RECENZIJA: Raiņa sapņi. Pirmizrāde Nacionālajā teātrī

Kirila Serebreņņikova iestudētie Raiņa sapņi Nacionālajā teātrī ir viens no Aspazijas un Raiņa 150. jubilejas gada pirmajiem lielajiem pasākumiem, kas pierāda to, ka mūsu klasiķu idejas, jaunās drānās ietērptas, var būt gan pietiekami laikmetīgas un mūsdienīgas, gan arī publikai baudāmas.

Arno Jundze: 

Atšķirībā no Serebreņņikova iepriekšējiem iestudējumiem, kuru pamats ir stingra dramaturģija (Mirušās dvēseles un Voiceks), izrādes radošā komanda šoreiz ķērusies klāt sapņa dramaturģijai, ko vēsta izrādes nosaukums Raiņa sapņi. To pamatu veido Raiņa dienasgrāmatu piezīmes, kas kombinētas ar viņa dzeju. Sapņiem Raiņa personiskajā dzīvē un daiļradē ir bijusi milzīga nozīme – sapņo Jāzeps, sapņo Antiņš, bet vēl vairāk sapņo pats dzejnieks, turklāt sapņos nereti jūtas daudz labāk nekā reālajā dzīvē. Šo sapņu pieraksti, tāpat kā fakts, ka universitātē Rainis klausījies lekcijas spiritismā, liecina – dzejnieks sapņiem pievērsis lielu vērību. Turklāt Raiņa dienasgrāmatās atrodami viņa nomoda sapņi – mērķi kļūt par valsts prezidentu un iegūt Nobela prēmiju, kas nereti tikuši apsmaidīti – kaut, paskatieties labāk vēsturē, tie bijuši gana reāli.

Izrādes sākums ir spraigs, dinamisks, ar smaidu par latviešu stereotipiem par un ap Raini. Pirmizrādes ritmu nenoliedzami saļodzīja negaidītā dekorācijas gāšanās (cerams, ka vismaz iztika bez traumām, kaut skats bija diezgan baiss). Tomēr, cik varēja spriest no izrādes ar tik negaidītu iestarpinājumu, sapņa loģika te dominē pār dramaturģisko loģiku – dzejnieka sapņi uzplaiksnī, vēršas plašumā, pārtrūkst un gaist, dodot vietu nākamajiem sapņiem. Tas arī visnotaļ labi atbilst izrādes nosaukumam, taču epizodes grūti veras uz diedziņa, kas veido izrādes krellītes. No vienas puses, šāds atvērts plūdums, kas nezombē ar klišejisku dziļumu, varētu patikt tiem, kas atnākuši vienkārši izbaudīt. No otras puses, dziļās jēgas meklētājiem varētu būt par maz Raiņa diženuma, jo izrādē viņš ir tāds, kāds bija – nervozs, vientuļš, partijas biedru krāpts, no dzimtenes izraidīts, naudas trūkumā, laikabiedru raustīts un dažādu diedelnieku vajāts. Dižuma gribētājiem var oponēt, ka izrādē skan daži dzejoļi, kam droši var piekabināt birku – visu laiku labākie, un izrādes dramaturģei Ievai Strukai izteikt komplimentu par prasmi atlasīt no milzīgā Raiņa Rakstu materiāla šķietamu mazumiņu, kas ļauj ieraudzīt dzejnieku cilvēciskā gaismā. Kirilam Serebreņņikovam visumā izdevies lauzt pliekano klišejismu, kas parasti pavada Raiņa dzejas lasījumus latviešu aktieru sniegumā, kaut dažas stīvas intonācijas skanēja. Tas, kā ar gaismām strādā Igors Kapustins, ir augstākā pilotāža. Savukārt Jēkaba Nīmaņa mūzika ir svarīga izrādei, kaut gan nevarētu teikt, ka apvienība Serebreņnikovs–Nīmanis būtu svara ziņā salīdzināma ar, piemēram, diviem lieliskiem sapņa meistariem no Amerikas – Deividu Linču & Andželo Badalamenti. Izrāde nenoliedzami ir notikums Nacionālajam teātrim, turklāt labs sveiciens šogad gaidāmajā jubilejā teātra pirmajam direktoram – Rainim, protams.

Līvija Dūmiņa: 

Latviešu režisori – Alvis Hermanis izrādē Oņegins. Komentāri un Dž. Dž. Džilindžers Oņeginā – uz skatuves uzveduši lielo krievu dzejnieku Puškinu. Šosezon tapušie Krievijas režisoru darbi – Sergeja Zemļanska Indulis un Ārija Liepājas teātrī un nu arī Kirila Serebreņņikova Raiņa sapņi Latvijas Nacionālajā teātrī ir savdabīga atbilde, skats no malas uz mūsu kultūras vērtību.

Kaut pirmizrāde raisīja polāras emocijas, man Kirila Serebreņņikova Raiņa sapņi kļuva par īsto un kopš septembra gaidīto Nacionālā teātra jaunās sezonas atklāšanas iestudējumu – notikumu. Raiņa dzeja, dienasgrāmatas ieraksti, vēstules ir kā daudzi jo daudzi mozaīkas gabaliņi. No tiem libreta autore Ieva Struka veidojusi kompozīciju, ko strukturē astoņas tēmas, kas izgaismo Raiņa dzīves ceļu un personību: Noslēpums/kosmoss, Nākotnes cilvēks/bērnība, Mīlestība. Aspazija, Saule, Valoda, Revolūcija, Vientulība, Fināls. Vasara (librets ir atrodams programmiņā, un šoreiz var ieteikt to iegādāties).

Ar pirmo – kosmosa ainu, kurā no embrija pozas uzplaukst cilvēks, pieteikta asociācijām bagāta poētiska metaforu pasaule, ko pēc tam papildina mūsdienu ainas ar Raiņa pieminekli, asprātīgi iedzīvinot klišejas, kas raksturo attieksmi pret Raini šodien. Ar vienu no Raiņa darinātajiem jaunvārdiem «mīla» un tā locījumiem ieskanas mīlestības – satikšanās stāsts, un tas nostiprina izjūtu, ka Rainis ir tas visums, kurā viņa vārdi, idejas, domas kā zvaigznes mirdz ap mani arī tad, kad nestāvu uz vietas, lūkojoties tajās. Šī atziņa bija mans ieguvums. Pēc tam lielveikalu iepirkuma ratos atvestie spīdošie burti (K. Serebreņņikovs citē sevi jeb Voiceku), no kuriem aktieri pūlas salikt vārdu «Latvija» un uz to lienošā tauta, kaut noskan kā pliķis tās sejā, bet vēl rosina iztēli.

Tālāk izrādes tēlainība it kā sadrupa faktu un sapņu ilustrācijās, kas atklāj to elli, kuru Rainis pats sev sakurina un tajā vārās. Piezemēšanās nolūks ir skaidrs – novilkt Raini no postamenta, kurā neviens vien skolotājs viņu latviešu apziņā uzcēlis. Sapņu vizualizācijas ir diskutablākā izrādes daļa, jo sapņu tulkošana bez konteksta zināšanas, ir virspusēja, abstrakta. Vēl seklumā dzen Ivara Pugas – Raiņa kaprīzās intonācijas, un priekšplānā izstumjas dīvainais. Labi, ja «sirreālie murgi» kādam liks palasīt vismaz Raiņa dienasgrāmatas, ja izrādē būvētais Raiņa – frīka tēls ieinteresēs jauniešus. Tiem, kas lasījuši vairāk nekā savulaik lika obligātā skolas programma, ieguvumu varētu būt mazāk.

Emīla Dārziņa jauktais koris šosezon piedalījies arī Šengenas projekta izrādē Spožums un posts. Šeit koris reprezentē latviešu tautas kordziedāšanas tradīciju, kurā Raiņa dzejai ir liela nozīme, taču tam ir arī citi, smalkāki uzdevumi. Jēkaba Nīmaņa mūzika jāanalizē speciālistiem, es varu to novērtēt kā jaudīgu pamatu, kas izrādei liek skanēt no intīma čuksta līdz oratorijas varenumam. Taču nācās piedzīvot arī absurdo situāciju, ka latviešu teātrī teksts jāuztver ar svešvalodas palīdzību (krievu vai angļu titriem), jo, dzīvajam muzikālajam pavadījumam saplūstot ar vareno kora balsu spēku, lielajā skaļumā brīžiem vārdus nevarēja saprast.

Pirmizrādes lielais kāzuss ar sagāzušos koka sauli, kas krītot aizķēra koristus, bija pārbaudījums, kas tika veiksmīgi izturēts. Te glāba arī Ivara Pugas profesionalitāte, kas ļāva neapjukt ārkārtas situācijā. Varu paust prieku par aktieru ansambli – veikli mainot kostīmus, pārceļojot no ainas uz ainu un dažādiem uzdevumiem, viņi strādā precīzi kā pulkstenis, ievijoties polifoniskajā izrādes skanējumā. Izceļas sievietes, jo viņas uz skatuves ir tikai divas – Maija Doveika un Lolita Cauka. Abas ir personības, bet arī viens vesels – Aspazija – sieviete – liktenis.

Kāds ir Rainis Ievas Strukas un Kirila Serebreņņikova skatījumā, no piedzimšanas līdz mūžīgajai vasarai? Sarežģīta, interesanta, kompleksu mākta un egocentriska personība ar lielummāniju, kam līdzās personiskajiem sapņiem un pat murgiem bija sapnis par Latviju.

Raiņa ieguldījums Latvijas valodā, literatūrā, kultūrā ir pamati, uz kuriem stāvam joprojām. Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gadā tapušie Raiņa sapņi lika padomāt par to, kuras šodienas personības sapņus varētu vizualizēt pēc simt gadiem un kādā stāvoklī tad būs Raiņa atstātais mantojums. To es nepiedzīvošu un varu tikai minēt, taču labi atceros to Dombura studijas raidījumu pēc 12. Saeimas vēlēšanām par valdības veidošanas kolīzijām un diskusiju par jautājumu, kāds ir Latvijas sapnis, mērķis valsts pastāvēšanai. Tostarp Viesturs Kairišs atgādināja par Raini, kurš ieviesis vārdu «Latvija». Kairišs oponēja politiķu viedokļiem par labklājību, uzsverot, ka Latvija ir vienīgā valsts pasaulē, kurā ir latviešu valoda un kultūra, un ir svarīgi saglabāt fenomenu – latviešu kultūra. Vai politiķiem pietiks izpratnes, lai reāli atbalstītu kultūru un teātris finansiāli neriskētu ar tādu darbu kā Raiņa sapņi, kas diez vai kļūs par kases gabalu? Starp citu, rudenī Nacionālais teātris sola Viestura Kairiša jauniestudējumu – Raiņa Uguni un nakti.