Pikaso klātbūtnē

 
©F64

«Es ļoti bieži saku: kamēr vari, kamēr tev piedāvā, kamēr esi vajadzīgs, ir jāstrādā! Un es esmu priecīga, ka, neraugoties uz gadiem, man joprojām ir interesanti piedāvājumi un ir darbs!» saka Dailes teātra aktrise Akvelīna Līvmane.

 Viņai šovakar pirmizrāde – Braiena Makaveras lugā Pikaso sievietes, ko Kamerzālē iestudējusi režisore Laura GrozaĶibere.

Pablo Pikaso uzskatīja, ka sievietes ir vai nu dievietes, vai kājslauķi. Slavenā mākslinieka dzīvē bija daudz sieviešu, un dažas no tām bija īpašas – tās viņš iemūžinājis gleznās un skulptūrās. Mākslas vēsturnieki un biogrāfi Pikaso sievietes apraksta visai skarbi, attēlojot viņas kā muļķīgas, histēriskas, netikumīgas, ar visai ierobežotu intelektu apveltītas būtnes. Mākslas vēsturnieki un biogrāfi parasti ir vīrieši, bet varbūt vērts ieklausīties, kas par Pikaso ir sakāms sievietēm: Olgai (Lilita Ozoliņa), Dorai (Akvelīna Līvmane), Fransuāzai (Ieva Segliņa) un Žaklīnai (Sarmīte Rubule)? Kam viņas gājušas cauri, dzīvojot kopā ar Pikaso?

«Pikaso klātbūtnē visu sieviešu likteņi lūza, tikai retā prata saglabāt savu pašcieņu un savlaicīgi no viņa aiziet. Viņš bija mākslinieks, ļoti egoistisks. Arī ļoti maza auguma – droši vien arī ar Napoleona sindromu. Iegūt savā varā, pakļaut, saburzīt un izmest. Nākamā! Tāda attieksme pret sievieti viņam deva iedvesmu radīt,» iepazinusi Doru, stāsta šīs lomas atveidotāja Akvelīna Līvmane. Aktrisei nebija grūti viņu saprast, bet šīs sievietes stāstu izdzīvot uz skatuves gan esot emocionāli ļoti grūti. Un pēc tam no lomas iziet arī esot sarežģīti, taču aktrise ir iemācījusies savākt visas savas iespējamās rezerves, lai pēc tam «ieietu atpakaļ normālā stāvoklī un naktī varētu mierīgi gulēt».

«Režisore jau prasa: bet es gribu redzēt, kas ar tām sievietēm notiek – tās vēršu cīņas, tās asinis, tās asaras... Tas ir saprotams, un skatīties no malas jau ir vienkārši, bet būt tajā situācijā nepavisam nav viegli,» Akvelīna Līvmane godīgi atzīstas, piebilstot, ka tik liela un reizē emocionāli grūta loma viņai sen nav bijusi. «Kad pirms trim četriem gadiem dzejniece Lija Brīdaka, ar kuru man izveidojušās draudzīgas attiecības, teica, ka es būtu pelnījusi kādu labu lomu, pie sevis tik nodomāju: nu, ko nu vairs... nu jau būs tikai šis tas un pa drusciņai... Bet, kad sākām darbu pie šīs izrādes, es atcerējos viņas vārdus un sapratu: redz kā, tomēr arī šajos gados aktrisei var būt tik liels darbs, kāds tas ir Pikaso sievietēs,» Akvelīna Līvmane jūtas gandarīta.

Viņa priecīgi stāsta arī par vasarā gaidāmo darbu – lieliskā aktrise uzrunāta Klostera priekšnieces lomai Muzikālā teātra 7 brīvdabas izrādei Vella kalpi, kuras pirmizrāde plānota 25. jūlijā Saulkrastos, un būs vēl astoņas izrādes visā Latvijā. Svinot 10. sezonas gadskārtu, teātris no jauna iestudē savu pirmo muzikālo brīvdabas izrādi.

Ar ko vēl aktrise aizņemta šajā pavasarī? Akvelīna Līvmane stāsta, ka ir jau pabeigusi veidot savu ikgadējo kalendāru Garam. Dvēselei. Miesai. – tehniskais materiāls izdevniecības Zvaigzne ABC redakcijā jau nodots. «Sniedzu arī astroloģiskās konsultācijas, rakstu Ievai, kaut ko palasu, par sevi padomāju – kaut ko veselībai, kaut ko skaistumam izdomāju... Bet man vairs negribas dalīties ar padomiem, jo šai publiskajā telpā par ļoti daudz ko smejas, netic, ka tas darbojas, jo paši uz savas ādas nepārbauda. Es ļoti daudz pārbaudu uz savas ādas – vai tas attiecas uz ēšanu, vai miegu, vai tā ir meditācija vai relaksācija... Es to pārbaudu uz sevis un tikai tad stāstu – tiem, kurus tas interesē. Bet publiski par to vairs negribu runāt,» saka aktrise, kura, ja vien nav aktīvā mēģinājumu procesā un laiks atļauj, labprāt atsaucas aicinājumiem tikties mazākā sabiedrībā – vai kādā bibliotēkā, vai klubiņā. «Ja dāmas izdomā, ka varu viņām ko noderīgu pastāstīt, es stāstu. Un stāstu tikai to, ko zinu, jo esmu pārbaudījusi. Bet... es zinu arī to, ka nav daudz tādu, kuri to ir gatavi darīt. Un tomēr – arī to pāris cilvēku dēļ, kuri manus padomus ņem vērā, ir vērts braukt un stāstīt. Arī pašai man tas ir noderīgi – gatavojoties šīm tikšanās reizēm, sakārtoju domas un arī sevī kaut ko nofiksēju.