«Kad ieiesiet galvenajā zālē, liksies, ka nekas nav mainījies. Tas ir mūsu mērķis – lai sajūtu līmenī nekas nemainās, lai gan fiziski daudz kas būs citādi,» par plānotajām izmaiņām Jaunajā Rīgas teātrī stāsta arhitekte Zaiga Gaile, kuras birojs uzņēmies rekonstrukcijas plānošanu.
Pēdējo reizi remonts ēkā bijis 1931. gadā, kad Lielajā zālē tika izbūvēts balkons, bet līdz mūsdienām būtiskas izmaiņas visā kompleksā, kurā ietilpst galvenā teātra ēka un bijušās fabrikas, nav veiktas. Celtnēm ir liela vēsturiska vērtība un bagāža, kas saglabājusies no senākiem laikiem un veido īpašo teātra auru. To apdzīvojuši vairāki teātri, bet nenoliedzami lielākais nospiedums palicis no latviešu izcilā režisora un aktiera Eduarda Smiļģa, kurš ilgu laiku pašreizējās Jaunā Rīgas teātra (JRT) telpās vadīja Dailes teātri. «Daru visu, lai pēc remonta būtu tāda aura, kāda tā ir tagad. Pilnībā saglabāsim vecās kāpņu telpas, arī Smiļģa kabinetu,» komentē galvenā arhitekte Zaiga Gaile.
Projekts pilnībā pabeigts
Pēc spēkā esošajiem plāniem paredzēts, ka JRT no savām telpām varēs izvākties nākamā gada jūlijā, savukārt visi būvdarbi varētu tikt pabeigti pirms sezonas sākuma 2018. gada vasarā – 20 mēnešos. «Mūsu dēļ kavējumu nav. Kavējums ir Tabakas fabrikas dēļ, kura vēl nav gatava uzņemt teātri. Tur remontdarbi vēl nav sākti. Ir pieteikušās divas būvfirmas, bet nav izvēlēts, kura veiks darbus. Valsts nekustamie īpašumi gan saka, ka viss notiks pēc viņu plāna un varēs paspēt laikā,» situāciju raksturo Zaiga Gaile.
Projekta ekspertīze ilgs līdz novembrim, kad valsts akciju sabiedrībai Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ) tiks nodots saskaņots gala projekts. Šobrīd atliek gaidīt rezultātu un cerēt, ka arī Tabakas fabrikas ziņā būs kāda virzība. «Klupšanas akmens varētu būt JRT projekta cena. Mēs zinām, cik atvēlēts teātra iekārtām, cik būvdarbiem. Kad sākas sarunas ar celtniekiem, bieži izrādās, ka viņi solītajā summā tomēr nevar iekļauties. Domāju, ka pasaules vēsturē neviens tik liels projekts nav realizēts ar tam reāli piešķirto naudu. Vai nu būs vēl jālūdz valstij, vai arī jāiztiek ar to, kas ir. No savas puses gan varu teikt, ka esam daudz domājuši par to, lai sanāktu ekonomiski, un naudai vajadzētu pietikt. Ir, protams, padomāts arī par atkāpšanās ceļiem,» saka Z. Gaile.
Jauns plānojums
Šobrīd ieeja teātrī ir no Lāčplēša ielas. Paredzēts, ka ieeja teātrī būs pagalmā. Z. Gaile pamato risinājumu: «Tagadējā ieeja ir ļoti šaura – cilvēkiem īsti nav kur satikties. Turpat ir iela un troksnis. Teātrim arī nav priekšlaukuma. Izšķīrāmies par to, ka tiek paplašināts tunelis. Līdz ar to visa dzīve notiek iekšējā pagalmā.» Ielas pusē savukārt tiks izbūvēti logi, aiz kuriem atradīsies teātra kafejnīca, vecā ieeja kalpos par afišas stabu.
Starp galveno ēku un vecajām fabrikām, kur pašlaik atrodas mazā zāle un restorāns, būs savienojums, kur atradīsies galvenais foajē, virs kura – balkons un centrālā kafejnīca. «Sarežģījumi rodas ar kaimiņiem, kuri nevēlas vienoties par iekārtu ievešanu caur viņu pagalmu. Uz Tērbatas ielas pusi īpašnieki pieprasa divus miljonus par to, ka mēs izmantotu daļu viņu teritorijas, lai pievestu iekārtas teātrim – ceļamkrānus un tamlīdzīgi. Tā kā nespējam vienoties par neko sakarīgu, nāksies visu ievest caur teātra pagalmu, kas līdz ar to būs daļēji jānojauc,» saka Z. Gaile.
Apjomīgi būvdarbi plānoti zem iekšējā pagalma, kur tiks izbūvētas dekorāciju darbnīcas. Šobrīd nevar strādāt pie to izgatavošanas izrāžu laikā, jo nav pietiekamas skaņas izolācijas. Pēc jaunā plānojuma tādu problēmu vairs nebūs. «Teātris vēlas, lai viss būtu uz vietas tā kā naturālā lauku saimniecībā – uz vietas šuj, laiko, rekvizītus taisa. Tas ir iespējams, jo teātris nav liels –vien 100 cilvēku štatā,» par jauno darbnīcu izbūvi stāsta arhitekte.
Tagadējās mazās zāles un restorāna vietā, kur agrākos laikos bija vara kaltuve, atradīsies aktieru ģērbtuves, bērnu istaba un viesrežisora dzīvoklis. Šo ēku savienos koridors pār iekšējo pagalmu no galvenās ēkas, lai aktieri varētu ērti pārvietoties no Lielās zāles. Arī tagadējās kolonnu zāles vietā būs aktieriem paredzētas telpas. «Ilgi spriedām par to, ko varētu darīt ar šo zāli, bet neatradām citu risinājumu. Lai arī tur tiek spēlētas divas izrādes, zāle tomēr nav piemērota. Lielākoties tā tiek izmantota kā noliktava,» piebilst Z. Gaile. Paredzēts aktieru ērtībai izbūvēt vairāk tualešu, atbilstošas dušas un saunu.
Blakus otram iekšējam pagalmam, kas atrodas tuvāk Ģertrūdes ielai, plānota jauna ēka ar vairākām zālēm skatītājiem un telpas mēģinājumiem. Z. Gaile stāsta, ka pašlaik aktieriem praktiski nav kur mēģināt. «Kad plānotas pirmizrādes, bieži nākas slēgt teātri uz vairākām dienām, lai uz attiecīgās skatuves ar visām dekorācijām varētu mēģināt. Plānotajām mēģinājumu zālēm ir tāds izkārtojums, ka tur varēs izvietot arī dekorācijas, kuras tikai pēdējā naktī pārvietos uz attiecīgo zāli.»
Pasaules standarti
Paredzēts, ka teātrī būs trīs zāles – Lielā jeb Smiļģa zāle ar 500, Jaunā zāle ar 250 un Mazā zāle ar 100 vietām. «Vecā zāle tiek pilnībā transformēta. Tāda, kāda tā ir tagad, tā nevar darboties – balkons par daudz guļ virsū, turklāt no tā ir slikta redzamība. Brīnums, kā Smiļģa laikos kas tāds bija iespējams. Mans izskaidrojums ir tāds, ka toreiz aktieri spēlēja diezgan dziļi skatuvē, bet tagad pasaules teātros ir tāda tendence, ka aktieris arvien vairāk tuvojas skatītājiem un strādā proscēnijā. Lielā zāle tiks pilnībā izjaukta, balkons tiks nojaukts un būvēts no jauna. Skatītāju zāles kāpums arī tiks palielināts, jo pašlaik tas ir par mazu. Savukārt balkons tiks atvirzīts dziļāk atpakaļ un tiks pacelts augstāk. Pēc ģeometriskajiem parametriem mums iznāk ideāla zāle ar ideālu redzamību, dzirdamību un vēdināšanu,» lielās zāles rekonstrukciju apraksta arhitekte. Šobrīd izrāžu laikā var dzirdēt ielas trokšņus, bet pēc remonta zālē būs pilnīgs klusums: «Tiks aizmūrēti zāles logi. Vecie nav 80 gadus virināti un ir aizklāti ar finiera paneļiem. Daudz dārgāk būtu likt skaņu necaurlaidīgus logus. Ļoti lielu uzmanību pievēršam tam, lai zālē tiktu panākts pilnīgs klusums, un mūsu akustiķiem un celtniekiem tas ir zināms izaicinājums.» Z. Gaile pastāsta, ka Latvijas akustiķiem neuzticas, tāpēc sadarbojas ar profesionāļiem no Holandes, kas strādā Eiropā un citur pasaulē. Lielajai zālei arī tiks pacelti griesti un izbūvēti šņorbēniņi, kas būs vienas skatuves un vēl pusi augstumā. «Tas tiek definēts kā tornis pilsētā, jo neatbilst Rīgas augstuma standartiem. Vakaros tas tiks izgaismots ar dažādām gaismu spēlēm,» par griestu paaugstinājumu saka arhitekte.
Arī jaunajā korpusā izaicinājumu sagādā skaņas izolācija, jo zāles atrodas viena virs otras.
Z. Gaile apgalvo, ka par visu ir padomāts un izrādes būs iespējams spēlēt paralēli visās zālēs. «Daudz skatāmies pasaules labos un sliktos piemērus, lai rastu labākos risinājumus šim teātrim. Latvijā arī ir tā problēma, ka, ja ieslēdz vēdināšanas iekārtas, tad ir troksnis. Līdz ar to tās tiek ieslēgtas tikai līdz izrādes sākumam. Jaunajā Rīgas teātrī tiks iebūvētas modernas tehnoloģijas, gaiss tiks padots zem krēsliem, savukārt griestos tas tiks izsūkts. Mūsu akustiķis speciāli strādāja ar klusinātājiem, lai panāktu, ka vēdināšanu dzirdēt nevarēs,» Z. Gaile ir pārliecināta, ka padomāts par visu.
Jaunā zāle būs veidota black box stilā, kas bija Alvja Hermaņa iecere. «Tur vietas būs transformējamas, proti, cilvēkiem būs iespēja sēdēt jebkurā zāles pusē. Tā būs veidota pēc augstākajiem pasaules standartiem – gaismas tiks liktas sietā pie griestiem, būs vairākas ieejas no visām pusēm, plānota apeja, kas ir kā koridors apkārt zālei, kur notiks visa gaismošanas dramaturģija,» modernās zāles plānu apraksta galvenā arhitekte. Savukārt Mazā zāle būs aptuveni tādā izmērā kā tagadējā Talsu ielā.
Teātris – otrās mājas
«Ar teātri mums ir kolosālas attiecības – sākot ar Alvi Hermani un beidzot ar jebkuru tehnisko darbinieku, par kuru mēs arī domājam. Visi teātra darbinieki, arī aktieri un scenogrāfi, piedalās kā savas ģimenes mājas taisīšanā. Viss ir pārdomāts līdz sīkumiem,» saka arhitekte. Teātra darbinieki bieži dodoties uz biroju, lai pārrunātu projekta nianses. Visaktīvākais esot Vilis Daudziņš. Z. Gaile: «Teātrī ļoti gaida pārmaiņas. Makets kādu mēnesi stāvēja teātrī, un visi varēja par to izteikties un to arī darīja. Galvenais, ko aktieri vēlas – lai būtu tāda izjūta, kāda ir pašreiz. Tāpēc tas ir arī mans mērķis – jauns, ērts teātris ar vecajām, mīļajām izjūtām.»
Piešķirtais budžets ir 17,6 miljoni, būvniecībai atvēlēti 13,7, pārējais – iekārtām. Vai izdosies realizēt projektu ar piešķirto naudu? «Man visu laiku ir jābalansē starp to, lai nebūtu lielas ekspluatācijas izmaksas un lai nebūtu pārāk dārga izbūve. Bet ir tāds knifs – jo tu iebūvē dārgākas iekārtas, jo pēc tam ir lētāka dzīve. Tas ir ieguldījums nākotnē,» dziļdomīgi saka arhitekte.
