17. septembra jubilārs: Rūdolfam Plēpim – 65
«Vakar saņēmu apsveikumu no Valsts prezidenta. Liels gods man izrādīts, laikam būtu jāraksta pateicība par šādu pagodinājumu,» saka leģendārais aktieris un šīsdienas jubilārs Rūdolfs Plēpis. Savā dzimšanas dienā viņš ne tikai sev, bet arī citiem grib izteikt vēlējumu: «Neskatieties uz melno un netīro dzīvē, bet skatieties uz gaismu, tad sirds paliek mierīgāka.»
«Lielas svinības es vispār nekad nerīkoju, turklāt 65 gadi ir tā pa vidu, ne šis, ne tas,» saka Rūdolfs Plēpis. Pēdējo reizi «nozīmīgo dzīves jubileju» viņš atzīmējis pirms 15 gadiem ar izrādi Sapņu spēles jeb Dvēseles kumēdiņi, bet tā bija pusgadsimta jubileja un tas esot pavisam cits stāsts. «Mums ar brāli Artūru dzimšanas dienas ir vienā dienā, un arī šoreiz izskatās tā, ka ģimenes kopā pasēdēšana būs pie viņa Pārdaugavā,» stāsta Rūdolfs Plēpis. Ģimenes svinību pulkā noteikti būšot arī māsa, jaunākā meita un vienīgā mazmeita.
Jaunākā meita Viktorija nupat atgriezusies no Bangkokas, kur bijusi darba komandējumā, tikmēr aktieris pieskatījis mazmeitu Mariju, kas nu jau iet 2. klasē un esot tajā «nopietnajā vecumā», kad, kā daudzi bērni mūsdienās, dzīvošanas smalkumus māca vectēvam. «Marija, teiksim, brīnās, ka es neko nesajēdzu no modernā telefona un datora,» smaidot saka vectēvs. Uz dzimšanas dienas svinēšanu diemžēl neieradīsies vecākā meita Astra un mazdēls Ernests (10), kas dzīvo Edinburgā. «Astra grib atgriezties Latvijā, bet es viņai saku: «Meitiņ, ko tu te darīsi?» Astra ir ieguvusi mākslas fotogrāfes profesiju, un ko šeit, Latvijā, viņa varētu darīt? Jo ilgāk viņa tur dzīvo, jo vairāk kontaktu veidojas, jo vairāk darba rodas. Es pat nerunāju par finansiālo rocību.» Toties meita ar mazdēlu vasarā mēnesi nodzīvojusi pa Latviju, mājās bija atbraukusi arī māsasmeita un krustmeita Silvija, kura arī dzīvo Edinburgā.
Par iespējām atgriezties uz profesionāla teātra skatuves leģendārais aktieris nedomājot, jo tas būtu līdzīgi kā iešana strādāt fabrikā. «Man nav nekādu pretenziju, bet skatos, ka teātri sliecas uz komerciālo izrāžu pusi, tikai dzied, dejo un jokus plēš. Šobrīd, kad mums operete ir likvidēta, katrs teātris cenšas šo iztrūkumu kompensēt, un tas man nav pie sirds. Un nav jau arī tie gadi, lai es lēkātu un dziedātu pa skatuvi, gribas kaut ko nopietnāku. Tāpēc es arī neskumstu, ka neesmu nevienā teātrī,» saka Rūdolfs Plēpis. Tomēr, ja gadoties darbiņš, kas iet pie sirds, viņš iesaistoties. Šobrīd esot devis jāvārdu kādreizējai Nacionālā teātra aktrisei Irinai Tomsonei, kas sākusi iestudēt Anitas Knētas lugu Miljonārs uz kredīta, savukārt pats sācis iestudēt nu jau mūžībā aizgājušā Ērika Lāča pēdējo lugu Draisko senču mantojums. «Savulaik viņš man uzdāvināja savu pēdējo lugu, un nepadarītais darbs man kā akmens guļ uz sirds,» atzīst aktieris un piebilst, ka šis, protams, ir «entuziasma virzīts projekts». «Paldies dievam, man nav tukšums. Starp citu, ne tikai šobrīd, visu mūžu radošie projekti mani paši atraduši, es neko nemeklēju. Tāpēc manī ir miers, cilvēkam jāspēj gaidīt un darīt to, kas darāms. Dieviņš man vienmēr piespēlējis to, kas konkrētajā brīdī man bijis vajadzīgs.»
Gandrīz ik nedēļu viņš dodas uz ēku, kur kādreiz bija viņa teātris – Lāčplēša ielu 37. Viņa radošais mūžs pagājis šajā ēkā, kur ilgus gadus bija Jaunatnes teātris, bet šobrīd atrodas Mateja draudze. «Pats esmu luterānis, piederu Torņakalna draudzei, tur esmu iesvētīts un kristīts, bet ar šo draudzi saistītas manas meitas. Dievs jau ir viens, un man ir pilnīgi vienalga, kurā dievnamā es ieeju.».