APRITĒ: Par Raini. Krieviski
 
«Latvieši mani par nodevēju nesauc, arī Rīgas Krievu teātrī nekad neesmu izjutusi pret sevi nepatīkamu attieksmi. Tikai tagad esmu sapratusi, ka latvietei nokļūt krievu teātrī ir sasniegums. Es stāvēšu un kritīšu gan par latviešu tautu, gan par krievu teātri,» saka Rīgas Krievu teātra jaunā aktrise Jana Herbsta ©F64

«Arī krievu teātrim goda jautājums un arī pienākums ir atzīmēt Raiņa un Aspazijas 150. dzimšanas dienu. Kas tad vēl, ja ne teātris, cels gaismā mūsu tautas vērtības? Turklāt šis ir īpašs iestudējums mūsu teātrī – izrādē dziedam latviski, dzeju un fragmentus no Raiņa lugām lasām krievu valodā,» saka Rīgas Krievu teātra aktrise Jana Herbsta. Latviete ar vācu un krievu asinīm, kas jaunajā iestudējumā iejutīsies vairākās lomās – Spīdolas, raganas un kādas sievišķīgas būtnes, iespējams, Aspazijas jaunībā, lomā.

Jauno sezonu Rīgas Krievu teātris sestdien, 26. septembrī, atklās ar muzikālo izrādi Mīlas svētība, veltītu Raiņa un Aspazijas 150. jubilejai. Kopā ar komponistu Artūru Maskatu režisors Igors Koņajevs ir radījis muzikāli poētisku mīlas stāstu par Raiņa un Aspazijas mīlestību, par sievietes un vīrieša mīlestību, iedvesmo, par mīlestību – neizsmeļamu labā avotu, kas ir cilvēkā.

Mīlestības amplitūda

«Intensīvi, katru dienu emocijas virmo no zemākā līdz augstākajam punktam,» tā darbu pie jaunā iestudējuma raksturo aktrise Jana Herbsta. Rīgas Krievu teātra iestudējums Mīlas svētība veidots kā improvizācijas par Raiņa un Aspazijas mīlestības tēmu. «Mīlestība var būt dažāda – skaista, liriska, neciešama, mokoša... Mūsu izrādē ir visdažādākās mīlestības izpausmes šo divu cilvēku starpā. Būs fragmenti no abu vēstulēm, dzejas, Raiņa lugām Uguns un nakts un Spēlēju, dancoju, kā arī biogrāfiski fakti no Raiņa dzīves,» stāsta aktrise.

Šī vasara ne tikai viņai, bet visam kolektīvam pagājusi Raiņa un Aspazijas zīmē. Jana studējusi Raiņa un Aspazijas darbus un biogrāfiju, pat izbraukājuši Raiņa bērnības dienu vietas. Bijuši Tadenavā, Jasmuižā, Berķenelē, varējuši «noķert gaisotni un izjūtas» vietās, kur Rainis veidojies kā personība. «Visvairāk mani ietekmēja tā vieta, kur Rainis dzimis. Kādreiz tur bijusi pirtiņa, nu ir liels ozols un milzīgs akmens. Un ļoti daudz naidīgu skudru, tāda sajūta, ka tās sargā to vietu. Nolēmām nofotografēties, apsēdos uz zemes, pēkšņi sajutu, ka mani sāk kost...» atceras Jana. Pēc šīs vasaras, ko aktrise apzīmē ar vārdiem «Raiņa studijas», arī viņai mainījies viedoklis par dzejnieku. «Man šķiet, ja cilvēks nezina pietiekami daudz Raini, var viegli par viņu pateikt muļķīgus apgalvojumus. Viņš bija gaišs cilvēks, bet nomocīts ar paškritikas dēmoniem. Ģeniāls rakstnieks.» Jana atceras, ka skolas laikā viņu īpaši nav saistījuši Raiņa darbi, jo kā gan varot īpaši ieinteresēties par kādu rakstnieku, ja «sapresētajās skolu programmās» kādai personībai atvēlētajās stundās iespējams vien uzzināt pašu elementārāko – biogrāfijas datus un informāciju par nozīmīgākajiem darbiem. «Ja godīgi, es pat neatceros, ka mēs īpaši daudz būtu mācījušies par Raini, turklāt skolas laikā mani vairāk interesēja Aspazija,» saka jaunā aktrise. Šovasar arī izlasījusi Roalda Dobrovenska romānu Rainis un viņa brāļi, jo režisors Igors Koņajevs uzskatījis, ka aktierim, kurš to nebūs lasījis, nebūs arī tiesību piedalīties jaunās izrādes mēģinājumos. Turklāt režisors ne tikai uz tikšanos ar aktieriem uzaicinājis rakstnieku Roaldu Dobrovenski, bet aktieriem pašiem licis izpētīt dažādas tēmas un pēc tam referāta veidā ar izpētīto materiālu iepazīstināt kolēģus. «Man, piemēram, bija tēma Aspazija un viņas mīļotie vīrieši, man bija jāizstudē Aspazijas dzīve, viņas attiecības ar vīriešiem. Atceros, ka pēc tam mēs kaismīgi diskutējām. Raiņa un Aspazijas attiecības es raksturotu – no uzliesmojuma līdz atdzišanai. Viņu attiecības uzliesmoja kā ugunsgrēks, viņi viens otram rakstīja tādas mīlestības vēstules... Nu, kā var tā mīlēt? Aspazijas lūzums bija dzīve Šveicē. Rainim tā bija ideālā vieta, viņam neviens netraucēja, varēja kalnos kāpt un rakstīt, sēžot zem koka, bet Aspazijai vajadzēja cilvēkus, bet to nebija... Un viņa nevarēja būt mājsaimniece, bet – viņai nācās tādai būt.»

Vāciete ar krievu asinīm

«Smejoties par sevi saku, ka esmu vāciete ar krievu asinīm un Latvijas pilsonību,» teic Jana Herbsta un paskaidro, ka viņas uzvārds skaidri liecinot par vācu saknēm (Herbst – vācu valodā nozīmē rudens). Viņas mamma, pēc tautības krieviete, ar Janu bērnībā sarunājusies tikai krieviski, taču, līdzko meitene sākusi iet bērnudārzā, latviskā vide ņēmusi virsroku. Pēc skolas beigšanas viņa iesniegusi dokumentus Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, gribējusi studēt franču valodu un literatūru. Pieredze Cēsu tautas teātrī, «skatuves un aizskatuves smarža» vienmēr vedinājusi uz domām par aktrises karjeru, tomēr visi teikuši, ka viņai pat neesot vērts mēģināt stāties aktieros, jo tāpat jau viņu neuzņemšot. «Vecāki teica, vai man to vajag, bet es nolēmu, ka vajag arī riskēt, un, ja liktenis lēmis, tad būs – ja ne, tad ne. Biju dzirdējusi, ka tajā gadā Kultūras akadēmijā uzņem aktieru kursu, es nolēmu izmēģināt. Izrādījās, ka kursu uzņēma Rīgas Krievu teātris. Konsultācijās biju šokā, pasniedzēji delikāti lika saprast, ka man nu gan izredžu nav. Es nolēmu tomēr iemācīties kaut ko krievu valodā, pierādīt, ka varu,» stāsta Jana Herbsta. Studiju laiku viņa atceras kā traki grūtu, jo «bija jāiejūtas krievu vidē. Lai cik tas traki izklausītos, vienā brīdī es nolēmu vispār izslēgt latviešu valodu no savas dzīves, domāt un runāt tikai krieviski, jo sapratu – man ar pilnu atdevi jāiegrimst krievu kultūrā, valodā, literatūrā, mentalitātē...»

Studiju sākumā pat domājusi par to, ka pēc diploma iegūšanas varētu taču iet meklēt iespējas strādāt kādā latviešu teātrī, bet «ar katru gadu sapratu, ka šī vide man ir labvēlīga. Es nezinu, vai gribētu strādāt latviešu teātrī, bet noteikti gribētu izmēģināt spēkus latviešu izrādē, taču savu teātri ne pret ko nemainītu. Es vienmēr esmu bijusi temperamentīga, iespējams, ka latviešu teātrī es pat neiederētos.»

Lai arī pati neizjūtot, ka dzīvo divkopienu valstī, tomēr, nav noliedzams, ka latviešiem un krieviem temperamenti ir ļoti atšķirīgi. «Viss atkarīgs no cilvēkiem, viņu rakstura un vērtībām, man ir vienaldzīga nacionalitāte. Protams, latviešiem un krieviem ir ļoti atšķirīga mentalitāte. Privātās ballītēs esmu mēģinājusi savus latviešu draugus sajaucēt ar saviem kursabiedriem, bet ne vienmēr viņi atrod kopīgu valodu. Krievu teātrī nekad neesmu izjutusi pret sevi nepatīkamu attieksmi, arī latvieši par nodevēju mani nesauc. Esmu sapratusi, ka latvietei nokļūt krievu teātrī ir sasniegums, es stāvēšu un kritīšu gan par latviešu tautu, gan par krievu teātri.»

Pastarīte

Jaunākajam bērnam četru bērnu ģimenē esot savas priekšrocības un arī sarežģījumi – kā pastarīte izbaudījusi ne tikai tēta Jāņa un mammas Valentīnas mīlestību, bet arī savu vecāko māsu un brāļa lološanu. Turklāt ar brāli Normundu viņai ir turpat 25 gadu starpība, ar māsu Gundegu – 18, ar Dinu – 7. «Tieši māsa Gundega [vairāku televīzijas raidījumu vadītāja Gundega Skudriņa] iedrošināja mani iet uz aktieriem, smējās, ka nekad neliegšot savu plecu, lai būtu uz kā paraudāt,» atceras Jana. Raudāt reizēm gadījies un tam atlicis laika, bet četrus gadus pavisam nebijis laika izbaudīt galvaspilsētas dzīvi, jo «nebija laika tusēt» – sešas dienas nedēļā pa 12 stundām pagājušas mācībās. «Man, no mazpilsētas nākušai, bija dots ilgs laiks, lai pierastu pie lielās Rīgas, kas sākotnēji man šķita liela un smaga pilsēta. Tikai tagad, kad ir nedaudz brīvāk, atklāju sev Rīgu, koncertdzīvi, citus teātrus.»

Arī šobrīd viņa savas brīvās dienas pavada Cēsīs, pie vecākiem. Tētis savulaik nodarbojies ar kokmateriāliem, bet, aizejot pensijā, biznesu pārdevis un uzcēlis viesu māju. «Vasarās tur iet raibi – amerikāņi, krievi, franči, spāņi... Abas ar māsu Dinu palīdzam, jo variantu jau nav. Un mani arī nebiedē fiziski darbi, es varu visu, ja vajag. Paskatieties uz šīm rokām – man ir zemnieces rokas, es nevaru vasarās nostaigāt kurpēs, es staigāju basām kājām, man arī vajag aiziet apmīļot koku, sajust dabas enerģiju. Es tāda esmu. Tas man no tēta, jo viņš nācis no sešu bērnu ģimenes, vienmēr bijis daudz jāstrādā, vienmēr viņam bijusi īpaša saikne ar zemi. Arī man nekas nevar izkonkurēt tikko nopļautas zāles, tikko noplūktu diļļu smaržu.» Visa lielā dzimta ir kopā dažādos svētkos, noteikti Ziemassvētkos. «Kad atbrauc ciemos Gundega ar saviem mazajiem, tad visa māja vibrē un skan smieklos, tie ir brīnišķīgi mirkļi.»

Jana HERBSTA

  • Rīgas Krievu teātra aktrise (kopš 2014. gada)
  • Dzimusi 1991. gada 14. septembrī Cēsīs četru bērnu ģimenē
  • Neprecējusies, ir draugs Gatis
  • Absolvējusi Draudzīgā aicinājuma Cēsu valsts ģimnāziju (2010) un Latvijas Kultūras akadēmiju (Rīgas Krievu teātra kursu, 2014)
  • Lomas izrādēs: Tikšanās lai arī notika, bet..., Divi džentlmeņi no Veronas, Kņaze Meri, Indrāni, Mīlas svētība, Hanuma, Sniega karaliene u.c.
  • Atveidojusi lomu seriālā UgunsGrēks (2011) un Ēnu spēles (2014), vairākās studentu filmās