Viņi darīs visu, lai tikai nevajadzētu vēlreiz doties peļņā uz ārzemēm. Jaunā dramaturģe Ludmila Judina un režisors Viesturs Roziņš joprojām nespēj noticēt, ka šausmīgākā vasara viņu dzīvē pārvērtusies par lugu, izrādi un Latvijā nozīmīgākās teātra balvas Spēlmaņu nakts nomināciju Gada sasniegums oriģināldramaturģijā.
Svētdien Rīgā Dirty Deal Teatro būs iespēja noskatīties Ludmilas Judinas sarakstīto, neatkarīgajā teātrī Goda teātris iestudēto un divām Spēlmaņu nakts balvām nominēto režisora Viestura Roziņa izrādi par mīlestību un brīvību Dērbijas vergi. Lomās: Liepājas teātra aktieri Kaspars Kārkliņš un Anete Berķe (Spēlmaņu nakts nominācija Gada aktrise otrā plāna lomā).
Lai nesajuktu prātā
Dērbija ir pilsēta Anglijas vidienē, un savā ziņā to varētu nosaukt par Latvijas provinci, jo Dērbijā mīt viena no lielākajām latviešu emigrantu populācijām Lielbritānijā. Veikalos un uz ielām var dzirdēt kādu sarunājamies latviski, tur var nopirkt Laimas šokolādi, rupjmaizi un starp latviešiem svinēt Jāņus.
Tas bija 2014. gada jūlijs, kad uz diviem mēnešiem turp peļņā devās jauns pāris no Latvijas – dramaturģe Ludmila Judina un režisors Viesturs Roziņš. Ludmilai bija brīvi divi mēneši līdz ERASMUS studijām Viļņā un vajadzēja strādāt, lai būtu nauda, bet Viesturs bija tikko pārdzīvojis māksliniecisku neveiksmi Dailes teātrī, kur viņa Peldētāju komanda nepiedzīvoja pirmizrādi. «Savā ziņā tā bija bēgšana no sabiedrības, prom no visiem un visa. Biju gatavs mainīt sevi par simt astoņdesmit grādiem un par teātri vairs nedomāju. Tās drīzāk bija eksistenciālas pārdomas, vai man vajag turpināt to darīt, jo, protams, man tā bija milzīga trauma,» atzīstas jaunais režisors.
Draugu draugi, kuri strādāja Dērbijā, jau bija atraduši pārim istabiņu un sarunājuši darbu cepumu fabrikā. «Jau bijām sarēķinājuši, cik nopelnīsim, jau plānojām, kā šo naudu tērēsim. Bet – pamatīgi aplauzāmies,» savu stāstu iesāk Ludmila. «Cepumu fabrikā nostrādājām divas naktis, un tad nakts maiņu atcēla. Palikām bez darba. Domājām: te taču ir Anglija, atradīsim citu darbu! Meklējām, bet neatradām. Vēlāk atkal palīdzēja paziņas. Bet ne par to ir stāsts,» saka Ludmila, un Viesturs piekrītoši pamāj un stāstu turpina: «Kad jau pēc pirmās nakts maiņas no rīta gājām uz māju, mēs sapratām: ja to visu, ko dienas laikā esam piedzīvojuši un kādus pazemojumus pārdzīvojuši, nepierakstīsim, to pazaudēsim. Un mēs sākām rakstīt blogu. Pirmoreiz dzīvē izjutu vajadzību rakstīt, rakstīšana man bija vajadzīga kā terapija, lai to spētu izturēt, lai nesajuktu prātā.»
Lugu Ludmila vēlāk uzrakstīja pēc abu kopīgi pārdzīvotā un dienasgrāmatās pierakstītā. Bet sākotnēji viņiem pat prātā neienāca, ka šis stāsts reiz kļūs par lugu un vēlāk – par izrādi.
Uz šķiršanās robežas
Bet izrāde Dērbijas vergi ir par mīlestību. Par diviem jauniešiem, kuri nolemj doties peļņā uz Angliju, taču, nonākot negaidītos apstākļos, sastopot pazemojumu un turpinot dzīties pēc naudas, sāk graut to, kas viņiem jau ir un kas ir pats būtiskākais – savstarpējā sapratne un mīlestība.
«Mēs bijām uz šķiršanās robežas. Tas, kas ar mums tur notika, kādu kultūršoku pārdzīvojām un cik dziļā bedrē iekritām, radīja apstākļus, ka viens otru gandrīz pazaudējām,» stāsta izrādes režisors, uzsverot, ka divi mēneši, ko viņi pavadīja Dērbijā, šķita kā divi gadi. «Bija daudz eksistenciālu kāpēc, bet viens no emocionālākajiem momentiem, kas gan nav izrādē, bija mūsu satikšanās ar vecmammas brāli, manu onkuli, kurš tur nodzīvojis visu mūžu, vēl no pirmās emigrācijas laika. Viņš arī tam visam bija izgājis cauri, bija strādājis fabrikā, un tā viņa mūžs tur pagājis... Kad šķīrāmies, viņš saņēma manas rokas un teica: «Mēs, latvieši, esam stipri!» Un tad es izplūdu asarās...»
Viesturs neslēpj: viņu biedēja tas, ka cilvēki, kuri tur dzīvo jau vairākus gadus, ir pieraduši pie tādas dzīves – ka pret fabrikas strādniekiem izturas kā pret lopiem. «Daudziem tā jau ir norma – ka tu tur neesi cilvēks, tikai vergs. Tieši tā mēs tur jutāmies. Teātra kritiķe Ieva Rodiņa savā recenzijā par mūsu izrādi tā arī pateica, ka beidzot lietas nosauktas īstajos vārdos. Savukārt cilvēki no Dērbijas mums rakstīja: «Kā tā var – saukt cilvēkus par vergiem?! Padzīvojiet ilgāk un tad runājiet!» Bet mums nevajadzēja ilgāk, mēs visu sapratām jau divos mēnešos. Un ne jau par Dērbiju ir stāsts, bet par mums diviem. Mēs nevienu nenosodām, jo katram cilvēkam ir sava pasaules izjūta, un, ja kādam tā ir labi, tad viss ir kārtībā. Protams, ir arī veiksmes stāsti, par tiem es nerunāju. Bet Dērbijas vergi – tie bijām mēs,» Viesturs uzsver, piebilstot, ka ar šo stāstu viņi nevienam neko negrib pārmest – vienkārši mēģināt jauniešus atrunāt no došanās prom. «Ja Latvijā tu piedzimsti kā cilvēks, tad Anglijā tev vēl jāpierāda, ka esi cilvēks... Lai ko kāds teiktu, cik slikti ir strādāt veikalā Maxima, te tu tomēr esi cilvēks un tev ir tiesības runāt un to teikt. Tur tā nav.»
Grāmatnīcā un ofisā
Aplauzušies Anglijā, jaunieši atgriezās mājās. Vai pēc tur pārdzīvotā dzīve Latvijā ir kā pasakā? «Nav kā pasakā,» Viesturs atteic, un Ludmila piekrītoši pamāj un saka, ka pēc atgriešanās mājās viņi meklēja darbu, sūtīja savus CV un diezgan skaudri sajuta, ka nevienam te īsti nav vajadzīgi.
«Atrast darbu, kas patīk, par ko labi maksā, nav viegli. Tas mums joprojām ir aktuāls jautājums,» saka jaunā dramaturģe, piebilstot, ka viņa vēl nav gatava strādāt tikai teātrim, astoņas stundas dienā veltīt rakstīšanai un tādējādi sevi pabarot ar dramaturģiju. Tāpēc viņa strādā grāmatnīcā.
Arī Viesturs sapratis: kamēr jauns režisors izsitas un nokļūst teātra štatā, paiet laiks, un tikmēr nauda ir aktuāls jautājums. Tāpēc viņš strādā ofisā. «Pēc atgriešanās no Anglijas manī parādījusies radošā dzirksts, gribas strādāt teātrī. Jau parādās dažādi projekti, es arī organizēju kāzas, bet tas nav pastāvīgi, līdz ar to – nekādu sociālo garantiju. Gribu arī turpināt mācīties maģistrantūrā – drāmas terapiju. Mani interesē teātris kā terapija. Jau esmu veidojis izrādi ar vājdzirdīgu aktrisi Jolantu Znotiņu [Sabojātie] un nedzirdīgu meiteni Amandu Intsoni [Pērs Gints un sievietes]. Man tāds ceļš ir jāiet,» sapratis režisors. Viņaprāt, dzīve dod daudz iespēju un daudz tēmu, par ko runāt, un teātris ir vieta, kur to darīt. «Jo vairāk podu bija jāberž, jo vairāk viņam gribējās atgriezties Latvijā un teātrī,» Ludmila mīļi piebilst, bet bez ironijas.
Vairs nav plāna B
«Ja pirms aizbraukšanas uz Angliju mums vienmēr bija plāns B – ja te kas nesanāks, brauksim prom, tad tagad mums vairs nav plāna B. Tagad mūsu plāns B ir cīnīties. Cīnīties te, Latvijā. Un tieši to ar savu izrādi arī gribam raidīt jauniešiem – ka aizbraukšana nav plāns B, ka tepat Latvijā ir augsne foršām lietām,» saka Viesturs, piebilstot, ka to pierāda arī Dērbijas vergi. «Tas ir mūsu veiksmes projekts – ar savu vasaras stāstu dabūjām divas nominācijas Spēlmaņu naktī, kas ir lielākā Latvijas teātra balva. Tas ir liels sasniegums, un, iespējams, tā ir zīme no augšas, ka esam uz pareizā ceļa, ka jāturpina runāt par aktuālo,» domā jaunais režisors.
Arī Ludmila viņam, protams, piekrīt, taču ir mazliet samulsusi, ka nominācijā Gada sasniegums oriģināldramaturģijā nokļuvusi līdzās Agnesei Rutkēvičai [Svešie svētki, Daugavpils teātrī], Ievai Strukai [Raiņa sapņi, Latvijas Nacionālajā teātrī], Inesei Zanderei [Kartupeļu opera] un Ingai Ābelei [Aspazija. Personīgi, JRT]. «Uzzinot nominantus, domāju: ko es te daru?! Bet visi man saka, ka jāturpina rakstīt. Man arī ir padomā uzrakstīt lugu Nacionālā teātra izsludinātajam lugu konkursam, gatavojoties Latvijas Republikas simtgadei 2018. gadā un Nacionālā teātra simtgadei 2018./2019. gada sezonā. Dedlains ir nākamā gada 5. janvāris, vēl četri mēneši. Lai emocija vēl uzkarst, un tad jau vienu nakti negulēšu un uzrakstīšu, ko es domāju par mūsu laika varoni.»
Ludmila JUDINA
Viesturs ROZIŅŠ
