Ginta Krievkalna: Bailes ir pārgājušas
«Pēc meitas piedzimšanas man ir zudušas daudzas bailes. Pirms tam ļoti daudz ko neuzdrošinājos, jo man bija bail no citu vērtējuma. Arī šo lomu droši vien nebūtu uzņēmusies, jo būtu baidījusies no tā, kā cilvēki uztvers to, ka es taču neesmu aktrise. Skaidrs, ka skatītāji vērtēs, bet man no tā vairs nav bail!» saka dziedātāja Ginta Krievkalna (27).
Viņa spēlē titullomu atjaunotā Jaunatnes teātra otrajā jauniestudējumā – muzikālajā stāstā Žanna d’Arka. Mūzika un dziesmas, ko sarakstīja Zigmars Liepiņš un Jānis Jurkāns, tapušas tālajā 1979. gadā, kad toreizējā Latvijas Drāmas teātrī režisora Valda Lūriņa vadībā tika iestudēta izrāde Žanna d’Arka. Diemžēl iestudējums līdz skatītājiem nenonāca – uzskatot, ka dziesmās ir pārāk daudz pretvalstisku tekstu, kurus Padomju Latvijas skatītājiem nebūtu vēlams dzirdēt, padomju cenzūra to aizliedza. Jauniestudējuma režisors ir Jaunatnes teātra mākslinieciskais vadītājs režisors Ivars Lūsis, bet radošajā komandā strādā tērpu mākslinieks Dāvids, scenogrāfs Kristaps Skulte un muzikālais vadītājs Kristaps Krievkalns.
Tikai pēc sajūtām
«Man grūti izvērtēt, cik viegla vai grūta ir Žannas d’Arkas loma, jo man īsti nav, ar ko salīdzināt. Pirms tam spēlēju mūziklā Eslingena, bet tā bija pavisam citādāka izrāde, šai ir pavisam cita noskaņa un žanrs. Bet, protams, personīgi man Žanna ir grūta loma, jo es jau neesmu aktrise – man bagāžā nav aktiermeistarības tehnikas, un es daru tikai tā, kā pati jūtu,» stāsta jauniestudējuma titullomas atveidotāja. Ginta neslēpj, ka sākotnēji, ņemot vēra tikai izjūtas, bija pavisam grūti, jo Žanna d’Arka ir par 180 grādiem pretēja tam, kāda ir viņa pati. «Es saprotu viņas atdošanos un uzticēšanos Dievam, ar to man problēmu nav, jo pati esmu ļoti ticīga. Bet – viņa karo Dieva vārdā, un karošana jau nozīmē tikai to, ka viņa cīnās par dzimtenes brīvību, bet arī slepkavošanu. Nevar iet karā, nenogalinot cilvēkus. Kā tas ir – slepkavot cilvēkus Dieva vārdā?! Tas man nav saprotams. Bet Žanna tam tic svēti un nelokāmi. Un tas arī bija grūtākais – nemēģināt vērtēt viņas rīcību, vienkārši panākt šo sajūtu un no skatuves runāt tos tekstus, ka es to daru... Dieva vārdā.»
Ginta domā, ka ir to pārvarējusi – ir pārstājusi Žannu vērtēt. «Dažos mēģinājumos man tas sanāk ļoti labi, bet dažreiz tomēr jūtu, ka atkal esmu es pati. Bet es tāpēc nekrītu izmisumā!»
Piedzimusi no jauna
Dziedātāja atklāj, ka pēc meitas piedzimšanas ir ļoti mainījusies – reizē ar Kristīni arī pati it kā piedzimusi no jauna. «Man bija ļoti skaists, mierīgs un harmonisks bērna gaidīšanas laiks. Es ļoti gaidīju Kristīni, biju labi sagatavojusies dzemdībām, par visu biju informēta, bet, man pašai negaidīti, dzemdības bija ļoti smagas. Ārsti teica, ka viss bijis normas robežās, bet man bija gan fiziski ļoti grūti dzemdībās, gan šausmīgi mokošs bija atlabšanas posms. Lai cik traki tas izklausītos, varbūt manai psihei tas bija vajadzīgs – tās sāpes mani sapēra un pamodināja,» domā Kristīnes mamma. Un viņa arvien vairāk pārliecinās, ka dzīvē viss notiek tā, kā tam jānotiek. «Pirms Kristīnes mana dzīve ritēja ļoti rāmi – man bija vēlmes šādas un vēlmes tādas, bet man nebija ne spēka, ne enerģijas ko apņemties un izdarīt. Turklāt man likās, ka varbūt kādam traucēšu, likšos smieklīga, ko par mani padomās... Bet nu viss ir mainījies!» priecīgi stāsta šarmantā skatuves māksliniece.
Galvenais, kam Ginta tagad pievērš uzmanību, – lai viņai katru dienu būtu labs garastāvoklis. «Un man tāds ir, jo es daru tikai to, ko gribu darīt! Un mani vairs neinteresē, kas ir «pareizi», kas «nepareizi». Piemēram, ja man gribas izdzert glāzi šampanieša, lai uzlabotu sev garastāvokli, es to daru! Un tas nekas, ka vēl nav piektdienas vakars, un tas nekas, ka tam varbūt nav nekāda iemesla. Nu un?! Es tā gribu, un es tā daru! Vai arī – ja sagribu, aizeju pasēdēt ar draudzenēm uz kādu vietu, kur man varbūt nevajadzētu iet, jo es taču esmu precēta un man ir bērns, un darbu pāri galvai... Kādreiz mani būtu uztraucis, ko par mani padomās, bet tagad es vienkārši eju un daru. Un, kopš esmu mainījusies, man viss dzīvē sakārtojas, un mans ceļš priekšā nogludinās.»
Atstāj vietu Dievam
Taujāta atklāt savus vaļaspriekus, Ginta saka, ka kādreiz tādi bijuši vairāki, bet tagad nekam īsti vairs nav laika, un galvenais brīvdienu vaļasprieks ir tīrīt māju. «Mums ir mazs dzīvoklītis, Kristīne ir tāds enerģijas sprādziens, mums vēl ir arī kaķis, un patiesībā nekas pat īsti nav jādara, lai mājās nemitīgi būtu bardaks. Bet man patīk tīrīt māju, jo man smadzenes koordinējas reizē ar rokām, un tādā veidā sakārtojas arī galva.»
Dziedātāja neskumst, ka nav laika vaļaspriekiem. Gluži otrādi: viņa priecājas, ka vaļasprieki sakrīt ar to, ko viņa ikdienā dara – gan Jaunatnes teātrī, gan studijā Zvaigžņu sala, gan Re:TV raidījumā Brīvdienu brīvsolī. «Es it kā eju uz darbu, bet visa diena paiet ar aizrautību un baudu. Tāpēc man izdodas katru dienu būt labā garastāvoklī!»
Ginta domā: ir jāpieņem tas, ka dzīve ir mainīga, ka dzīvē ir dažādi posmi. «Tagad ir tāds posms – arī Kristaps [vīrs, mūziķis Kristaps Krievkalns] ļoti daudz strādā. Kad Kristīne vēl nebija pie mums, mēs bieži gājām uz restorāniem, mums patika labas maltītes, man patika arī pašai gatavot. Mums patika dzīvot lēnām un aristokrātiski. Tagad viss ir savādāk – Kristīne ar savu enerģiju pilnībā aizgaiņājusi mūsu lēnīgumu un mieru. Un, ja kādreiz man mājās vienmēr bija perfekta kārtība, tad tagad esmu pieņēmusi to, ka tā nebūs vairs nekad! Es pat esmu pārstājusi to gribēt un savu enerģiju un uzmanību veltu kam citam. Bet, kas zina, varbūt pienāks brīdis, un es atkal būšu citādāka. Varbūt. Es atstāju vietu Dievam – viņš jau visu redz, un viņš jau to visu kārto.».