«Es varu runāt tikai teorētiski, bet neslēpšu – esmu bijusi ļoti tuvu tam, lai pateiktu ardievas aktrises profesijai,» saka aktrise Kristīne Krūze. Jaunajā Rīgas teātrī viņa atgriežas pēc pusotra gada pārtraukuma, un rīt, 30. oktobrī, viņai pirmizrāde – režisors Ģirts Ēcis Jaunajā Rīgas teātrī iestudējis Kunio Simidzu lugu Grimētava.
Iekšējā vientulība
Aktrise Kristīne Krūze teātrī atgriežas pēc pusotra gada pārtraukuma jeb bērna kopšanas atvaļinājuma, un viņa nevarot pat teikt, ka esot ļoti noilgojusies pēc teātra. «Vienmēr, kad piedzimst bērns, es intuitīvi gribu sevi pasargāt no teātra, tāpēc, kamēr bērniņš ir ļoti maziņš, es īpaši neesmu rāvusies atpakaļ. Jo šī tomēr ir destruktīva profesija, un mātes instinkts vienmēr ņēmis virsroku. Tomēr esmu priecīga būt šajā izrādē,» smaidot saka trīs bērnu mamma.
Lai gan režisora Ģirta Ēča piedāvātais materiāls sākotnēji raisījis skepsi, tagad viņa to raksturo kā ļoti interesantu un arī dīvainu. «Bija ļoti interesanti, kā materiāls, kas sākotnēji man nešķita saistošs, pamazām vērās vaļā pa ziedlapiņai,» saka aktrise. Jaunās izrādes pieteikumā rakstīts – «četras aktrises gatavojas iziešanai uz skatuves, sapņo par neizspēlētām lomām, ķildojas, aprunā cita citu un skaidro attiecības», bet Kristīne Krūze, strādājot pie lomas, visvairāk domājusi par katra cilvēka iekšējo vientulību. Kristīne Krūze, kas šajā iestudējumā dublējas ar aktrisi Ingu Alsiņu, pirms dažām dienām skatījusies mēģinājumu, un vienā brīdī palicis skumīgi, redzot, cik «izmisīgi katrs tēls cīnās par savu eksistenci. Pa lielam – cilvēks visu mūžu ir viens, nevis praktiskā sadzīviskā līmenī, bet iekšējā dziļumā – cilvēks ir viens.»
Alternatīvu meklēšana
«Šī ir ļoti atkarīga profesija, un tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc es gribēju kaut ko savu. Un tagad, kad esmu izveidojusi savu uzņēmumu, man ir iestājies zināms miers, jo teātrī es varu darīt darbu pašas priekam, nevis izdzīvošanai. Jo visādi var gadīties – paliec bez darba, bez ienākumiem, bet man ir trīs bērni. Protams, vīrs mūs nodrošina, es absolūti uz viņu varu paļauties, bet es vienalga domāju ar savu galvu, un tas ir tikai normāli,» saka Kristīne Krūze. Pirms vairāk nekā gada viņa izveidojusi savu bērnudārzu, kas strādā saskaņā ar Montesori apmācības sistēmu. Tās pamatā ir pedagoga individuāla pieeja katram bērnam, kurš pats izvēlas gan mācību materiālus, gan mācību ilgumu, tādējādi attīstoties individuālā ritmā un virzienā.
«Kad man sāka dzimt bērni, es sāku interesēties par alternatīvām pedagoģijas metodēm un saskāros ar Montesori, man tā šķiet forša metode. Es meklēju kaut ko, kas atbilst manai pārliecībai, manai sajūtai par to, kā es gribētu, lai aug mūsu bērni, jo bērns līdz sešu gadu vecumam ir atvērts absolūti visam. Nesaku, ka Montesori sistēma ir vienīgais pareizais veids, bet – man tas šķiet vērtīgi. Es nevaru iztēloties savus bērnus sūtīt valsts bērnudārzā. Un tad mana draudzene, ar kuru kopā mums ir bērnudārzs, izteica šādu iniciatīvu. Tolaik man bija frustrācija, iekšējā cīņa par to, ka ir bērni, ir ģimene, ir teātris un ir bijušas lomas, bet bija sajūta, ka ilgākā perspektīvā gribu lielāku neatkarību, iespējams, arī drošības sajūtu,» stāsta Kristīne Krūze. Bērnudārza veidošanas process pārklājies ar izrādes Gaismotāji mēģinājumiem, ar trešā bērniņa gaidīšanu. «Jā, tas ir bizness, bet tas nav kā – pārdot kurpes, ir diezgan daudz radoši jādomā. Es pilnīgi nemaz nekrāmējos ar papīriem, to dara bērnudārza vadītāja, bet man patīk domāt idejas, izstrādāt materiālus, es nejūtu sevī aicinājumu kļūt par audzinātāju, iet strādāt grupā ar bērniem,» atzīst Kristīne Krūze.
Sevi viņa raksturo kā emocionālu un dažkārt arī radikālu, un, iespējams, šīs īpašības arī sekmējušas domas par atteikšanos no aktrises profesijas. «Es varu runāt tikai teorētiski, bet neslēpšu – esmu bijusi ļoti tuvu tam, lai pateiktu ardievas aktrises profesijai. Par daudz ko domāju, pat par iespēju studēt medicīnu, jo tas man neizsapņots sapnis, bet es sapratu, ka tur vilciens tomēr ir aizgājis. Kad piedzima Elza, es nebiju teātrī, bet daudz biju bērnudārzā, pat gāju grupā kā audzinātāja. Man bija sajūta, ka varu izmainīt savu identitāti, man likās, ka varbūt esmu izdomājusi, ka esmu radoša māksliniece, ka es varbūt varu kaut kā nomainīties. Bet es diemžēl nevaru, varbūt – par laimi. Vienā brīdī sajutos kā izkurtējusi tante, ka man nav nekāda... Man tomēr ļoti vajag radošu darbu. Lai es sevi varu realizēt. Man patīk mans darbs, man patīk, ka es varu spēlēties un būt visāda. Tas, kas mani pilnīgi nokauj, ir rutīna jebkurā lietā, bet teātrī nav iespējama rutīna. Pat katru dienu spēlējot vienu un to pašu izrādi, tā ikreiz būs citādāka – vienu un to pašu teikumu nekad nepateiksi vienādi, un tas ir normāls kaifs, un tā ir atkarība, esmu saindēta un nevaru no tā atbrīvoties. Mani bērni bija vairāk kā atkāpe, bija visādas domu un emociju vētras, un tagad ir atgriešanās pie savas iekšējās sajūtas. Tie ir ļoti smalki procesi un sajūtas, bet, par tiem runājot, izklausās primitīvi un banāli.»
Domu par studiju turpināšanu viņa nav atmetusi, jo «tas vienkārši ir interesanti, ir neizpētītas teritorijas, kuras gribas izpētīt. Piemēram, pēc Grimētavas pirmizrādes šajā sezonā man jaunu iestudējumu nav, es saprotu, ka man ir par maz ar to... Esmu tāds cilvēks – man nav miera, man arī patīk mācīties, tas svarīgi visos vecumos – sevī investēt, ielikt, uzzināt… Jo citādāk es sāku justies pa pusei beigta, bet ir tik svarīgi uzturēt dzīvības enerģiju sevī.»
Un man?
Trīs bērnu mamma atzīst, ka tieši teātrī pavadīto laiku viņa var apzīmēt ar vārdiem – laiks sev. «Tas ir laiks man, tikai man, ne bērniem, ne vīram. Es vispār jau sen atmetu domas – kur tad es, kur tad man? Ja sāc domāt šādās kategorijās, tad uzreiz sākas sevis žēlošana. Protams, arī man uznāk nobrucieni, kad gribas vairāk laika un mazāk atbildības, bet ir tā, kā ir. Var jau krist gar zemi un žēloties, bet – tas neko nemaina. Svarīgāk ir domāt – ir grūti, bet kā es varu atrisināt šo situāciju. To laikam sauc par menedžmentu, ir jāorganizē palīgu komanda, jādeleģē lietas, ko var nedarīt pats. Un es mācos to darīt. Kāpēc lai es darītu lietas, ko īstenībā var izdarīt kāds cits, jo man tajā laikā svarīgāki darbi,» saka Kristīne Krūze.
Pēdējā laikā viņa domājot par to, ka vajadzētu atsākt jogas nodarbības, kas kādu laiku palikušas novārtā. «Man daudzas lietas notiek caur ķermeni, caur ķermeni es kārtoju savu iekšējo garīgo pasauli. Kad ilgi neko neesmu darījusi, es slikti jūtos, tāpēc noteikti atgriezīšos jogas nodarbībās. Vieta, kur es apmeklēju jogu, nav nekāds ezotērisks klubiņš, kur visi pustumsā staipās un kaut ko skandē, es to daru ar atvērtām acīm un atvērtu apziņu, vienkārši savu ķermeni izstaipu. Man svarīgi izstaipīties, tad kļūstu lokana un lunkana, un man šķiet, ka tad arī domas ir tādas.»
«Es šobrīd jūtos diezgan laimīga, ja tā drīkst teikt. Ir priecīgi dzīvot,» smaidot klusi saka Kristīne Krūze. Brīvajā laikā visa ģimene kopā brauc uz laukiem, jo visiem patīkot būšana dabā. «Ejam uz izstādēm, par ko bērni dažreiz nav sajūsmā, mums patīk aiziet pusdienās. Esam vienkārša ģimene, kā daudzas.»
Kristīne KRŪZE
• Aktrise
• Dzimusi 1983. gada 9. februārī Rīgā
• Precējusies, dzīvesbiedrs – Alvis Hermanis, bērni: Jāzeps (6) un Kajs (4), Elza (1,5)
• Absolvējusi Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra fakultāti (2007)
• Pirmā loma teātrī: Klēra izrādē Aristokrāti Nacionālajā teātrī (rež. P. Krilovs)
• Atveidojusi galveno lomu filmā Tumšie brieži (2006, rež. V. Kairišs), par šo lomu aktrise nominēta gada kinobalvai Lielais Kristaps
• Lomas JRT: Gaismotāji (2013), Tautas ienaidnieks (2013), Oņegins. Komentāri (2012), Melnais piens (2010) u.c.
