SARUNA: Droši nevar justies nekad

«Kāda tā ir laime, ka matu žāvēšana no rītiem aizņem tieši vienu minūti. Tā ir mana būtība – ka varu nekrāsojusies divās minūtēs iziet no mājas,» saka Dailes teātra aktrise Elīna Dzelme. Viņai svētdien pirmizrāde – padomju armijas seržantes Aleksandras loma Leldes Stumbres kara laika traģikomēdijā Droši kā tankā, ko iestudējis režisors Mihails Gruzdovs.

«Tas ir stāsts par karu. Tas tagad ir aktuāli. Un par mīlestību, kas vienmēr būs aktuāla tēma. Bet to nevar trijos teikumos izstāstīt, ir jānāk un jāskatās,» aicina Elīna Dzelme. Viņa šajā darbā spēlē vīrieti – savas kaujas grupas komandieri, kurš tikai pašā finālā atzīstas, ka ir sieviete. «Diezgan dramatiska loma. Visu izrādes laiku man ir liela spriedze, un grūtākais tajā ir man pašai sevī dabūt ticamību. Tāpēc tagad tāda staigāju – no rītiem nekrāsojos.»

Gatavošanās pirmizrādei ir primārais, ar ko pēdējo pāris mēnešu laikā piepildīta Elīnas ikdiena. Ir jāizbrīvē laiks arī TV3 seriālam UgunsGrēks, kur aktrise spēlē Sofiju, un tad nu viņai dažbrīd ir dienas, kad viss saplānots nevis pa stundām, bet minūtēm. Tāpēc viņa jau gaida vasaras atvaļinājumu, lai vairāk laika varētu pavadīt kopā ar meitiņu Hannu, kurai ir nepilni trīs gadi, un varbūt arī kaut kur aizceļot. «Noteikti būs arī jāpaglezno, bet – vasarā tiešām plānoju atpūsties. Man izrādes beidzas jau maijā un tad līdz septembrim ir brīvs. Tas ir mans šīs sezonas prieks, ka plānojas normāla atpūta!»

Gruzdovs atļāva

Elīna stāsta, ka sezonas laikā būt kopā ar bērnu no rīta līdz vakaram nesanāk praktiski nekad. Ir izrādes, mēģinājumi. Protams, aktrisei ir palīgi – mazo pieskata gan tētis, gan auklīte, gan Elīnas mamma. Bet gadās arī neplānotas situācijas, kad Hannu nav ar ko atstāt, un tad meitiņa tiek ņemta līdzi uz teātri. «Bija pavisam nesen mēģinājumā. Skraidīja pa skatuvi savā rozā maiciņā uz skarbā kara fona, un Gruzdovs arī ļāva. Teica, ka nevajag bērnam neko liegt. Man tur ir tāda aina, kad es izvelku kleitu, lai atklātu, ka tomēr esmu sieviete. Un Hanna to iekomentēja: «Vow, mammu! Tu man arī tādu kleitu nopirksi?!» Protams, apsolīju, ka nopirkšu,» aktrise pasmaida un atklāj, ka meitiņai šobrīd kleitas ir topā. «Mums ir bēšīgā kleita, baltā, rozā, tā iezaļganā, tā nesmukā, tā, ar ko iet ciemos, un tā, ar ko gulbīšus dejo. Viņai ir ļoti daudz mājas kleitu, kas tiek vilktas uz katru atsevišķu nodarbi. Manas kleitas vēl nevelk, bet kurpes gan, jā. Arī augsti papēži mums ir topā,» mīļi stāsta Hannas mamma. Tās reizes, kad meitiņa ir līdzi mēģinājumā, gan ir tik retas, ka aktrisei tas netraucē koncentrēties darbam. «Ja tā būtu ikdiena, būtu grūti gan bērnam, gan man. Bet tā nav ikdiena – tas drīzāk ir notikums, ko es pat izbaudu.»

Gulēt jūras krastā

Tā kā aktrises ikdiena paiet, kā viņa pati saka, skrienot no punkta A uz punktu B, viņai pat īsti negribas nodarboties vēl ar kādām fiziskām aktivitātēm. «Es nespēju savā īsajā pusdienas pauzē ielikt trenažieru zāles apmeklējumu,» Elīna godīgi atzīstas, piebilstot, ka periodos, kad darba ir mazāk, viņa labprāt aiziet uz baseinu, ziemā paslēpo, vasarā uzspēlē tenisu. Vai vienkārši pastaigā vai paskrien gar jūru.

«Dažkārt liekas, kā to visu, kas man jāizdara, var ietilpināt divpadsmit stundās, bet tik traki jau nav,» viņa sapratusi.

Taujāta, kas viņai nepieciešams, lai kā sieviete savā ikdienā varētu justies droši kā tankā, Elīna atteic, ka tās nav tikai trīs lietas. «Tā ir veselība un spēks. Tā ir ticība, cerība un mīlestība. Tas ir foršs, veselīgs un paklausīgs bērns. Mīļi vecāki. Nauda. Veiksme. Miers. Es šo uzskaitījumu varētu turpināt līdz rītvakaram. Bet patiesībā droši mēs nevaram justies nekad. Neviens ne no kā nav pasargāts...

Ilgojos gulēt jūras krastā, dzert vēsu minerālūdeni ar citronu un uz vakara pusi nobaudīt glāzi vēsa rīslinga... Ar garšas kārpiņām jau jūtu, ka tuvojas atvaļinājums kopā ar bērnu un atļaušanos pavāļāties bezdarbībā. Palasīt kādu grāmatu, paskatīties kādu filmu. Jā, arī tā man šobrīd ļoti pietrūkst.»