«Tie nav kapu svētki, tā ir mūsu sezonas noslēguma balle,» aktieris un režisors Intars Rešetins saka par koncertu Hameleona rotaļas – Spanovska ballīte, ar ko Dailes teātris šonedēļ noslēdz aizvadīto sezonu. Pēdējam koncertam 12. jūnijā sekos arī sezonas noslēguma balle.
Svētki, nevis sēras
Koncerta Hameleona rotaļas – Spanovska ballīte veidotāji no visa milzumlielā dziesmu daudzuma, ko savā teātra un koncertu dzīves laikā dziedājis Dailes teātra aktieris Harijs Spanovskis (1958–2013), izvēlējušies tās, kas visvairāk uzrunā skatītājus un visbūtiskāk raksturo viņu. Koncertu veido radošā grupa – Intars Rešetins, Artūrs Skrastiņš, Juris Vaivods, Mārtiņš Vilkārsis, Ilze Vītoliņa un Inga Krasovska, piedalīsies Dailes teātra aktieri un bigbends Mirāža. Savukārt sezonas noslēguma ballē 12. jūnijā uz dejām aicinās grupa Coolmans Report, bet teātra Mazajā zālē būs iespēja dziedāt karaoke. Kamerzālē tiks demonstrētas pēdējo trīs gadu laikā tapušās Dailes teātra video hronikas.
«Harijs Spanovskis bija mūsu cilvēks, viņš tik daudz dziedājis ārpus teātra, ka daļai sabiedrības viņš vispār pazīstams kā dziedātājs, nevis aktieris. Domāju, ka Haris uzrunās skatītājus caur dziesmām, kuras izpildīs mūsu aktieri. Mēs mēģināsim atpūsties un padauzīties, nevis smagi strādāt. Protams, neizbēgsim no emocionāliem akcentiem, bet tas noteikti nav atmiņu un sēru vakars, jo Haris bija bohēmas piekritējs, viņš mīlēja svētkus un krāšņus svētkus. Drūmuma dzīvē ir daudz, mēs gribam atpūsties visi kopā,» saka Intars Rešetins. Ko par šādām lustēm būtu teicis pirms pusotra gada aizsaulē aizgājušais aktieris, protams, nav zināms, bet viņa kādreizējais grimētavas kaimiņš Intars Rešetins domā, ka viņš priecātos.
Darbs ir brālis
Sezonas noslēgums aktierim sanācis ļoti strādīgs, bet Intars Rešetins to uzskata par loģisku lietu kārtību. «Esmu Vērsis pēc horoskopa, darbs ir mans brālis, es ļoti komfortabli jūtos, strādājot. Protams, nevajag strēbt karstu un nevajag ķerties klāt vezumam, ko nevari pavilkt, bet – kamēr es vēl varu no sevis dot, tikmēr strādāšu,» saka Intars Rešetins.
Pagājušajā nedēļā Jaunajā Rīgas teātrī notika režisora Vladislava Nastavševa autobiogrāfiskā iestudējuma Cerību ezers pirmizrāde, kurā galveno – Vladislava Nastavševa – lomu atveidoja Intars Rešetins. «Es visu daru nākotnes vārdā, iegūstot pieredzi. Ir nosprausti mērķi, uz kuriem vēlos virzīties, un šie ir tie pakāpieni, tās trepes, kas mani pietuvinātu mērķiem, kurus vēlos sasniegt,» atzīst bez dažām dienām diplomētais režisors Intars Rešetins un neslēpj, ka šo iestudējumu uztvēris arī kā labu iespēju strādāt kopā ar vienu no Latvijā labākajiem vidējās paaudzes režisoriem. «Uzdevums šajā izrādē man ir radoši mokošs, grūts, bet no grūtībām es nebaidos,» atzīst aktieris. Šī loma bija izaicinājums ne tikai tāpēc, ka jāspēlē krievu valodā, kas Intaram ir svešvaloda, bet arī tāpēc, ka uz skatuves jārada sava versija par publisku personu. «Vladu visi zina, nu ir iespēja salīdzināt. Tomēr šī pieredze ir unikāla, es nerunāju par rezultātu – ir vai nav izdevies, bet pieredze ir vienreizēja – šādā žanrā, stilā un veidā, kā veidot tēlu, es strādāju pirmo reizi. Un gandarījuma dzirkstis man ir izdevies noķert,» atzīst aktieris. Intaram Rešetinam jau ir pieredze, strādājot citos teātros Latvijā, bet Jaunā Rīgas teātra iestudējumā viņš piedalījies pirmo reizi. «Esmu ciemiņš, bet tā ir laba sajūta – sajust citu ģimeni, to skudru pūznīti, to mehānismu... Jaunais Rīgas teātris ir ģimenisks pasākums, tur ansamblī cits par citu stāv un krīt, lai cik tas banāli neizklausītos. Tur ir pleca sajūta, un tas ir būtiski,» saka aktieris. «Sev esmu izvirzījis uzdevumu spēlēt uz savu aktierisko spēju maksimālās robežas, lai neiegāztu pārējos aktierus, kas strādā izrādē. Tas ir mans uzdevums. Ja izdosies vairāk, būs labi. Es negribu nevienam nodarīt pāri – ne aktieriem, ne režisoram, lai viņiem neizdotos tas, kas iecerēts.»
Bail nav
Tieši šodien, 11. jūnijā, Intars Rešetins aizstāvēs savu maģistra darbu režijā Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas nodaļā, un, ja viss būs sekmīgi, jau 19. jūnijā viņam būs izlaidums un diploms kabatā. «Sesija nokārtota, diplomdarbs uzrakstīts, visi kreņķi ar to beigušies. Jāizstāsta sava vīzija, ko es pirms pusotra gada domāju, Dailes teātrī iestudējot Nakts vēl nav galā,» saka gandrīz jau diplomētais režisors, kurš tieši par šo iestudējumu saņēmis Spēlmaņu nakts balvu nominācijā Gada debija. Intars Rešetins atzīst, ka «pirmajā režijas reizē» īsti neesot guvis punus un apzinoties, kas nav īsti labi šajā izrādē. «Piemēram, man vēl jāapgūst, kā trāpīt sirdī, bet – bez lieka sentimenta. Esmu gatavs puniem, jo no tiem mācās. Esmu arī gatavs depresijām, kas ir teju vai neizbēgamas pēc neveiksmēm, bet arī tas ir jāpiedzīvo. Akadēmija iedod nojausmu par profesiju – gan aktiera, gan režisora. Vai es ļautos operācijai pie mediķa, kas profesiju mācījies divus gadus? Domāju, ka ne. Līdz ar to – ceļš līdz uzvarai, līdz sapratnei un jēgai vēl ir tāls, un to es apzinos. Neskatoties uz salīdzinoši lielo pieredzi kā aktierim un to, ka es saprotu teātra virtuvi, esmu vēl zaļš režisors, lai gan, salīdzinot ar maniem kursabiedriem, kuriem visiem deg acis, es esmu daudz reālistiskāks – divos gados nevar tapt par režisoru.»
Zināms, ka septembra beigās Dailes teātrī būs pirmizrāde viņa otrajam iestudējumam, bet martā viņš kā režisors debitēs Nacionālajā teātrī, un abos iestudējumos viņš izvēlējies sava vienaudža, franču dramaturga Floriana Zellera lugas. «Man jau patīk cilvēku psiholoģija un attiecību gammas, kad dvēseļu kambari tiek pakustināti. Es pats esmu emocionālas dabas, tāpēc gribas runāt par būtisko,» saka Intars Rešetins. «Tāpēc nākamajā sezonā es ņemu smagsvarus, jo gribu iet tālāk, jo mani īsti neapmierina komforta zona, ieslīgšana pašapmierinātībā, jo patiesībā – tas mani degradē. Jo uzdevums grūtāks, jo radoši man interesantāk, jo jēgpilnāks process, ko es varu pavadīt profesijā, kas man tuva un kur es sevi redzu. Florians Zellers Latvijā nav labi pazīstams, un es gribu mūsu publiku uzrunāt tieši ar viņa rakstītajiem vārdiem, ar viņa domām un caur viņa pasaules izjūtu. Cilvēku likteņi Latvijā un Francijā ir līdzīgi, un tās problēmas, par kurām runā autors, skar visas nācijas.»
Tieši šodien, uzreiz pēc maģistra darba aizstāvēšanas, viņam ir pirmais mēģinājums jaunajai izrādei Dailes teātrī, kurai pirmizrāde bija paredzēta jau pavasarī, bet vēlāk pārcelta uz rudeni, jo tie aktieri, ko viņš «redz konkrētajās lomās», bija noslogoti citos iestudējumos. «Ja pirmizrāde būtu pavasarī, man nāktos nepilnās trīs nedēļās izveidot izrādi, bet es neesmu pašnāvnieks – trīs nedēļās es varu uztaisīt vāju izrādi, to es apzinos, un es arī negribēju mocīt aktierus. Man būtiskākais elements ir komanda, lai visiem iesaistītajiem būtu komfortabli, bet vissvarīgākais man ir aktieris. Pats esmu aktieris, zinu, kādus nervus prasa, lai lomu varētu izveidot. Mans uzdevums ir mēģināt viņus atvērt un palīdzēt, lai viņi var noķert to lomas misijas gandarījumu, kāpēc viņi ir šajā profesijā.» Režijas studijas esot mainījušas arī viņu kā aktieri – pret režisoriem esot kļuvis iejūtīgāks, lai gan viņu joprojām kaitina, ja režisors uz mēģinājumu atnāk nesagatavojies. «To es nevaru piedot.»
Vasara būs
Kā jau daudzi aktieri, arī viņš vasaru jeb atvaļinājumu veltīs arī darbiem profesijā. Kā zināms, vasarā ir ļoti aktīvs laiks dažādām filmēšanās grupām, un Intars piekritis piedalīties LTV seriālā, ko veido režisors Armands Zvirbulis. «Pie viņa esmu spēlējis daudz, un man patīk, kā viņš strādā, un varētu teikt – es uzticos viņam. Ja viņš man zvanītu nakts laikā un teiktu: «Intar, vajag!», es noteiktu neatteiktu. Nepārspīlēju – nakts laikā, celtos un ietu. Armands nekad neļaus aktierim kadrā būt sliktam, respektīvi, viņš ir prasīgs, bet sirsnīgs un mierīgs, viņš prot aktierim dot uzdevumu, prot aktieri atvērt, un tas jau ir vissvarīgākais. Es nečīkstu, bet Latvijā aktieris ir profesija, ar ko teātrī nevar nopelnīt iztiku, tāpēc ne tikai es piekrītu filmēties seriālos un kino,» saka Intars Rešetins.
Lai gan nedēļu nogalēs viņam jau paredzēti dažādi naudas darbi no sērijas «kāzas, sporta spēles un citādi pasākumi, kas jāvada», vasara viņam tomēr būšot. Šobrīd esot tik intensīvs laiks, ka lielākoties tad, kad «tētis ir mājās, tad tētis guļ», tomēr gan jau tuvākajos mēnešos būs laika «redzēt ģimeni un arī aizbraukt pie vecākiem, pie māsas. Vasara man būs. Tepat Latvijā». Tāli ceļojumi netiek plānoti, jo diezgan daudz iztērēts pēdējā gada laikā, kad kopā ar sievu Zandu devies uz Ņujorku, kur sieva piedalījusies Ņujorkas maratonā, bet viņš tikmēr skatījies izrādes. Un maija sākumā, kad Intaram bija 34. dzimšanas diena, sieva viņu aizvedusi uz Londonu. «Viņai ir tāda tradīcija – mani nozagt, aizvest prom uz pāris dienām. Paskatījāmies labas kvalitātes izrādes, viena no tām – Kara zirgs – ir iespaidīgākā, ko pagaidām esmu dzīvē redzējis.»
Nu jau pirms kāda laika beidzot īstenots sens sapnis – sava māja. «Pamatam ir jābūt, lai ģimene justos stabili, bet, protams, tam līdzi nāk kredīti un maksājumi, un tas ieliek kā vāveri ritenī, bet cilvēkam ir sapņi un mērķi, un tos arī jārealizē. Man svarīgi, lai ģimenei būtu silti, lai bērni laimīgi. Tas taču ir kaifs, rūpēties par īpašumu. Var arī skatīties, cik skaisti zālīte aug, kā kukaiņi lec, kā putni dzied,» saka ģimenes galva. Jā, tam līdzi nākot arī rūpes par zālienu, kas jāpļauj, un savi pakši, kas jāpieskata, toties sievai ir sava dobe, kur rušināties, bet bērniem ir, kur spēlēties, peldēties, un vasarās kopā ar kaimiņu bērniem tiekot rīkotas vietējās sporta olimpiādes.
«Latvija ir skaista zeme, tepat varu iedvesmu ķert un gatavoties sezonai. Starp citu, tieši Ņujorkā sapratu, ka mums ir brīnišķīgi aktieri. Skatījos izrādi ar slavenību Hjū Džekmenu, kas no manis bija metra attālumā – dabūju lētās biļetes, sēdēju pašā priekšā uz taburetes bez atzveltnes. Biju arī uz Toma Stoparda lugas Tas īstais, tā īstā izrādi, ko mūsu teātrī iestudējis Mihails Gruzdovs. Amerikāņiem dramaturgs ir priekšplānā, viņi formu izpilda, bet emocijas iepaliek, tās man jāpiedomā klāt. Teikšu atklāti – Vita Vārpiņa un Juris Žagars manai mentalitātei bija daudz saprotamāki un tuvāki nekā Sintija Niksone un Īens Makgregors. Man patīk līdzpārdzīvojums teātrī. Viņiem ir finanses, var atļauties lielus vērienus un iespaidīgu scenogrāfiju, bet mums ar teātri viss ir kārtībā, mēs esam pasaules līmenī, protams, ne visas izrādes, bet – mums ir labi aktieri, brīnišķīgi cilvēki, kas strādā kā komanda, un mēs varam darīt lielas lietas.»
Intars REŠETINS