Aktieris Gints Andžāns uz Libānu braukt negrib

«Izrāde ir emocionāli spēcīga, un, iespējams, ne visiem viss būs pieņemams. Un tomēr es ceru, ka skatītāji spēs atrast sevī spēku, lai noskatītos šo izrādi līdz galam. Jo, pateicoties režisoram un maniem brīnišķīgajiem kolēģiem, tā ir izdevusies patiešām laba,» saka Dailes teātra aktieris Gints Andžāns. Viņš runā par Kanādas dramaturga un režisora Važdi Muavada (1968) baiso melodrāmu Ugunsgrēki (2004), ko teātra Mazajā zālē iestudējis režisors Mārtiņš Eihe. Šovakar pirmizrāde.

 Tas ir stāsts par mīlestību, naidu un samierināšanos. Lai izpildītu mātes pirmsnāves vēlēšanos, Navālas (Ilze Ķuzule-Skrastiņa) bērniem – dvīņiem Žannai (Ieva Segliņa) un Simonam (Gints Andžāns) – ir jāatgriežas viņas pagātnē, jāiepazīst savs tēvs un savs brālis, jāatrod savas saknes un savas dzīves jēga. Izrādes varoņiem ir jānoiet visai šausminošs ceļš – no vienas vietas uz citu, no tagadnes uz pagātni, no klusēšanas uz atzīšanos, no sākuma uz beigām – lai beidzot varētu būt kopā.

Izrādē spēlē arī Gints Grāvelis, Intars Rešetins, Elīna Dzelme, Dārta Daneviča un Dainis Grūbe.

Gudriem un domājošiem

«Aina Matīsa, noskatījusies šīs izrādes mēģinājumu, pateica, manuprāt, ļoti precīzi – ka šī izrāde ir gudriem un domājošiem cilvēkiem, kuri, ja vēl īsti neapzinās situāciju austrumu pasaulē, tad, noskatoties šo darbu, to sapratīs daudz vairāk. It kā jau mūsdienās informācija par austrumos notiekošo ir pieejama internetā, televīzijā un laikrakstos, bet arī es līdz šim to uztvēru diezgan atsvešināti – jo tas notiek kaut kur tur. Bet, sākot strādāt pie šī darba, esmu vairāk pietuvinājies tam, kas tur notiek, jo man ir jādzīvo līdzi tiem varoņiem, kuri ar to visu saskaras tiešā veidā,» stāsta Simona lomas atveidotājs Gints Andžāns.

Viņš kārtējo reizi pārliecinājies, ka austrumnieku pasaules uztvere ļoti krasi atšķiras no rietumnieku pasaules redzējuma, tāpēc, viņaprāt, mūsu skatītāju tas zināmā mērā varētu pat šokēt. «Šis darbs ir emocionāli ļoti spēcīgs. Iespējams, būs skatītāji, kuri neizturēs un aizies prom pēc pirmā cēliena. Bet tas būs tikai normāli,» aktieris domā, jo apzinās, ka ne visiem viss ir pieņemams. Viņš stāsta, ka skatītāji iet prom arī no Izraidītajiem – jo šai izrādē ir daudz lamuvārdu. «Bet tie cilvēki tajā situācijā un tajā laikā, kurā viņi dzīvo, tā runā. Ja izrādē viņi pēkšņi runātu literāri pareizi, tā būtu melošana skatītājam,» Gints aizstāv izraidītos un velk paralēles ar Ugunsgrēkiem: arī šo darbu nedrīkst atspoguļot maigāk – lai tikai kādu netraumētu. Jo tie arī tad būtu meli.

Negrib uz Libānu

Brīdī, kad jauniestudējums iegājis finiša taisnē, Gints secina: viņam nekad līdz galam nesa-prast to, kas notiek austrumu pasaulē – neesot tur un neesot viņu vietā. Bet ar šai darbā iegūtajām zināšanām aktieris tagad pavisam savādāk uztver ziņas par notiekošo austrumos un vairs nedomā, ka tas notiek kaut kur tālu prom un ka uz mums tas neattiecas. Viņš sāk apzināties, ka austrumi pamazāk ienāk rietumu pasaulē, un, viņaprāt, kultūršoks abām pusēm ir diezgan spēcīgs.

Aktieris atklāj, ka izrādes darbība notiek Libānā. Viņš tur nav bijis un, strādājot pie šī darba, sapratis, ka arī negribētu turp doties. Jo tā ir cita pasaule. Tik ļoti cita, kur pat viens nevietā pateikts vārds var būt arī pēdējais.

Taujāts, vai izrādei vismaz ir laimīgas beigas, Simona lomas atveidotājs atteic, ka beigās viss atrisinās, tikai katram pašam pēc tam jāsaprot, vai tagad būs labi vai – slikti.

Paldies kolēģiem

Cik labs Gintam bijis aizvadītais gads? Viņš neslēpj, ka 2014. tiešām bijis krāšņs, patīkamiem notikumiem, atklājumiem un lieliem pārsteigumiem bagāts gads. «Viens no maniem pagājušā gada atklājumiem ir, ka laiks ir sācis iet ātrāk nekā agrāk,» viņš nosmej un izstāsta, ka teātra grimētavā pie durvīm ir katra mēneša repertuārs, kur katras dienas beigās tiek aizkrāsots datums un nospēlētā izrāde. «Un katra mēneša beigās liekas: cik ātri tas atkal pagājis! Tas, protams, nenozīmē, ka es dzīvoju steigā, bet man patiešām ir sajūta, ka vēl nesen bija 2014. gada janvāris, bet – jau paskrējis arī decembris un atkal ir janvāris!»

Aktieris nenoliedz, ka spilgtākais 2014. gada notikums, kas paliks atmiņā un radošajā biogrāfijā, ir Spēlmaņu nakts balva nominācijā Gada aktieris otrā plāna lomā. «Pirmais lielais pārsteigums bija jau vasaras sākumā, kad no saviem kolēģiem Ievas Segliņas un Daiņa Grūbes saņēmu īsziņas ar vienādu tekstu: «Apsveicu!» Abiem jautāju: «Ar ko?» Man nebija ne jausmas. Un viņi abi man atrakstīja, ka esmu nominēts Spēlmaņu nakts balvai par trīs (!) darbiem. Šī ziņa, protams, bija ļoti patīkama,» Gints atzīstas. «Un tad bija 23. novembra vakars, kad sēdēju Dailes teātra Lielajā zālē un – tika nosaukts mans vārds... No tā brīža, kad nosauca manu vārdu, līdz brīdim, kad sāku runāt pie mikrofona, es atrados afekta stāvoklī, tādā kā klusuma burbulī. Atceros, ka redzēju cilvēkus, kuri kaut ko sauc un kustina rokas, it kā aplaudējot. Kādreiz domāju, ka tā notiek tikai filmās – ka pazūd skaņa. Bet ar mani tā notika dzīvē! Tikai kad pateicu pirmo vārdu, skaņa atgriezās. Pat tagad, par to runājot, mani met atpakaļ tai afekta stāvoklī,» aktieris vaļsirdīgi atzīstas. Viņš neprot to savādāk aprakstīt, tāpēc šīs sajūtas sauc par eiforiju, šoku, pārsteigumu, nenormālu prieku, pateicību Dievam un kolēģiem, bez kuriem viņam tas nebūtu izdevies. «Ne jau viens es to izdarīju – tas ir kolektīvs panākums,» Gints to lieliski apzinās. Tāpēc viņš saka paldies Jurim Žagaram, Laurim Dzelzītim, Dainim Grūbem un visiem pārējiem izraidītajiem. «Arī Prezentācijā bez Ginta Grāveļa, Ērikas Eglijas un Dārtas Danevičas neko nebūtu izdarījis. Tāpat arī Šeipingā bez Artūra Dīča un meitenēm man būtu tikai viena līnijdeja.»

Sāpīgā tēma

Šajā sezonā Gintam būs vēl divas jaunas lomas – amerikāņu rakstnieka Kena Kīzija komiskā traģēdijā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, ko iestudēs bulgāru režisors Aleksandrs Morfovs, un Pītera Šefera trillerī Equus. Aulēkšiem pie režisores Lauras Grozas-Ķiberes.

Bet starp šiem darbiem aktieris sapņo aizbraukt uz kalniem pasnovot. «Tā man pietrūkst, tā man sāpīgā tēma,» viņš atzīstas, paskaidrojot: varētu jau apņemties to šogad izdarīt, bet, vai tas izdosies, atkarīgs no daudziem apstākļiem. «Iepriekšējo reizi biju Austrijā 2005. gadā. Pirms desmit gadiem! Starp citu, kopā ar Daini Grūbi,» aktieris ar prieku atminas šo braucienu, piebilstot, ka pēc Austrijas Alpiem vietējie kalni šķiet smieklīgi mazi. «Protams, labi, ka nedzīvojam pavisam plakanā zemē, ka vismaz varam pieskarties šai sajūtai, ko dod kalni, bet tie, kuri ir bijuši kalnos šā vārda īstajā nozīmē, saprot, par ko es runāju. Jo pat Juris Žagars brauc slēpot citur, viņam arī nepietiek ar Žagarkalnu.»

Neatkarīgā novēl Gintam šogad tikt līdz lielajiem kalniem, savukārt aktieris teātra skatītājiem novēl laimīgu jauno gadu un citē sava kolēģa Jāņa Paukštello teikto, kas bija iefilmēts video Vecgada koncertā: «Būs grūti, bet mēs esam stipri un krietni cilvēki.» «Tā viņš teica, un es viņam pievienojos.»

***

Gints ANDŽĀNS

• Dailes teātra aktieris (no 2012./2013. gada sezonas); izrādēs piedalās kopš 2007. gada

• Dzimis 1986. gada 19. decembrī Rīgā

• Izglītība:

Madonas pilsētas ģimnāzija, Madonas Valsts ģimnāzija un Madonas mūzikas skolas pūšamo instrumentu nodaļa;

Dailes teātra 9. studija (Latvijas Kultūras akadēmijas humanitāro zinātņu bakalaura grāds mākslās, 2009)

• Dejojis TDA Vidzeme

• Šajā sezonā spēlē izrādēs: Prezentācija, Primadonnas, Ričards III, Šeipings, Izraidītie, Vējiem līdzi, Amadejs, Oņegins, Bovarī kundze, Ugunsgrēki

• Spēlmaņu nakts 2013./2014. balvas ieguvējs nominācijā Gada aktieris otrā plāna lomā

(par Edija lomu izrādē Izraidītie, Laimi izrādē Prezentācija un Filipu izrādē Šeipings)

• Kino lomas: Augusts (Dubļi, rež. K. Timošicka, 2013), Andrejs Krisons (Sapņu komanda 1935, rež. A. Grauba, 2012),

Vīrietis (Pēdējais piliens, rež. V. Timrots, 2011), Kareivis (El cosmonauta, rež. N. Alkala, Spānija, 2011)

• Lomas seriālos:

Nils LNT seriālā Mīli mani mūžam (rež. A. Zvirbulis, 2009) un Olafs TV3 seriālā UgunsGrēks (rež. I. Gorodecka, 2011)

• Neprecējies