Mammu sezona

«Jebkura balva ir tava darba novērtējums, un katram aktierim tas ir svarīgi. Krodera balva man ir vissvētākais apbalvojums, augstākā mana mūža atzinība,» saka izcilā Dailes teātra aktrise, pirmās Krodera balvas (2014) ieguvēja Indra Briķe.

Šovakar Valmieras teātrī notiks otrās Krodera balvas pasniegšana. Tā ir mākslinieka Aivara Vīlipsōna veidota statuete (mets topošajam Oļģerta Krodera piemineklim), kā arī naudas balva.

Ar lielu, lielu mīlestību

«Es nezināju, ka saņemšu šo balvu, pat nenojautu. Jo nominācijas nebija zināmas, turklāt domāju, ka to pasniegs kādam, kurš aizvadītajā sezonā ir parādījis ko ļoti spilgtu. Man tai sezonā nekā milzīgi spilgta nebija, tāpēc, braucot uz Valmieru, domāju: cik labi, ka man šajā pasākumā nav nekādu pienākumu un nav jātrīc kā nominantiem Spēlmaņu naktī. Un pēkšņi – tāds pārsteigums!» Indra Briķe pakavējas gadu senās atmiņās un tad paskaidro, ka viņai balva pasniegta, vērtējot ne tikai iepriekšējās sezonas sasniegumus, bet radošo devumu visā aktrises mūžā.

«Valmieras teātra direktore Evita Sniedze man uzdāvināja Krodera bildi, un kopā ar balvu tā stāv mājās uz galdiņa. Un, kad ar Kroderu kādreiz runājos, vienmēr noglaudu arī balvu,» stāsta Indra Briķe, piebilstot, ka emocionāli tā viņai ir ļoti nozīmīga.

Ļoti nozīmīgas aktrisei ir arī visas četras šīs sezonas jaunās lomas. «Šosezon spēlēju tikai mātes – sezona sākās ar Vendijas māti Pīterā Penā, tad sekoja Šarla māte Bovarī kundzē, nesen pirmizrāde bija izrādei Pusslepkava, kur esmu galvenā varoņa Andreja māte, un jau drīz sāksies mēģinājumi pie režisores Lauras GrozasĶiberes, kura iestudēs Pītera Šefera Equus. Aulēkšiem – tur arī būšu galvenā varoņa māte. Reti tā iekrīt, ka ir tikai mātes,» secina lieliskā aktrise. Viņa stāsta, ka katra šī mātes loma ir citāda, katra savā laikmetā, bet visās kaut kas ir arī no viņas pašas. «Es arī esmu māte, tāpēc man viņas ir labi saprotamas, katrai ir taisnība, un es katru spēlēju ar lielu, lielu mīlestību.»

Nav samaitājusi

Jau astoto gadu Indra Briķe ir teātra studijas vadītāja Rīgas Kultūru vidusskolā. Šogad, Raiņa un Aspazijas gadā, aktrise ar saviem audzēkņiem iestudē Zalkša līgavu, kas ir ļoti nopietns un apjomīgs darbs. Bērniem tā esot ļoti augsta latiņa. Vēl augstāka nekā pagājušogad iestudētie Pūt, vējiņi!. «Man jādabū, lai viņi saprot aktierisko domāšanu: kā tas ir – izlaist lomu caur sevi. Tas ir līdzīgi kā audzināt jaunos aktierus,» par savu darbu skolā stāsta Indra Briķe. Un viņa priecājas, ka vairāki viņas audzēkņi jau studē aktieros Kultūras akadēmijā. «Ieva Sarma ir otrajā kursā, Agnese Cīrule – ceturtajā kursā, jau spēlē Nacionālā teātra izrādēs. Anete Krasovska arī ir mana skolniece. Cik zinu, iestājeksāmenos uzņemšanas komisijai bieži vien nepatīk, ka jaunieši ir spēlējuši pašdarbībā. Tiek uzskatīts, ka viņi ir jau samaitāti, labāk ņemt tīrradņus. Tāpēc man ir prieks, ka neesmu viņus samaitājusi.»

Indra Briķe stāsta: ir vēl vairāki ļoti talantīgi jaunieši, kuri, izgājuši viņas skolu, plāno stāties uz aktieriem. «Piemēram, Sīmanis Jākobsons, kurš man spēlēja Maugli un Uldi iestudējumā Pūt vējiņi!. Nu, viņš ir Mauglis un Uldis pēc būtības – slaids, ļoti smuks, īsts dabas bērns, traks un nevaldāms. Arī Marta Kaugure ir ļoti laba meitene, viņa arī grib mācīties par aktrisi. Pagājušogad nebija uzņemšanas, šogad uzņems jauno Leļļu teātra kursu, bet viņa negrib uz lellēm. Tad jau redzēs, kā būs,» nosaka Rīgas Kultūru vidusskolas teātra studijas vadītāja.

Kroders negrib

Tad jau redzēs arī, kā Indrai Briķei būs ar datora zinību apgūšanu – nupat tikusi pie sava datora, viņa pamazām apgūst gan kā to ieslēgt, gan kā pareizi pele jātur rokā, lai neatvērtos entās lapas un dators neuzkārtos. «Nav jau īsti laika ar to nodarboties. Būtu vajadzīga vismaz viena pilnīgi brīva diena, lai apgūtu pašus pamatus. Tur taču ir visa pasaule, tur var uzzināt visu, ko vien vēlies! Bet es vēl nemāku to izmantot, man vēl jāatklāj šīs iespējas,» saka aktrise, uzreiz gan piebilstot, ka dators paņem ļoti daudz laika. Turklāt, pusotru stundu skatoties datora ekrānā, acis kļūst raibas un galva griežas.

Indra Briķe gan aizdomājas, vai viņai vispār ir vajadzīgs dators. «Uz viena galda man stāv Krodera bilde un balva, uz otra – dators. Kad Jānis [aktrises dēls] man to uzlika un ieslēdza, Krodera bilde apgāzās. Pirmo reizi! Turklāt tie galdi nav līdzās, neviens to neizkustināja! Nodomāju, ka Kroders negrib, lai sēžu pie datora, bet gan lai esmu uz skatuves. Viņš jau neatzina visas šīs jaunās tehnoloģijas. Varbūt viņš grib, lai netērēju tam laiku, labāk izlasu kādu grāmatu. Jā, varbūt tā bija likteņa zīme...».