Piektdiena, 19.aprīlis

redeem Fanija, Vēsma

arrow_right_alt P.S.Kultūra \ Teātris

SARUNA: Nemieri sirdī un dvēselē

Juris Kalniņš: «Ir jau dīvaini iebraukt kādā pilsētā Latgalē, četrus kilometrus no valsts robežas, un pa ceļam līdz kultūras namam neredzēt nevienu dzīvu cilvēku, vien tikai divus suņus. Atceros, toreiz kultūras nama vadītājai vaicājām, vai uz izrādi vispār kāds atnāks, bet viņa apgalvoja, ka zāle būs pilna, un tā arī bija. No kurienes viņi parādījās?» © F64

«Mazdēls jau sapratis, ka mūs abus ar sievu var tīt ap pirkstu kā grib, un viņš to dara meistarīgi, un mēs arī ļaujamies. Kā citādāk?» smaidot saka aktieris Juris Kalniņš un neslēpj, ka šobrīd viņa galvenais prieka eliksīrs esot mazdēls, kurš kopā ar meitu atbraucis ciemos no Austrālijas. Arī šī sezona aktierim ir bijusi ļoti veiksmīga, un rīt, 13. maijā, Dailes teātrī Mārtiņa Zīverta lugas Rīga dimd iestudējuma pirmizrāde, tajā viņš atveidos galveno – birģermeistara Bergena – lomu.

Muļķības pārmantojamība

Mārtiņa Zīverta lugas Rīga dimd pamatā ir viena no Rīgas leģendām – patiess notikums. Izrāde vēsta par Kalendāra dumpja dienām Rīgā 16. gadsimta beigās. Polijas karaļa Stefana Batorija izdotā pavēle laika skaitīšanai izmantot jauno gregoriāņu kalendāru saasina senās nesaskaņas starp Rīgas rāti un amatnieku ģildēm. Rīgas rātes vīri ar augstprātību, mantrausību, iedzīvotāju vairākuma gribas neievērošanu un mazisko locīšanos poļu varai ir sējuši savu sēklu, un atrodas vīri, kas cīnās pret šādu kārtību. Birģermeistara kundze Katre stāv starp diviem karapulkiem – nemierniekus vada viņas brālis, otru komandē viņas vīrs, birģermeistars Bergens. Iestudējuma režisors Kārlis Auškāps, lomās Juris Kalniņš, Vita Vārpiņa, Olga Dreģe un Pēteris Liepiņš; scenogrāfs Kristaps Skulte, kostīmu māksliniece Ieva Kundziņa, mūzikas konsultants Juris Vaivods, gaismu māksliniece Māra Vaļikova.

Režisors Kārlis Auškāps: «Tāda līmeņa humoru, lai vai to sauktu par melno vai karātavu humoru, tik koncentrētā veidā un ar tādiem paradoksiem, nenākas bieži sastapt literatūrā. Komiski, ka 500 gadu laikā nekas nav mainījies – korupcija, alkatība, muļķība, augstprātība un nenovīdība Rīgas rātē jeb Rīgas domē ir akurāt tāda pati. Tāpat arī cilvēku nesaskaņas un nesaprašanās. Vēsture mums māca to, ka mēs no vēstures nemācāmies neko. Kā jau Roterdamas Erasms teicis, ka muļķība tiek pārmantota un atražota. Tas joprojām nav mainījies cilvēcē un laikam arī nemainīsies, tomēr ir vērts par to runāt atkal un atkal, jo šajā darbā – galvenais jautājums ir par «kalendāra nemieriem» katra sirdī, katra dvēselē.» Aktieris Juris Kalniņš atklāj vien to, ka viņa atveidotais birģermeistars Bergens «mēģina būt viltīgs, drosmīgs, viņš visu laiku mēģina būt. Man ir savas aktieriskās utis, kuras es zinu, ar kurām es cīnos, un, saņemot jaunu lomu, es mēģinu ar šīm utīm tikt galā.»

Pārsteidzošā sezona

Šī sezona Jurim Kalniņam bijusi pārsteidzoši ražīga – pirms gadu mijas strādājis pie Nazara Avdejeviča lomas Dž. Dž. Džilindžera veidotajos M. Gorkija Saules bērnos, pēc tam uzreiz sekoja darbs pie bulgāru režisora Aleksandra Morfova iestudētās izrādes Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu. «Darbs pie Morfova ritēja viegli, iespējams, tāpēc, ka režisors jau vairākas reizes šo darbu bija iestudējis citos teātros un viņam viss bija skaidrs, visu būtisko pateica īsos teikumos, un tad jau palika pietiekami daudz telpas, ko aktierim pašam aizpildīt. Kas ir aktieris? Būtībā tas ir cilvēks, kas visu dzīvi mēģina sevi realizēt. Es runāju par labu aktieri, es runāju par kolēģiem,» nosaka Juris Kalniņš. Lai gan par šo sezonu viņam nav pamata žēloties, viņš, mazliet skumji smaidot, nosaka: «Krieviem ir teiciens – pirms nāves nesaelposies. Šī sezona man bijusi piepildīta, bet 10 gadi no dzīves aizgājuši – kad varēju, lomu nebija, un tagad lomas ir.»

Vasara Jurim Kalniņam paiešot nevis atpūšoties, bet kārtīgi strādājot, jo esot devis jāvārdu vairākiem projektiem. Zināms, ka līdz Jāņiem jādabū gatavs Līgo pasākums. «Voldemārs Šoriņš palūdza. Šis gadījums ir man neraksturīgs kompromiss, jo esmu pats sev devis vārdu – vairs nenodarboties ar režiju, bet šoreiz...» atzīst Juris Kalniņš. Pēcāk kopā ar Muzikālā teātra 7 veidoto jauniestudējumu, kuru «Kārlis Anitens sakombinējis no Zentas Ērgles stāstiem», tiks apceļota daļa Latvijas. Un vēl viņš piekritis iestudējumam Latvijas Jaunatnes teātrī. «Nezinu, vai, braukājot apkārt pa valsti, var redzēt pavisam citu Latviju, bet zinu, ka vienu izrādi – Balkona ragneši – pāris gadus laikā esam nospēlējuši kādas 70 reizes, esam izbraukājuši valsti krustu šķērsu. Mēs esam sanākuši laba kompānija, kuriem nav pretenziju citam pret citu, paši būvējam skatuvi, paši liekam mūziku, paši spēlējam. Voldemārs Šoriņš, Zane Jančevska, Aīda Ozoliņa, Mārtiņš Brūveris un es. Un līdzīgu komandu Latvijā ir daudz, es pat brīnos, kāpēc kritiķi par to neraksta,» saka Juris Kalniņš. Viņa novērojumi liecina, ka Latvijā esot labi sakārtoti kultūras nami, cilvēki – sirsnīgi un nebūt ne depresīvi.

Protams, ka daudzi viņu pazīst kā aizkadra balss īpašnieku daudzās televīzijā ierunātajās filmās, bet aktieris saka, ka šajā jomā «nav jau tik daudz tā darba, bet man patīk, es labprāt to darītu no rīta līdz vakaram».

3D vecvecāki

«Es priecājos, ka meita ar mazdēlu šobrīd atbraukuši ciemos no Austrālijas un būs te līdz septembrim. Kopš viņa dzimšanas mazdēlu bijām redzējuši tikai skaipā, tur arī runājāmies. Pērn bijām pie viņiem ciemos Austrālijā, pagāja divas nedēļas, kamēr mazdēla apziņā vecvecāki no 2D pārgāja uz 3D, jo līdz tam viņš mūs visu laiku bija redzējis datora ekrānā gluži kā animācijas filmu varoņus televīzijā, un pēkšņi mēs ienācām pa durvīm dzīvoklī,» stāsta Juris Kalniņš un cerīgi nosaka, ka gan jau mazdēls līdz rudenim arī daudz labāk «buldurēs latviski». Labā ziņa ir arī tā, ka meitas ģimene gatavojas no Austrālijas pārcelties uz dzīvi Eiropā, tas nozīmē, ka tikšanās ar pagaidām vienīgo mazbērnu varētu būt biežākas. Savukārt dēls Kārlis šogad beigšot studijas Stokholmas Ekonomikas augstskolā, vismaz tētis tā cer.

Kopā ar dzīvesbiedri, aktrisi Katrīni Pasternaku viņa ikdiena paejot Baltezerā. Kā jau zina visi māju īpašnieki, tās uzturēšana kārtībā prasot nemitīgu uzmanību, un aktierim tīri labi tīkot visādi saimnieciski darbi, jo «šādos darbos labi var redzēt rezultātu», kas jo īpaši svarīgi esot radošu profesiju pārstāvjiem. «Rūpīgi apdomāju, ko pats varu izdarīt, lai nebūtu jāsauc meistari, bet jumtu es tiešām pats nevarēju nomainīt,» atzīst Juris Kalniņš. Brīvās dienas, cik nu to vispār ir, viņš vislabprātāk pavadot mājās, jo, tā kā dzīvesbiedre vakaros strādā Radio Skonto, darbdienās abi satiekoties vien neilgi pirms pusnakts. «Man jau sen gribas vakaros tikai ielīst gultā un lasīt grāmatas, nekur citur neiet. Mēs ar sievu vispār esam ļoti noslēgti, mums ir sava kompānija, kas jau gadus 30–40 turas kopā, un tad spontāni paši sev sarīkojam kādu draugu ballīti. Iespējams, rudenī aizbrauksim pie draugiem uz Vāciju, bet tas arī viss,» nosaka Juris Kalniņš.

Juris KALNIŅŠ

• Aktieris, Dailes teātra izrādēs piedalās kopš 1974. gada

• Dzimis 1952. gada 1. decembrī Siguldā

• Precējies, dzīvesbiedre – aktrise Katrīne Pasternaka, bērni Dārta (30) un Kārlis (22), mazdēls Ītans (4)

• Mācījies Siguldas 1. vidusskolā, Fiziskās kultūras institūtā un Tautas kinoaktieru studijā. Absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju (Teātra fakultātes Dailes teātra VI studiju (1977) un Teātra fakultātes Režijas nodaļu (1983)

• Aktuālās lomas Dailes teātrī: Skenlons

(K. Kīzija Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, 2015), Nazars Avdejevičs

(M. Gorkija Saules bērni, 2015), II šoferis (M. Ivaškeviča Izraidītie, 2014) u.c.

• Piedalījies daudzos neatkarīgos teātra projektos un citu teātru iestudējumos (Muzikālajā teātrī 7, Neatkarīgajā teātrī Kabata, Rīgas Krievu drāmas teātrī, Nacionālajā teātrī).

• Kinolomas: Gustavs Zemgals (Vienīgā fotogrāfija, rež. B. Eglīte, 2008), Kārlis

(P. Putniņa Ipolits, rež. J. Streičs, 2002) u.c.

• Nominēts Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Labākais aktieris otrā plāna lomā (1999/2000).

Viedoklis

Kārlis AUŠKĀPS, režisors

«Ļoti grūti raksturot Juri, lai gan viņu zinu vairākus gadu desmitus. Kā visi latvieši, viņš ir stipri noslēgts un mazrunīgs, un tad pēkšņi no viņa mēģinājumā nāk ārā tik negaidītas lietas, ka visiem apkārtējiem mutes paliek vaļā. Par Juri zinu ļoti maz, un, iespējams, tas ir ļoti labi, respektīvi, viņa daiļrades mehānisms un intīmās atsperes man ir palicis noslēpums, tas arī nevienam nav jāaiztiek. Ir ļoti patīkami un interesanti būt kopā ar viņu radošā procesā, un pārējais – lai paliek noslēpumā.»