DZĪVESVEIDS: Tiek bišķiņ lutināts

«Līdz 2011. gada vasarai, kad mani uzņēma aktieros, man absolūti nebija ne jausmas, kas notiek Rīgā un Latvijas teātra dzīvē. Es biju parasts puisis no Alūksnes, kurš pat nevarēja atcerēties, vai kādreiz vispār ir bijis teātrī,» atzīst Nacionālā teātra jaunais aktieris Raimonds Celms (24).

Viņam ceturtdien pirmizrāde – Tomasa Manna erotiskajā drāmā Avantūrista grēksūdze, ko iestudējis režisors Mihails Gruzdovs. Bet šī ir viņa pirmā intervija.

Pirmā sezona teātrī

«Darbs ir interesants, bet nav viegls, jo man vēl nav pārāk lielas pieredzes. Šī man ir tikai pirmā sezona teātrī, kopš esmu pabeidzis augstskolu. Taču man bija tā laime būt iesaistītam teātra dzīvē jau studiju laikā: pirmā loma bija mūziklā Kabarē, tas notika 2014. gada maijā trešā kursa beigās. Tad sekoja loma izrādē EiroVīzija, pēc tam – drāmā Vīnes meža stāsti, un pagājušās sezonas beigās Edmunds Freibergs, kurš bija viens no maniem pedagogiem, piedāvāja spēlēt mūziklā Bāskervilu leģenda. Tāpēc varu teikt, ka tieku pat bišķiņ lutināts, jo lielākajai daļai manu kursabiedru tādas iespējas nebija,» stāsta Raimonds Celms. Viņš, protams, apzinās, ka ir pavisam jauns un zaļš gurķis, kuram vēl daudz jāmācās. «Man ir mazliet kauns par to, ka, iestājoties aktieros, par teātri neko nezināju. Nevienu izrādi nebiju redzējis. Es nezināju arī, kas ir mani pedagogi, un lielos augstas klases aktierus pirmoreiz ieraudzīju tikai pirms četriem gadiem. Kad pēc iestājeksāmeniem pedagogi man atzina, ka esot saskatījuši manī vizuālu līdzību ar Uldi Pūcīti un ka tas bijis viens no iemesliem, kāpēc starp tiem 200 jauniešiem, kuri toreiz stājas aktieros, tiku pamanīts, es sapratu, ka nezinu arī, kas ir Uldis Pūcītis... Jā, tas ir akmens manā dārziņā, un, lai arī tagad varu par to ieķiķināt, situācija Latvijas lauku reģionos tieši tāda arī ir – kultūras notikumu aktivitātes un informācija par to, kas notiek Rīgā un teātros, tur ir tuvu nullei.»

Ļoti iemīlējis teātri

Raimonds atzīst, ka skolas gados nebija arī interesējies par teātri un tikai, kad ticis uzņemts augstskolā, apņēmies: nu, labi, sākšu apgūt, kas tas teātris tāds ir.

Viņš stāsta, ka studiju laikā bija iespēja iet uz teātriem, kino, un viņš šo iespēju ar prieku izmantoja. «Arī tagad ļoti bieži eju uz izrādēm ne tikai Nacionālajā, bet arī citos teātros, braucu arī uz Valmieras teātri, jo man ir svarīgi visu zināt par mākslas veidu, kurā esmu nodarbināts. Esmu ļoti iemīlējis teātri, un patiesībā es to iemīlēju skatoties,» atzīst jaunais aktieris, piebilstot, ka viņš veido sarakstu ar izrādēm, ko noskatījies, un, piemēram, šajā sezonā sarakstā ir jau ap 20 izrāžu nosaukumu. «Man baigi patīk, izmantoju gandrīz katru brīvu vakaru.»

Taujāts, vai, iepazīstot skatuves kolēģus, viņam jau ir arī savi aktiermākslas favorīti, Raimonds atteic, ka ar cieņpilnu attieksmi skatās uz vecākajiem kolēģiem, novērtējot to, ka viņi katru dienu gadiem ilgi godprātīgi strādājuši šajā profesijā. «Es ļoti augstu novērtēju, ka viņi visu dzīvi ir atdevuši teātrim.»

Nebija citu variantu

Ja jau viņš neko nezināja par teātri, interesanti, kā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvents nokļuva Kultūras akadēmijā Rīgā. «Kā lielākajai daļai mūsdienu jauniešu, arī man, pabeidzot skolu, nebija ne jausmas, ko dzīvē darīt. Atceros, ka vidusskolas laikā, kad mamma jautāja, ko darīšu rudenī, ļoti vairījos dot kādu atbildi, līdz reiz atteicu, ka droši vien iešu uz aktieriem. Biju padzirdējis, ka tas ir kruta – būt par aktieri. Pienāca vasara, un es sapratu, ka kaut kas jādara. Iestājos Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, bet ļoti ātri sapratu, ka tas nav man. Nākamajā vasarā domāju: vīrs un vārds, mēģināšu iestāties aktieros! Tas nebija mans bērnības sapnis, un man nebija arī citu variantu, ko darīšu, ja netikšu,» Raimonds pasmaida un vaļsirdīgi atzīstas, ka, atbraucot uz Rīgu, piedzīvojis īstu kultūršoku.

«Es skatījos uz pārējiem 200 jauniešiem, kuri gribēja kļūt par aktieriem, un sapratu, ka mēs visi bijām pietiekami labs materiāls, lai ar mums strādātu. Tā bija veiksme, ka mani uzņēma. Es nezinu, kam man jāpateicas, ka tieši man paveicās. Laikam Fortūnai. Jo, izgājis cauri šai skolai, es apzinos, ka varu būt laimīgs, ka ar mani ir strādājuši tik profesionāli un pieredzējuši pedagogi – tieši viņi mani ir sakārtojuši un ievirzījuši šajā profesijā.»

Rīgā kā svešais

Studiju laiks ir beidzies, un Raimonds atzīst, ka beidzot sāk parādīties laiks sev, sāk atgriezties privātā dzīve, ir iespēja satikties ar draugiem. «Nesen viens draugs brauca prom uz ārzemēm citādas dzīves meklējumos, un viņa draudzene viņam uztaisījusi dāvaniņu – palielu foto albumu ar draugu bildēm no dažādiem dzīves notikumiem. Kad redzēju, ka es tur esmu tikai vienā bildē, man baigi iesāpējās: viņi visi ir mani draugi, viņi ir piedzīvojuši tik dažādus notikumus, bet es tur neesmu bijis. Jo studiju laikā man bija tikai mācības.»

Jaunais aktieris stāsta, ka pirms studijām viņš aktīvi spēlēja basketbolu un, lai arī vismaz trīs gadus bumbu rokās nav turējis, labprāt kādu vakaru satiktos ar saviem sporta draugiem un uzspēlētu.

Arī uz mājām Alūksnē studiju laikā reti sanāca aizbraukt – vien reizi katrā gadalaikā. Un, lai arī galvaspilsētā puisis no laukiem dzīvo jau piekto gadu, viņš joprojām Rīgā jūtas kā svešais, kā ieceļotājs. «Es nejūtu, ka Rīga ir manas mājas. Absolūti nē. Bet nav arī tā, ka es skumstu, esot prom no mājām. Esmu priecīgs, ka esmu te, ka esmu teātrī, un man jau ir izdevies sajust gandarījumu par to, ka esmu aktieris. Nē, man vēl nav formulas, kas jādara, lai to sajustu, – tas vienkārši reizēm tā notiek, absolūti negaidīti. Es nezinu, kas to nosaka, nejaušības vai likumsakarības. Bet tā naivi ceru, ka to var izkopt kā amata prasmi – ko, kā un kāpēc darīt, lai sev rastu gandarījumu un sevi šajā profesijā padarītu vēl laimīgāku.».