Daži uz teātri dodas ziņkāres dzīti, daži — ieklausoties recenzijās, draugu un paziņu ieteikumos. Taču mēdz būt arī pavisam īpaši gadījumi, kad teātra izrādi uzlūkojam kā savu iecienītāko gastronomisko baudījumu, kura garšu pazīstam kopš bērnības un jau doma vien par kuru sagādā saldu priekšnojautu.
Ilze VEĢE
Padomju klasika — Iļjas Ilfa un Jevgeņija Petrova romāns Divpadsmit krēsli — ir viens no tiem literārajiem darbiem, kuru esmu studējusi visdažādākajās variācijās: rediģētā un vēlākos gados arī nerediģētā iespieddarbā. Latviešu un, protams, arī oriģinālvalodā. Dažādu desmitgažu un dažādu režisoru kinointerpretācijās ar Krievijas kino leģendu Anatolija Papanova, Andreja Mironova, Sergeja Filipova dalību. Un šonedēļ beidzot — arī teātra versijā uz vienas no, manuprāt, Latvijas spēcīgākajām skatuvēm.
Atzīšos — priekšnojautas par to, kā visiem labi zināmo stāstu stāstīs Alvis Hermanis, bija trauksmainas, jo no tām atsauksmju druskām, ko garām ejot biju saķērusi medijos, biju savā prātā paturējusi trīs atziņas, kas mani darīja tramīgu.
Pirmkārt, recenzijas brīdināja, ka Ostapu Benderu nāksies iepazīt pilnīgi no jauna, jo šis tēls — no prognozējami stereotipiskā, baltā kapteiņa cepurē tērptā, glancēti manierīgā piligrima — ir pārvērties par frivolu pižonu, kas drīzāk atgādina padomju režīma nemīlētos rokenrola kustības aizsācējus.
Otrkārt, vienmēr kalsnais, astigmātiski nervozais Kisa, saglabājot daudzas ierastā tēla iezīmes, A. Hermaņa interpretācijā ir pieņēmies svarā vismaz par 30 kilogramiem, zaudējot daļu tā žultainā nīgruma, kas mēdz piemist vienīgi saulē izžuvušiem večukiem.
Treškārt, sižeta ārējos apstākļus skatītājam uzburs nevis teātrim tik raksturīgās dekorācijas un rekvzīti, bet gan trīs Moiras, likteņa dievietes, kuras, kūpinot munštukus, vārds vārdā atstāsta grāmatas autoru vārsmas.
Jāpiekrīt manai kolēģei Līvijai Dūmiņai, kura savā recenzijā saka - ar izspūrušo šinjona ērkuli uz pieres un smēķi mutē Alvja Hermaņa interpretācijā Ostaps Benders atgādina Čārliju Šīnu jaunības bildēs. Viņš it kā būtu apbružājies tajos gadu desmitos, kad dzīvoja angļu dendiji un to analogs PSRS – stilīgie (stiļagi) ar atpakaļ atgāzto galvu un brīvo, ļogano gaitu.
Pirmajā pusstundā šāda Ostapa Bendera interpretācija šķiet auksta, svešāda, nesaprotama un dažubrīd - nepieņemama. Taču, par laimi, Alvja Hermaņa iestudējums ilgst teju četras stundas, kuru laikā skatītājam ir tā laime piedzīvot saprāta metamorfozu.
Vai skatīties JRT iestudējumu "12 krēsli" ir atpūta? Es teiktu - nē, smags mentāls darbs, kas prasa pacietību un prāta vingrināšanu. Skatītājam, it īpaši tam, kurš ir oriģināldarba fans, nāksies pārprogrammēt savu cieto disku, nomainot ierastos stereotipus ar radikāli jaunu pieredzi.
Teikšu tā: ar šo izrādi ir gluži kā ar kāju karsēšanu verdošā ūdenī. No sākuma šķitīs neciešami, pēc īsa brīža - jau pārvarāmi. Otrā cēliena sākumā palēnām kļūs patīkami, līdz beidzot varēsiet sasniegt to atslābuma un baudas pakāpi, kas ļauj secināt - jā, diska pārlāde ir notikus veiksmīgi!
Zinu, ka Rīgas hipsteru aprindās par JRT iestudējumiem pieņemts runāt kā par nelaiķiem - vai nu labu vai neko. Un, pasarg Dievs, atzīties, ka neesi iebraucis dzīvā ģēnija Alvja Hermaņa idejā. Un tomēr.... es būšu atklāta - pirmā cēliena vidū manu vēlmi bēgt un pārtraukt morālās mocības apturēja vienīgi JRT skatītāju zāles šaurība un ārkārtēja saspiestība, kas nozīmētu visas līdzāssēdētāju rindas uzraušanu kājās. Tādēļ, apstākļu spīdzināts, mans satrakojušais prāts tika ar varu piespiests palikt sēdus stāvoklī un turpināt uztvert. Un, ziniet, pacietība atmaksājās!
Jo tālāk sižeta labirintos manu apziņu veda Alvis Hermanis, jo labāk es sāku saskatīt šī iestudējuma krāsas un nojaust režisora zemtekstus, pat, ja sākotnēji man tie šķita nedaudz murgaini. Patiesībā pār mani nāca sava veida atklāsme - uzrunāt tik stereotipizētu skatītāju kā es, ir ārkārtīgi bīstami, jo manas gaidas, priekšstati, vizuālie tēli, kas galvā sēdējuši gadu desmitiem, ir kā milzīgs akmens, kas neļauj saprātam doties brīvajā peldējumā, atvērti uztverot jaunu informāciju. Un tomēr...
Četras stundas izmisīga darba uz skatuves un manās smadzeņu laboratorijās ir atmaksājušās. Jo ilgāk es vēroju uz skatuves notiekošo, jo biežāk manā apziņā uzplaiksnīja atsauces uz Zošenko darbiem, ainiņas no pirmsrevolūcijas laika zootropiem, kuros baltās vadmalas biksēs tērpti ļautiņi tipināja tieši tik pat komiski kā Gundara Āboltiņa iedzīvinātais Kisa. Jā, pilnīgi iespējams, ka romāna autori - viens no kuriem ir bijis kriminālpolicijas darbinieks un ikdienā strādājis ar visādiem švaļiem - savu Ostapu iedomājās tieši šādu - no Odesas pašpuiku un pižonu vidus ņemtu tipāžu, kurš nemitīgi grauž saulespuķu sēklas un šķiet, tā vien sapņo ieslidināt roku jūsu bikšu kabatā.
Jebkurā gadījumā došanās uz JRT ir bijusi vērtīgs piedzīvojums par "12 krēslu tēmu". Varu teikt, ka esmu savu mīļāko saldēdienu nogaršojusi gan vecmāmiņas izpildījumā, gan restorāna variācijā, gan arī molekulārās gastronomijas izpildījumā, kas saprātam ir ļāvis piedzīvot negaidītus un pārsteidzošus atklājumus.