespējams? Visticamāk, tas ir ļoti grūti un varbūt pat nav iespējams, jo, protams, kaut kur būs zaudējumi. Šajā darbā ir tikai jautājumi, nav pareizās atbildes. Kā šādai sievietei ar milzīgu talantu būtu pareizāk – pamest karjeru un nodoties bērnu audzināšanai? Vai tā būtu pareizi?!» aktrise nopietni aizdomājas un tad saka, ka vārds «pareizi» šai kontekstā vispār pat nav piemērots.

Baiba atzīst, ka Šarlotes loma viņai nenāca viegli, tā daudz lika domāt arī par pašas dzīvi, karjeru, bērniem. «Mana varone saņem jau gandrīz nodzīvotas dzīves bilanci, un tajā meita viņai pārmet, kas viņām bērnībā un pusaudžu gados ir pāri nodarīts. Tas jau ir noticis, tas ir neatgriežams fakts, ko nevar vairs mainīt. Mani bērni vēl ir salīdzinoši mazi, tāpēc šai darbā skartās tēmas, meitu pārmetumus varu projicēt uz savu dzīvi, lai saprastu, kuros pagrieziena punktos drīkstu būt egoistiska un ņemt laiku sev un kurus savu bērnu dzīvē es nedrīkstētu palaist garām. Šī loma nekādā gadījumā nav paštēls, bet tā ir man – lai es būtu uzmanīga un varētu izvērtēt, kas ir kā vērts,» uzskata Barbaras (7) un Teodora (5) mamma.

Zaudējuma izjūtas nav

Svarīgākais, ko aktrise savā dzīvē nav palaidusi garām, protams, ir viņas bērni un iespēja izbaudīt mammas lomu. Tās ir tikai divas teātrī izlaistas sezonas, un, kā apgalvo Baiba, zaudējuma izjūtas nav absolūti nekādas. Ir tikai milzu gandarījums, ka izdevās no teātra mazliet atiet. «Šajā periodā neviena loma nav bijusi tāda, par ko būtu domājusi: ja man nebūtu bērnu, būtu varējusi to spēlēt. Domāju, nav pasaulē tādas lomas, ko aktieris nevarētu spēlēt vai varētu palaist garām. Baletdejotājiem un operdziedātājiem ir dramatiskāk, aktieris tomēr ir elastīgāks. Es jau sen diezgan brīvi pāreju no bērnu uz ļoti vecu cilvēku lomām, man nav ierobežota ampluā, neesmu tikai paštēlā, un tas mani mazliet mierina, ka visādi ir iespējams sevi realizēt,» stāsta lieliskā aktrise. Viņa gan zina stāstīt, ka visos laikos teātrī aktrisēm nemaz tik vienkārši nav bijis – no daudziem režisoriem bijis despotiski aizliegts palikt stāvoklī, jo tādējādi tiktu pazaudēta jebkāda pozīcija teātrī. «Daudzas izvēlējās lomu, nevis dzemdēt bērnu, un pēc tam to pārdzīvoja... Man tādā ziņā ir veicies, jo Alvis Hermanis vienmēr ir atbalstījis, ka aktrisēm ir bērni, un šis viņa uzstādījums man ir ļāvis justies droši. Bet, protams, pirms savu bērnu piedzimšanas visām šīm pārdomām esmu izgājusi cauri, jo biju noskaņota tā, ka aktrisei bērni var arī nebūt, ka dzīvē tā notiek. Taču, izejot ārpusē, es sapratu, ka ir arī cita dzīve. Un to arī gribas piepildīt.»

Atkal jāsāk no nulles

Gūstot piepildījumu ārpusē, Baiba Broka vēl spožāk mirdz uz teātra skatuves, un pērnā gada Spēlmaņu nakts balva kā Gada aktrisei ir tam tikai apliecinājums. Ko aktrisei nozīmē šī balva? Viņa smej: balva neko nenozīmē tikai tad, kad tu to nesaņem. «Kad to saņem, tā sāk arī ko nozīmēt. Un cilvēku labie vārdi, ka jau sen biju to pelnījusi, mani ļoti iepriecina,» viņa neslēpj, sakot, ka šī balva acīmredzot ir par viņas līdzšinējā darba uzkrājumu. «Protams, ir sajūta, ka jāstrādā vēl vairāk, ka atbildība ir lielāka. Kaut gan... patiesībā, es drusku mānos. Jāstrādā ir tieši tik, cik varu izdarīt, jo tikai es pati sev esmu atskaites punkts. Es pazīstu sevi, zinu, kāda ir mana jauda, un es zinu, kad strādāju un kad izliekos, ka strādāju. Atskaite vienalga ir manī pašā.»

Aktrise apzinās, ka katra balva ir par kādu konkrētu lomu, par noteiktu ieguldītu darbu. Bet viņa domā, ka arī par lielāku veiksmes faktoru, kas bijis klāt, lai loma izdotos. «Arī citās lomās esmu tikpat daudz strādājusi, bet veiksmes faktora nav bijis, un to nevar ne piesaukt, ne sagribēt. Tas nepakļaujas gribai. Tāpēc, par laimi vai diemžēl – pasaulē nav taisnības. Tā ir. Un, jo ātrāk ar to samierināsies, jo būs mazāk ciešanu. Tāpēc jāturpina strādāt tieši tāpat, kā līdz šim esmu strādājusi. Tādā ziņā šī balva neko nemaina, ir atkal jāsāk no nulles,» secina talantīgā skatuves māksliniece.

Kādu brīdi sev

Bērnus gan aktrise uz teātri līdzi neved, apzināti mēģina viņus no tā atturēt, jo modelis «bērni uzaug teātrī, vecākiem maisoties pa kājām» viņai nav pieņemams. «Es gribu, lai viņiem ir arī citi iespaidi, lai viņi vēlāk varētu izvēlēties, ko dzīvē darīt. Lai nebūtu tā, ka ir redzējuši tikai aizkulises un mammu visādos jocīgos grimos un visu ko jocīgu darot. Tas, protams, neizslēdz to, ka viņi arī var izvēlēties šo ceļu. Viņi jau tagad mājās paši dzied, uzstājas. Bet – varbūt visi mazi bērni tā dara...» aktrise it kā jautā, bet reizē it kā mierina pati sevi.

Bet, taujāta, ko viņa sagaida no jaunā gada, Baiba uz mirkli aizdomājas un tad saka, ka gribētos kādu brīdi sev – sakārtot savus krājumus, saprast lietas, procesus. «Saprast, ko tad es īstu gribu, kurā virzienā sevi attīstīt un kurā virzienā bērniem palīdzēt attīstīties. Jo par to arī man ir jādomā – jāsajūt, kas viņus varētu saistīt, tas bērniem jāpiedāvā un jāpalīdz risināt. Un tam vajag laiku,» domā Barbaras un Teodora mamma.

Smieklīgākais rūķītis klasē

Interesanti, vai rudenī, kad meita uzsāka skolas gaitas, Baiba arī sākusi mācīties 1. klasē? «Mani vecāki, kad mācījos skolā, man pilnībā uzticējās, un es šo atbildību arī paņēmu uz sevi jau pirmajā klasē. Arī meita šo atbildību ņem uz sevi. Es, protams, ik pa brīdim pakontrolēju un ik pa brīdim ieraugu arī kādu robu – ka viņa savādāk to atbildību ir sapratusi un brīžam ļoti vieglprātīgi pret to izturējusies. Bet tad mēs to pieregulējam. Katrā ziņā, es vairs negribu mācīties pirmajā klasē! Un septītajā es pavisam noteikti vairs netikšu līdzi. Tāpēc – būt atbildīgam visās lietās ir svarīgi iemācīt jau mazajam pirmklasnieciņam,» aktrise nešaubās.

«Protams, bērnam ir jāpalīdz, bet es negribu piedalīties vecāku sacensībās, kurš darbmācības vai mājturības stundā uztaisīs, piemēram, visskaistāko rūķīti. Lai viņa taisa tādu rūķīti, kādu pati var uztaisīt. Un lai viņš ir smieklīgākais, jocīgākais vai muļķīgākais rūķītis klasē, bet viņa to būs uztaisījusi ar savām mazajām rociņām!»

Uz jautājumu, vai viņa ir tā stingrā mamma, Baiba atteic – varbūt. Viņasprāt, nevis caur egoistisku mīlestību, bet tieši caur stingrību arī parādās vislielākā mīlestība. «Jo es pa īstam gribu labu saviem bērniem. Es, protams, dažreiz saņemu pretī, ka neko neļauju, tāpēc – tas prasa vēl lielāku spēku būt par stingro mammu. Bet es esmu gatava to uzņemties arī tālāk, viņu pašu labuma vārdā. Nu, tā es to mammas lomu esmu sapratusi.»

Baiba BROKA

• JRT aktrise

• Dzimusi 1973. gada 7. janvārī Rīgā

• Izglītība: Lidijas Stiebras aktieru studija (1987–1992), Rīgas kinostudijas Tautas kinoaktieru studija (1990–1992), Latvijas Kultūras akadēmija, specialitāte – kino režija (1992–1993), Latvijas Kultūras akadēmija, specialitāte – dramatiskā teātra aktrise (1993–1996)

• Apbalvojumi: Lielais Kristaps kā gada labākajai kinoaktrisei filmā Valsis mūža garumā (1990), Spēlmaņu nakts balva Gada labākā jaunā aktrise – par Ļikas lomu izrādē Mans nabaga Marats (1997), Lilitas Bērziņas balva (2007) un Spēlmaņu nakts balva Gada aktrise par Aspazijas lomu izrādē Aspazija. Personīgi, Matrjonas lomu izrādē Tumsas vara un lomu izrādē Divpadsmit krēsli Jaunajā Rīgas teātrī (2015)

• Dzīvesbiedrs – skaņu režisors Gatis Builis. Divi bērni: Barbara (7) un Teodors (5)