APRITĒ: Par lietu nenovēršamību
 
«Teātris ir dzīves projekcija, tā tiešām nav visa dzīve. Pieļauju, ka daudzi teātra aprindu cilvēki mani tāpēc nesaprot un varbūt pat dusmojas, bet – jā, es domāju drusku savādāk,» apgalvo aktieris Jānis Vimba ©F64

«Tas ir nenovēršami, ka mēs kļūstam vecāki, jo tas ir dabiski un loģiski. Bet ir ļoti daudz lietu, ko domājam, ka ietekmējam, bet patiesībā tomēr neietekmējam, jo – tā vienkārši notiek. Kāpēc tā notiek tieši ar mani? Vai varēja būt savādāk? Vai mēs izvēlamies darīt to, ko mēs darām, vai kāds mūs bīda no augšas? Par lietu nenovēršamību šīs izrādes sakarā daudz esmu domājis,» saka Nacionālā teātra aktieris Jānis Vimba.

Viņam rītvakar pirmizrāde – režisores Ināras Sluckas iestudētajā angļu jaunākās paaudzes dramaturga Bārnija Norisa (1987) lugā Ciemiņi.

Kādā Dienvidanglijas fermā netālu no jūras dzīvo Edija (Lolita Cauka) un Artūrs (Uldis Dumpis), septiņdesmitgadnieki, kas visu dzīvi pavadījuši laimīgā laulībā. Viņiem ir dēls (Jānis Vimba), kurš izveidojis pats savu ģimeni un darbojas apdrošināšanas biznesā. Tā kā Artūrs vairs nevar rūpēties par sievu, dēls ir nolīdzis meiteni, kura palīdzēs. Pie Edijas un Artūra ierodas Keita (Anta Aizupe)...

Paga, kāpēc es?!

Jānis Vimba atklāj, ka viņa dzīvē bijušas daudzas situācijas, kas likušas apjaust lietu nenovēršamību. «Protams. Protams! Pārsvarā gan mēs pamanām tikai sliktos notikumus un tad aizdomājamies, kāpēc tā notiek tieši ar mani. To, kas notiek pozitīvi, uztveram pašsaprotami. Jā, papriecājamies, bet aizmirstam jau tajā brīdī, kad atkal kāds ir uzkāpis uz kājas.»

Pagājušajā ziemā aktieris brauca pa sniegu ar kvadraciklu, muļķīgi krita un... salauza labo plecu. «Un tad es sāku domāt: citi taču arī brauca, bet nekrita, kāpēc es?! Ko man kāds mēģina pateikt? Sāku analizēt savas dzīves kļūdas un sapratu, ka tās ir patiešām minimālas, tādas pieļauj visi. Kāpēc tad? Turklāt tās nebija sacensības, es pat nedauzījos, braucu prātīgi, vienkārši stulbi apkritu. Tāpēc domāju: paga, paga... par ko? Un es sapratu: par mūžīgo skriešanu un man līdzās esošo lietu, notikumu, cilvēku nenovērtēšanu. Daudz ko biju pieņēmis kā pašsaprotamu. Ģimeni, piemēram. Domāju: jā, man ir ģimene, un viss ir kārtībā! Bet, kad pirmās trīs nedēļas pēc traumas gandrīz vispār nevarēju pakustēties, jo tik sāpīgi bija, daudz ko pārvērtēju. Vairāk novērtēju otra cilvēka līdzās esamību, vairāk ilgojos un ar vēl lielāku mīlestību gaidīju no bērnudārza pārnākam bērnus. Ļoti sakārtojās prioritātes,» atzīst Viestura un Kārļa tētis. Viņaprāt, lai cilvēks neielēktu ugunī, viņš ir kaut kā jāapstādina. Bet, ja viņš neredz un nesadzird šādus brīdinājumus, iznākums var būt arī ļoti bēdīgs. «Skaidrs, ka tad, kad viss ir labi, daudz kas atkal aizmirstas, jo tas ir cilvēka raksturā, taču vismaz šobrīd es vairs necepos un nebēdājos par lietām, ko neiegūstu vai pazaudēju. Jo saprotu, cik tas viss ir sekundāri, cik tas viss ir... nekas.»

Kā septītajā klasē

To, ka teātris nav visa dzīve, Jānis Vimba saprata jau sen, jau pirms iestājās Teātra fakultātē. Viņš bija vecākais savā kursā, jau bija dzīvē bišķiņ apdauzījies un, kā pats saka, dabūjis pa ļockām, lai lolotu tādas ilūzijas. «Teātris ir dzīves projekcija, tā tiešām nav visa dzīve, un to jau diezgan publiski arī vairākkārt esmu teicis. Pieļauju, ka daudzi teātra aprindu cilvēki mani tāpēc nesaprot un varbūt pat dusmojas, bet – jā, es domāju drusku savādāk,» apgalvo talantīgais skatuves mākslinieks.

Jānis Vimba neslēpj, ka šajā vasarā beidzot sanāca tik ļoti labi atpūsties, ka, atsākoties jaunajai sezonai, viņam pirmoreiz bija «nu tā, ka nenormāli žēl, ka vasara ir beigusies». «Šajā vasarā apzināti necentos skriet haltūrās. Pirmkārt, tāpēc, ka plecs nebija līdz galam sadakterēts un, lai visas kustības dabūtu atpakaļ, fizioterapija bija diezgan nopietna, pusgada garumā. Un, otrkārt, tāpēc, ka gribēju šo vasaru veltīt bērniem, ģimenei, vecākiem, lauku īpašumam – lai vienkārši atslēgtos no teātra. Un man tas izdevās! Man patiešām sanāca noķert to sajūtu, kā kādreiz septītajā, astotajā klasē – kad tuvojās pirmais septembris, bija nenormāli žēl: nu, nē, negribu! Un tās pirmās nedēļas te, teātrī, bez logiem un gaismas man tiešām bija īstas mocības. Jo mēs atgriezāmies augusta sākumā, bet – vēl taču veselu mēnesi varēja dragāt...»

Tētis ir mājās

Aktieris neslēpj, ka bez vasaras haltūrām ģimenē, protams, bija bišķiņ švakāk ar budžetu, bet tajā pašā laikā visi bija laimīgāki. «Tieši tā! Puikas jo īpaši to novērtēja, ka, no rīta pamostoties, tētis ir mājās, visu dienu ir mājās un arī vakarā nekur neiet prom. Protams, neiztikām arī bez kašķiem, jo viens otram sākām apnikt. Bija pāris reizes, kad vecākais dēls man paziņoja, ka ar mani vairs nerunās, labāk ies uz bērnudārzu, jo ir apnicis, ka tētis visu laiku kaut ko māca, kaut ko aizliedz... Bet nu šodien, kad nācu uz teātri, abi uzmeta lūpu: ir sestdiena, visiem brīvdiena, kāpēc tētim jāstrādā?!»

Jānis Vimba par saviem puikām stāsta ar īpašu mīļumu un atklāj, ka abus ļoti, ļoti interesē teātris. «Acīmredzot viņus interesē, kas ir tas, uz kurieni es eju, kāpēc tur tik ilgi palieku, kāpēc tik vēlu nāku mājās... Nu, kas tur notiek?!» viņš nosmej un izstāsta, ka Viesturs un Kārlis, protams, ir bijuši līdzi uz teātri. Ja abi ir kopā, puikas esot nevaldāmi un neviens tad nevar pastrādāt. Viņiem ļoti patīkot dekorācijas, rekvizīti, visur ielīst, izložņāt. Bet pārāk bieži viņi gan tur netiek. «Es negribu viņiem sabojāt priekšstatu par teātri. Negribu, ka viņi visu zina, visu saprot un atkož, kas ir kas. Tad zustu teātra burvība, bet es gribu viņiem to pietaupīt.»

Ugunsgrēki, Izraidītie

Ir daudzi aktieri, kuri skatās tikai sava teātra izrādes, bet uz citiem teātriem neiet. Jānim Vimbam nav izskaidrojuma, kāpēc tā, iespējams, katram savs iemesls. Viņš gan labprāt grib redzēt, ko dara kolēģi citos teātros. «Ar visu salauzto plecu vairākas reizes biju aizgājis uz Dailes teātri. Noskatījos Ugunsgrēkus un biju sajūsmā. Super izrāde! Es raudāju tā, kā pat neatceros, ka tā būtu raudājis. Ļoti labs darbs!» aktieris paslavē režisora Mārtiņa Eihes un izrādes radošā kolektīva veikumu.

Dailes teātrī Jānis Vimba noskatījās arī Kārļa Lāča, Jāņa Elsberga un Evitas Mamajas mūziklu Oņegins, ko iestudējis Dž. Dž. Džilindžers, un piecas stundas garo lietuviešu režisora Oskara Koršunova iestudēto Marjus Ivaškeviča lugu Izraidītie. «Pleca dēļ gan bija pagrūti piecas stundas nosēdēt, bet Izraidītie man patika! Protams, bez izrādes analīzes jau neiztiku, bet kopumā es izbaudīju to, kas šai darbā ir izdarīts, to novērtēju un patiesībā ar baltu skaudību nodomāju, kāpēc mums nebija ticis tāds materiāls,» atzīst lieliskais aktieris.

Strādāt fizisku darbu

No teātra brīvajā laikā viņš kopā ar ģimeni brauc uz laukiem pie vecākiem – pastrādāt, padauzīties. «Man ir svarīgi, lai puikām ir lauki, svaigs gaiss. Tur viņi var skriet un ārdīties, jo tur ir grūti darīt kaut ko nepareizi. Protams, ka tāpat jau dara, bet – dzīvoklī Rīgā ir daudz vieglāk kaut ko apgāzt, saplēst, salauzt,» stāsta dēlu tētis. Viņš darbu laukos sauc par savu hobiju un saka, ka aktieriem džekiem ar likumu vajadzētu likt reizi nedēļā strādāt fizisku darbu. «Ne jau tādēļ, lai uzturētu sevi formā, nē! Lai galvu iztīrītu. Nesen kopā ar kolēģiem bijām kartupeļu talkā un pēc tam spriedām, cik pozitīvi un uzlādēti esam. Jo kas ir norakt kartupeļus? Nu, nekas tas nav! Bet tāds reāls fizisks darbs baigi izvēdina galvu, dod pozitīvu enerģiju, un tā noteikti ir vislabākā alternatīva psihoterapeita apmeklējumam.»

Jānis VIMBA

  • Nacionālā teātra aktieris (no 2007. gada)
  • Dzimis 1979. gada 12. janvārī Siguldā
  • Izglītība: Krimuldas vidusskola; Krimuldas mūzikas skola (akordeons); Krimuldas mākslas skola; Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultāte; Latvijas Kultūras akadēmija (P. Krilova un A. Eižvertiņas aktieru kurss, 2003–2007)
  • 15 gadus dejojis Dzirnās
  • Strādājis Finanšu ministrijā (vecākais referents); Pašvaldību lietu pārvaldē (jaunākais referents)
  • Repertuāra lomas: Rūdis R. Blaumaņa Skroderdienās Silmačos, N. Kungs G. Bīhnera Voicekā, Džerijs B. Frīla lugā Dejas Lūnasas svētkos, Normunds J. Baloža lugā Pieaugušie, loma izrādē EiroVīzija, Ņina Ivolgina, Ivans Jepančins, Afanasijs Tockis F. Dostojevska Idiotā
  • Spēlē Aleksu Dailes teātra romantiskajā drāmā Nakts vēl nav galā (rež. I. Rešetins)
  • Apbalvojumi: Spēlmaņu nakts 2007./2008. gada sezonas labākais jaunais skatuves mākslinieks
  • Precējies. Divi dēli – Viesturs (4) un Kārlis (drīz būs trīs gadi)