«Domāju, katra sieviete kādreiz dzīvē pazinusi to sajūtu, kad viņa jūtas izmisīgi viena, vai vecmeita, vai neveiksminiece. Arī es esmu jutusies kā Saulcerīte stikla zārkā, kuru aplido visādi kraukļi, bet tas īstais nenāk modināt... Tāpēc, gatavojot šo izrādi, man bija jāpaurķējas vairāk nekā divdesmit gadu senā pagātnē, jāuzšķērž šīs sajūtas un jādabū tās atpakaļ,» saka daudzu skatītāju iemīļotā aktrise Zane Daudziņa.
Viņai rītvakar jaunas monoizrādes pirmizrāde – izrāžu apvienības Pannas Teātris un režisora Jura Rijnieka iestudētajā dramaturģes Aivas Birbeles piedzīvojumu komēdijā Bruņota un bīstama kinoteātrī Splendid Palace.
Ielēkusi pēdējā vagonā
«Šis stāsts nekādā ziņā nav par mani, jo mana un manas jaunās varones Birutas situācija atšķiras pilnīgi eksistenciāli: es jau teju divdesmit gadu dzīvoju laimīgā kopdzīvē, savukārt Biruta ir vientuļa sieviete ap četrdesmit, kuras bioloģiskais pulkstenis ne vairs tikšķ, bet jau brēc pēc vīrieša blakus. Un, kad klasesbiedrene viņai līdzjūtīgi apvaicājas, vai uz klases salidojumu viņa atkal būs viena, Birutas sievišķais lepnums saslejas: «Nē, man ir līgavainis!» Un tad tikai sākas! Jo nekāda līgavaiņa jau nav, bet – ir trīs mēneši laika, lai viņu dabūtu. Tāpēc viņa uzspodrina visus savus sievišķos ieročus, iedarbina iztēli un dodas sasniegt mērķi!»
Zane neslēpj, ka šis stāsts absolūti atšķiras no viņas tagadējās dzīves. «Es vairs neskrienu pakaļ princim baltā zirgā vai melnā BMW, jo man vienkārši tas viss jau ir. Bet es arī savulaik esmu jutusies līdzīgi kā daudzas sievietes, tāpēc man bija ko pašķetināt atpakaļ,» atzīst lieliskā aktrise. Viņa gan nekad par vīrieti nav cīnījusies, no tā bijusi pasargāta. «Es gan vienmēr esmu bijusi fatāliste – ka to īsto nevar palaist garām,» Zane atzīstas un izstāsta, ka viņa savu Īsto Vīrieti satika 27 gadu vecumā, burtiski ielēkusi pēdējā vagonā. «Man nācās ilgi gaidīt, pirms tam arī mazliet apsisties, kļūdīties un skolas laikā piedzīvot nelaimīgu mīlestību. Tāpēc Birutas izmisumu es ļoti labi izprotu. Bet – vai es tādā situācijā spētu sevī iedarbināt tik kareivīgu pozīciju? Šaubos.»
Kaislību dzen instinkti
Vai par mīlestību ir jācīnās? Zanes apziņā šie termini neiet kopā. «Man mīlestība nākusi ar citiem ieročiem – ar maigumu, dabiskumu, humoru un iekšēju brīvību. Es domāju, ka jaunībā mēs visi mīlestību jaucam ar kaislību. Jā, par kaislību cilvēks cīnās un iet līdz galam, jo kaislība dzen cauri mūriem. Bet vai mīlestība dzen cauri sienām? Nē. Mīlestība palaiž vaļā. Un, jo tu vaļīgāk palaid, jo otrs cilvēks ir brīvāks arī savās jūtās. Savstarpējā uzticēšanās ir tas apbrīnojamais spēks, kas satur kopā,» Zane sapratusi. Viņa ir pārliecināta: tā nav mīlestība, ko dzen instinkti un hormonu trakums. «Mīlestība ir siltums, tāda vilkme pie otra, kas neprasa neko pretī. Tu taču savai dzimtenei arī neprasi pretī, kas man par to būs. Un savai mammai neko neprasi, bet vienkārši mīli tāpēc, ka viņa ir tava radītāja. Un līdzīgi ir ar bērniem.»
Zanes bērni jau lieli – Kārlim ir 18 gadu, Matīsam 16. «Mums vairs nav tādu jautājumu, ko viņiem iesākt, piemēram, skolas brīvlaikā. Tā kā Kārlis ir nokārtojis autovadītāja tiesības, viņi abi sēžas mašīnā, brauc uz laukiem, kurina kamīnu, grābj lapas un dzīvo savu puišu dzīvi. Un viņiem ir tik skaista ugunskuru atvasara un piedzīvojumiem pilna nedēļa divatā laukos, ka prieks! Es esmu ļoti laimīga, ka viņi grib un māk būt kopā. Tā ir liela laime, ka brāļi ir arī labi draugi,» aktrise par saviem puikām runā ar īpašu mīļumu, sakot, ka viņiem ģimenē ir ļoti atklātas attiecības un viņi var runāt par visu ko. «Lielākais šķērslis ir nevaļa, bet, kad esam kopā, varam parunāt arī par meitenēm, par jūtām. Viņi man uzticas,» laimīgi saka Kārļa un Matīsa mamma, pasmaidot, ka dažubrīd dēli viņai izstāsta pat ko tādu, ko sava sirdsmiera dēļ viņa varbūt nemaz nebūtu gribējusi zināt.
Iespēja iet dziļumā
Jau 15 sezonas Zane Latvijas Kultūras akadēmijā jaunajiem aktieriem māca skatuves runu, un tikai šoruden viņa pirmoreiz atļāvusies izmantot akadēmisko atvaļinājumu, lai koncentrētos studijām doktorantūras otrajā kursā. «Studēju to pašu, ko pasniedzu, un savu promocijas darbu arī rakstīšu par skatuves runu. Tā ir iespēja iet dziļumā, pētīt, mēģināt apjaust un saprast šo profesiju pēc iespējas pamatīgāk.» Akadēmiskais atvaļinājums Zanei ir līdz februārim, pēc tam darbs ar studentiem atsāksies. Protams, paralēli studijām aktrise turpina spēlēt izrādēs – teātra klubā Austrumu robeža izrādē Tā precas vecpuiši, un Pannas Teātra iestudējumos Tāda es esmu, Puse no sirds, Gribu bērnu un Kukulis. Un, protams, Helēnas lomā TV3 seriālā UgunsGrēks.
«Man daudz nākas strādāt arī dažādos medijos ar žurnālistiem, ziņu redaktoriem, reportieriem un viņu runu. Pastāvīgi sadarbojos ar TV3, periodiski ar LNT, regulāri ar Latvijas Radio. Protams, tas paņem laiku, jo tās ir konkrētas stundas nedēļā, ar kurām jārēķinās. Darba tiešām netrūkst, drīzāk jādomā, kā atrast laiku sev, ģimenei un savu spēka rezervju uzpildīšanai,» atzīst talantīgā aktrise, sakot, ka vislabāk enerģijas rezerves uzpilda miegs. «Es diemžēl neesmu no tiem brīnumbērniem, kuriem pietiek ar četrām piecām stundām miega. Man, lai varētu normāli funkcionēt, vitāli nepieciešamas septiņas astoņas stundas. Turklāt, gadiem ejot, esmu iemācījusies dzīvot ļoti intensīvi, pieslēgties konkrētajam brīdim un situācijai, nevis gaidīt, kad pienāks vakars vai nedēļas nogale. Es izdzīvoju ik brīdi, un caur to ļoti daudz enerģijas ne tikai patērēju, bet arī saņemu pretī – jo es nepalaižu garām uzmanību no sev tuviem cilvēkiem, un es pamanu, kādā krāsā ir debesis... Tā ir ļoti aktīva dzīvošana, un tāpēc, lai spēki atjaunotos, ir nepieciešams miegs.