Brodvejas klasika Nacionālā teātra zeltā
Labākā ideja, kā noslēgt teātru sezonu pavasarī, kad katru pilsētnieku velk ja ne uz laukiem, tad sēdēšanu parka zālienā, jau izsenis ir kāds vērienīgs muzikāls darbs. Tāds, kas satricina līdz dvēseles dziļumiem ne tikai ar savu sižetu vai režisora izraudzīto izrādes estētiku, bet jo īpaši mūziku, jo, kā visi zinām, tieši šīs vibrācijas – vai tas būtu Pauls vai Bahs – trāpa zemapziņai, modinot mūsos to cēlāko un atverot acis uz sen zināmo, bet nevērīgi malā nolikto.
29. maijā pulksten. 19 Nacionālā teātra lielo zāli satricinās Džona Kendera, Džo Masterofa un Freda Eba pasaulslavenais mūzikls Kabarē, kas veidots pēc Kristofera Išervuda Berlīnes stāstu motīviem, ļaujot atgriezties 1929./30. gadu mijā Vācijā. Berlīne, kā to lasām arī brīnišķīgajā Valentīnas Freimanes grāmatā Ardievu, Atlantīda!, tolaik (un patiesībā jau arī tagad) ir Eiropas brīvības citadele – demokrātija tās labākajās izpausmēs iet roku rokā ar mutuļojošu mākslas dzīvi, mīlestības alkas ar izlaidību, vienlīdzība ar izredzēm tikt uz zaļa zara apsviedīgākajiem. Protams, mēs ar šodienas pieredzi zinām, tas ir troksnis un burzma pirms lielā šausmu klusuma, kas drīz sastindzinās visu pasauli, pat ja dzīvē tas izpaudīsies kā maršējoši pūļi un lielgabalu kanonādes. Bet – mūsu varoņi to vēl nezina, viņi grib mīlēt un būt mīlēti, viņi grib pierādīt savu talantu mākslā – uz kabarē skatuves kā topošā aktrise Sallija Boulsa vai literatūrā kā topošais amerikāņu rakstnieks Klifords Bredšovs, un viņi satiekas tieši Berlīnē. Pēc viņu domām – īstajā laikā un vietā.
Džona Kendera lipīgie meldiņi savulaik satricināja publiku tā, ka pirmais mūzikla iestudējums Brodvejā tika nospēlēts vairāk nekā 1000 reižu, līdz finālā nonāca Boba Foses filmā ar tādu pašu nosaukumu, turpinot uzvaras gājienu nu jau pa visu pasauli. Kuram no mums gan acu priekšā nav Laizas Minelli dziedātā dziesma par naudu, kas skan ķešā, Money, money vai Džoela Greja Konferansjē neķītrais falsets, kas aicina uz kabarē ar Willkommen, vai visbeidzot alus dārzs, kurā viena blonda hitlerjūgenda dalībnieka dziedātais Rītdiena pieder man pieceļ kājās visu vecumu un dzimumu vāciešus, lai vienotos kopīgā dziesmā. Visas šīs un vēl vairākas citas ir dziesmas, kuras, reiz dzirdētas, neiziet no prāta un prasās dungājamas – ne velti amerikāņi ir patentējuši ne tikai kokakolu, kuru iesākot dzert kļūsti atkarīgs no tās piedāvātās garšu buķetes. Amerikāņu īpašums ir arī mūzikli kā nacionālā opera – tos iesākot klausīties, kļūsti atkarīgs no melodiju dinamikas. Visi izcilāko Brodveja mūziklu numuri ir saldsērīgi un melodiski līdz neprātam, reizē vitāli un dzīvespriecīgi, un neapšaubāmi augstas muzikālas kvalitātes. Diemžēl vai par laimi, tiem piemīt starptautisks raksturs jeb lipīgums, ne velti arī Sapni par Brodveju, kurā bija labāko mūziklu numuru izlases, Nacionālais teātris spēlēja vairākas sezonas. Nu kārta amerikāņu nostalģijai pēc Eiropas jeb mūsu stāstam par 1930. gadu Berlīnē – mūziklam Kabarē.
Reducētā versijā šis stāsts Latvijā reiz jau ir spēlēts Valentīna Maculēviča režijā Valmierā, bet pirmoreiz Latvijā mūzikls Kabarē izskanēs ar dzīvo mūziku un pilnā apjomā. Muzikālo virsvadību uzņēmies komponists Juris Vaivods un režiju Indra Roga, izrādē muzicēs grupa SusDungo un pianists Madars Zariņš. 19 gadus vecās anglietes Sallijas Boulsas lomā būs talantīgās jaunās aktrises ar spožo vokālu – Agnese Cīrule un Rūta Dišlere, topošā rakstnieka lomā – Ainārs Ančevskis un Uldis Siliņš, nacisma ideju pārņemtais kontrabandists – Ģirts Liuziniks, padzīvojusī atraitne Šneidera jaunkundze un viņas pielūdzējs Šulca kungs, kuru laimi izjauc bailes – Marija Bērziņa un Egils Melbārdis, konferansjē lomā – Mārtiņš Brūveris, dejo un dzied lokanākie Nacionālā teātra aktieri ar skanīgākajām balsīm.
Līdz ikgadējam Skroderdienu maratonam jauno Kabarē iestudējumu būs iespēja redzēt tikai astoņas reizes, tāpēc nenokavējiet!