«Šajos četros gados, ko pavadīju Mūzikas akadēmijā, es esmu ļoti daudz ieguvis. Un, lai arī šajā laikā biju prom no teātra skatuves, es uzskatu, ka pieredze akadēmiskās mūzikas žanrā mani kā skatuves mākslinieku darījusi tikai stiprāku un noteikti arī labāku,» saka aktieris un jaunais tenors Emīls Kivlenieks.
8. novembrī Kultūras pilī Ziemeļblāzma viņš debitēs Rosiljona lomā Franča Lehāra operetē Jautrā atraitne, bet 20. novembrī Rīgas Kongresu namā viņš spēlēs Ezi Eidi nebēdnīgi muzikālajā izrādē bērniem Paukojam un šmaukojam.
Parocīgs žanrs
Emīla Kivlenieka sadarbība ar Latvijas Operetes fondu iesākās reizē ar tā dibināšanu 2013. gadā un tā veidoto pirmo iestudējumu – Niko Dostāla romantisko opereti Klīvija, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2014. gada 16. februārī. Jaunajam aktierim tajā bija uzticēta amerikāņu reportiera Džonija loma. «Operetes žanrs man ir parocīgs tādā ziņā, ka es varu izmantot gan savas aktiermeistarības iemaņas, ko esmu ieguvis Kultūras akadēmijā, gan dziedātprasmi, ko esmu pilnveidojis Mūzikas akadēmijā. Līdz ar to es varu izpausties pilnā amplitūdā,» uzskata jaunais skatuves mākslinieks.
Studējot Mūzikas akadēmijā, ERASMUS studentu apmaiņas programmas ietvaros Emīlam bija iespēja pusgadu mācīties Māstrihtas Mūzikas akadēmijā Nīderlandē. Un interesanti, ka tur viņam to pašu lomu, ko viņš dziedāja Klīvijā, bija iespēja izpildīt vāciski. «Ņemot vērā, ka vācu valodu praktiski nezināju, tas bija grūts uzdevums. Taču es ar to veiksmīgi tiku galā, un tas rezultējās ar piecām brīnišķīgām izrādēm Briseles Operetes teātrī.»
Atgriezies no studijām Nīderlandē, Emīls pabeidza Mūzikas akadēmiju, un nu viņam ir nākamais lielais izaicinājums – Rosiljona loma izrādē Jautrā atraitne. «Lai arī labāk jūtos, ja esmu piedalījies iestudējuma tapšanā no A līdz Z, bet šajā gadījumā man šajā lomā jāielec, tas vienalga man būs liels un interesants notikums. Dziedājums ir grūts, šīs lomas vokālā partija ir vairākus līmeņus augstāka, tāpēc tas būs arī ļoti drosmīgs solis, ko veiksmīgi sperot, varēšu pats sev uzsist uz pleca un teikt, ka labs darbiņš ir padarīts.»
Ārpus komforta zonas
Emīls priecājas arī par iespēju koncertēt kopā ar muzikālo apvienību Bellacord Tanzorchester, kura mākslinieciskais vadītājs ir Egīls Šēfers. «Tā ir brīnišķīga iespēja izpildīt 20. gadsimta 20.–30. gadu vieglo mūziku, dziesmas no Marisa Vētras un brāļu Laivinieku repertuāra. Tie ir fokstroti, tango, valši. Mums ir arī koncertizrāde Kaupēns. Tumšā naktī, kas vēsta par lielceļu laupītāja Kaupēna leģendām un mīlas dēkām apvīto dzīvi.»
Aktieris nav atmetis ar roku dramatiskajam teātrim, un šobrīd sadarbībā ar režisoriem Valteru Sīli un Kārli Krūmiņu top jauna izrāde Andrievs Niedra, kuras pirmizrāde plānota 17. decembrī Dirty Deal Teatro. «Šī man ir iespēja ne tikai strādāt ar talantīgiem jauniem režisoriem, bet arī uzzināt ko vairāk par Latvijas vēsturi un ielūkoties faktos, par ko vēsture nedaudz noklusē.»
Emīlam ir loma arī režisora Ivara Lūša komēdijā Septiņas vecmeitas, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 21. maijā koncertzālē Rīga, bet vasarā tika izrādīta daudzās Latvijas pilsētās. Tā joprojām tiek aktīvi spēlēta.
Savukārt 23. novembrī koncertzālē Rīga aktierim būs vēl viena pirmizrāde – muzikālajā izrādē Boyband, ko pēc britu autora Pītera Kviltera pasaulslavenā mūzikla motīviem iestudē režisors Ivars Lūsis. «Arī šis darbs man ir interesants, jo tā savukārt ir iespēja sevi izmēģināt popmūzikas žanrā. Varbūt kādam tas šķiet nesavienojami vai nepareizi, bet, tā kā zināmu laiku biju prom no skatuves, arī šāds projekts ir ļoti vērtīgs – ne tikai, lai ieietu atpakaļ apritē vai sevi nodarbinātu, bet arī, lai gūtu jaunu pieredzi,» atzīst jaunais skatuves mākslinieks. Viņš uzskata: viss sākas no tevis paša – cik aizrautīgi, atbildīgi un profesionāli tu dari savu darbu. Un viss pārējais tad ir sekundāri. «Katrā ziņā tas ļauj neiestigt kaut kādos štampos vai savā komforta zonā. Katrs jauns darbs liek sevi virzīt uz priekšu – ar mērķi būt labam māksliniekam, būt labam cilvēkam beigu beigās, kas arī nav mazsvarīgi.»
Tētis bija pret
«Neatkarīgi no tā, kā izveidosies mana mākslinieciskā karjera – vai tā būs uz dramatiskā teātra skatuves, vai tās būs vairāk dziedamās lomas, es esmu sapratis, ka iegūtā izglītība manus ieročus padarījusi tikai stiprākus. Un tā amplitūda, kurā tagad varu strādāt, ir ne tikai plašāka, bet arī dod iespēju sevi izpaust dažādās formās,» stāsta jaunais tenors, neslēpjot, ka arī sapnis par mūsu Balto namu vēl nav izsapņots. «Bet – kā amerikāņi saka: step by step. Domāju, tas būs arī mans gadījums. Strādāšu, mēģināšu, un, iespējams, ceļš pavērsies arī tur. Ja nepavērsies, nekas. Ir pietiekami daudz citu formu, kā sevi apliecināt uz skatuves un gūt no tā prieku,» uzskata Emīls Kivlenieks.
Viņa tētis ir pazīstamais horeogrāfs Alberts Kivlenieks, bet – vai izšķirīgais bija tēva faktors, kāpēc dēls izvēlējās radošu profesiju? «Tētis jau bija pret. Viņš, saviem bērniem labu vēlēdams, dzīvi uz skatuves nenovēlēja. Tāpēc man grūti pateikt, vai skatuve atrada mani, vai es pats atradu skatuvi. Katrā ziņā savu izdarīto izvēli es nenožēloju.».