Valdis Lūriņš ir ražīgs režisors. Nupat kā Dailes teātra aktieru Initas Sondores bijušās Dzelmes un Jāņa Paukštello izpildījumā izskanēja iestudējums «Vidū pašai dzīvībai...» – Jāņa Petera dzeja Gaita Lazdāna mūzikā. Un jau atkal Lūriņš ķēries pie nākamā jauniestudējuma, tādējādi nodrošinot darbu un iztiku aktieriem, kuri mazāk nodarbināti savā arodā.
Kā tad tapa Dzelmes un Paukštello iestudējums?
Savulaik Daugavpils teātrī, iestudējot Jāņa Sudrabkalna dzeju, kurā arī bija dzejnieka mīlestības veltījums Klodijai (atšifrējot – aktrisei Birutai Skujeniecei), Valdis apņēmās Petera kungam pierādīt, ka viņa rakstītā mīlestības dzeja ir daudz dziļāka par Sudrabkalna «nopūtām un vaidiem». Tā kā Paukštello bija jau iepriekšējas sadarbības pieredze ar Gaiti Lazdānu, komponists vairs nebija jāmeklē.
«Reiz, pilnīgi negaidot, 11. novembra vakarā, saskrienoties uz ielas, Jānis Paukštello man izteica priekšlikumu veidot šo iestudējumu. Tas likās interesanti, jo iepriekš abu plāni mums liedza sastapties kopīgā darbā. Tas, ka tur kaut kam ir jāiznāk, bija pilnīgi droši, jo, neapšaubāmi, Jānis ir viens no labākajiem dzejas interpretiem. Taču, kas tas par veltījumu mīlestībai, ja nav sievišķās puses? Galu galā, pats Peters taču nepieder nevienai no minoritātēm. Abi bijām vienisprātis, ka jāizsaka priekšlikums Initai Dzelmei, aktrisei, kura ir pamanāma, izrādēs darbojoties pat pustumsā. Strādā un staro,» stāsta Valdis Lūriņš.
Vai koncertstāsts būs vēl redzams, tas pagaidām nav zināms. «Ja nē, katrā ziņā daudzi no šī uzveduma dzejoļiem paliks Paukštello repertuārā,» tā režisors. Vaicājot, kā tad klājas Paukštello, Lūriņš ir bažīgs: «Talants neglābjami iet bojā. Tajā pašā laikā, satiekot viņu un kopā strādājot, atliek vien pabrīnīties, cik atdevīgs darbā var būt tāds «absolūtā depresijā» iedzīts cilvēks. Trauma ir trauma. Kā jau sieviete, kas tik stipri pieķērusies, ka negrib vairs atstāties. Protams, pa brīdim liek sevi just, bet vai tad kārtīgs vecis ies tādai padoties!
Plāno strīdēties ar Jāni Reini
«Negaidīts bija nesenais Rīgas Krievu teātra piedāvājums ļoti īsā termiņā iestudēt koncertu «Tête-à-tête», veltījumu Borisa un Ināras Teterevu fondam. Uz pirmo mēģinājumu gāju, protams, ne jau bezbēdīgi svilpojot. Taču aktieri visur ir vienādi. Un vienādi brīnišķīgi, kad ar atdevi strādā. Turklāt uzveduma starptekstus, patiesi labus un asprātīgus, uzrakstīja Rīgas Krievu teātra aktieris Dmitrijs Palēss.
Ko daru tagad? Jāķeras pie Māras Zālītes lugas «Dzīvais ūdens» teātrī «Skatuve». Ja darbi veiksies, tad decembra beigās jātiek līdz ģenerālmēģinājumiem. Ceru, ka iestudējumā būs iespēja redzēt Jāni Reini kopā ar Daci Makovsku un Anci Kukuli. Kopā ar viņiem darbosies... lai pagaidām paliek noslēpums. Katrā ziņā satikties un reizēm pastrīdēties ar Jāni Reini būtu interesanti, jo Jānis ir aktieris, kuram nepieciešama argumentācija. Viņam ir svarīgi, lai «ūdens» ir dzīvs un nav sastāvējies. Kas tur par prieku, dzīvoties pa purvu?»
Darbs ar meitu Ditu Lūriņu-Eglienu
«Intaram Rešetinam ir traka ideja savest mūs abus kopā Floriana Zellera lugā «Tēvs». Kā partneri uz skatuves neesam tikušies. Jā, TV gadsimta seriālā «Ugunsgrēks» tikāmies, es «dzēru un lāpīju paģiras», viņa kā tautā mīlētā Marta «pārdzīvoja un sadzīvoja ar šo ģimenes kaunu»,» – tā par sadarbību ar meitu teic režisors Lūriņš.
