APRITĒ: aktrise Jana Ļisova. Veltījums mammām

«Ikdienā ar mammu pļāpājam par visu ko, pamatā par šodienu, bet šī izrāde deva iespēju uzaicināt mammu uz sarunu par 1991. gada notikumiem. Es tiešām nezināju, ka viņai bagāžā ir tāda dzīve, tādi notikumi! Tagad uz savu mammu skatos pavisam citām acīm,» atzīst M. Čehova Rīgas Krievu teātra jaunā aktrise Jana Ļisova (27).

Viņa spēlē A. Ščerbaka dokumentālajā izrādē Neatkarības bērni, ko iestudējusi režisore Antra Leite. Pirmoreiz izrāde nospēlēta 4. oktobrī Teātra muzejā VI festivāla Patriarha Rudens ietvaros, un Jana Ļisova par lomām šai izrādē (un lomām izrādē Pērs Gints un viņa sievietes) jau saņēmusi labākās aktrises balvu.

Izrādes pamatā ir intervijas ar jauniem cilvēkiem, kas dzimuši 90. gadu sākumā, izauguši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, un – viņu mammu stāsti. Ko zina bērni un ko atceras vecāki par 1991. gada notikumiem, par Padomju Savienību, par vēstures periodu, kas mūsdienās izsauc tik pretrunīgus spriedumus? Sešus bērnus un sešas viņu mammas izdzīvo četri aktieri: Jana Ļisova, Anastasija Rekuta Džordževiča, Ņikita Voroņins un Artūrs Trukšs.

Nosargāt cālēnus

«Dažiem no mums vecāki tajā laikā bija tādā vecumā, kādā esam mēs tagad. Tas ir sava veida spogulis – es un mani vecāki, viņi toreiz un es tagad. Par to, kā laiks mūs ir mainījis. Bet varbūt tas ir cilvēks, kas ir mainījies? Par to, ka tikai pats esi atbildīgs par to, lai tu būtu cilvēks – vienmēr, visos apstākļos. Un – pavisam primitīvi: lai tu tāds varētu būt, lai spētu cienīt otru, tev ir jāzina vēsture, jāzina, kam otrs gājis cauri, kas ir bijis pirms tevis,» Jana domā. Viņa nebaidās atzīt, ka arī pati par notikumiem 1991. gadā zinājusi maz, taču izrādes tapšanas gaitā daudz lasījusi, skatījusies, interesējusies. Viņai bija interesanti ne tikai uzklausīt savas mammas, bet dzirdēt arī citu mammu stāstus – cik dažādi viņas dzīvojušas tajā laikā. «Šī izrāde profesionāli bija milzīgs izaicinājums, bet vienlaikus tā mums ļoti daudz deva kā cilvēkiem,» viņa secina. «No skatītājiem jau dzirdēti komentāri: kāpēc runājam tikai par sadzīviskām lietām, tajā laikā taču bija arī kultūra un māksla. Bet mammas tolaik interesēja tikai pabarot bērnus, galvenais bija nosargāt savus cālēnus. Tāpēc šī izrāde ir veltījums mammām, un mēs translējam pašu galveno – mammas mīlestību un milzīgo pašaizliedzību, kuru pat nezinu, ar ko vēl var salīdzināt...»

Kad pēc pirmizrādes skatītāji tika aicināti neizklīst, bet dalīties pārdomās par redzēto, kāda sieviete piecēlusies un teikusi, ka grib piezvanīt mammai... «Un tad es iekšēji biju tik laimīga: jā, jā, jā, tā ir jābūt – ir jāgrib piezvanīt mammai un ar viņu parunāt!»

Brīvība un atbildība

Lūgta noformulēt, kādi ir «neatkarības bērni», Jana atteic: tas nav tik vienkārši. Viņa dzimusi 1988. gadā, un viņai ir sajūta, ka tie, kuri dzimuši 90. gadu sākumā, jau ir cita paaudze. «Bet mēs viennozīmīgi esam brīvāk domājoši nekā mūsu vecāki. Mēs esam drosmīgāki. Mēs vairāk atļaujamies. Mums dota daudz lielāka brīvība un reizē arī atbildība par savu dzīvi, par lēmumiem, ko pieņemam. Bet tas nenozīmē, ka mana paaudze ir spējīga šo brīvību izmantot,» domā jaunā aktrise. Viņasprāt, daudzi šajā informācijas un piedāvājumu gūzmā apjūk un jūtas savā veidā pazuduši. «Ir tik daudz lietu, vietu, kam piederēt, bet viss tik ātri mainās, ka tu nepaspēj saprast, kas tad īsti ir mans. Domāju, manai paaudzei šajā brīvības un iespēju laikmetā ir diezgan sarežģīts uzdevums, kā atrast sevi.»

Jana sevi atrada diezgan agri – jau 3. klasē zināja, ka grib būt aktrise, un uz to mērķtiecīgi arī gāja. Divreiz stājās aktieros un divreiz netika uzņemta. Iestājās Kultūras koledžā, ieguva amatierteātra režisora izglītību, bet – sapnis būt uz skatuves nebija izsapņots. Jau pavīdēja doma braukt studēt uz Krieviju, kad Jana uzzināja, ka Kultūras akadēmijā uzņem krievu aktieru kursu. «Kad mani pirmoreiz neuzņēma aktieros, teicu: ja mani neielaida pa durvīm, es ielīdīšu pa logu! Un burtiski tā arī sanāca: eksāmenu pirmās kārtas rezultāti bija zināmi no rīta pirms otrās kārtas, un biju jau izdomājusi, ka nebraukšu. Domāju: ja nu atkal nepaņem, no pārdzīvojumiem ielēkšu Daugavā... Bet desmit minūtes pirms otrās kārtas tomēr piezvanīju uz administrāciju un, uzzinājusi, ka esmu tikusi tālāk, pēdējā brīdī gandrīz vai tiešām ielēcu pa logu... Mans kursa vadītājs Igors Koņajevs [M. Čehova Rīgas Krievu teātra režisors] un aktiermeistarības un skatuves runas pasniedzēja Jeļena Čornaja bija priecīgi, mani ieraugot, un tieši viņiem esmu ļoti pateicīga, ka viņi man atvēra durvis uz teātra pasauli. Jo tas, kas ar mani noticis šo četru gadu laikā, ir labākais, kas varēja notikt...»

Vienkāršas sievietes dvēsele

Līdztekus darbam M. Čehova Rīgas Krievu teātrī Janai, kā viņa pati saka, izdodas iefiltrēties arī latviešu teātra vidē, par ko viņa ir ļoti priecīga. «Jā, visiem spēkiem mēģinu ielīst arī pa citiem logiem,» viņa pasmaida un uzskaita savas lomas ārpusē: Karaokebox Dirty Deal Teatro, Pērs Gints un viņa sievietes Smiļģa muzejā. Šīs izrādes horeogrāfs Kārlis Božs nominēts Spēlmaņu nakts balvai, kas nozīmē, ka izrādes radošā komanda šovakar būs Dailes teātrī, kur turēs par viņu īkšķi. «Savukārt šosezon tapusi izrāde Ģertrūdes ielas teātrī – Melnā sperma, ko iestudējis Vladislavs Nastavševs. Es pati sevi apskaužu, ka man ir iespēja strādāt ar dažādiem režisoriem, ar dažādu teātru aktieriem. Brīžam pat neticu, ka tas notiek ar mani... Jā, man ļoti patīk, kā tagad dzīvoju!» Jana pasmaida un atzīst, ka teātris, protams, nav visa viņas dzīve.

«Man ir fantastiska ģimene, brālis Mihails, māsa Ramona, viņiem ir savas ģimenes, un, kad vien ir brīvs, mēs kopā kaut kur braucam, kaut ko darām. Pavadīt laiku ar viņu bērniem – tas man ir kā svaiga ūdens malks dvēselei. Jo bērni ir tik priecīgi, tik smieklīgi, visu laiku ko izdomā. Un man daudz nevajag, lai es justos uzlādēta,» stāsta jaunā aktrise. Tādā ziņā viņa esot līdzīga mammai, kura par sevi saka, ka ir vienkārša lauku sieviete. «Man arī ir diezgan vienkāršas sievietes dvēsele, kurai pietiek, ja līdzās ir ģimene, iespēja izbraukt pie dabas. Kopš pusaudža gadiem visas vasaras esmu pavadījusi Latgalē, tēva laukos, un es esmu pilnīgi pārliecināta, ka tieši šī arhaiskās dabas klātbūtne ir veidojusi manu personību – padarījusi to daudz dziļāku un jutīgāku, nekā tā būtu, ja es būtu dzīvojusi tikai pilsētā.