Neizniekot laiku

Sestdien, 26. aprīlī, Latvijas Nacionālajā operā pirmizrāde baleta viencēlienu iestudējumam "Trīs tikšanās."

Šis iestudējums sniedz iespēju ieraudzīt, kā latviskajai mentalitātei raksturīgās noskaņas, izteiktas mūzikā, izjūt un interpretē dažādu nacionalitāšu laikmetīgā baleta meistari.

Trīs izcilu latviešu komponistu Georga Pelēča, Pētera Vaska un Riharda Dubras mūziku dejas valodā iestudē trīs starptautiska līmeņa horeogrāfi. Komponista Georga Pelēča sirsnīgo skaņu pasauli dejas valodā ietērps izcilā primabalerīna Bridžeta Breinere no ASV, kura nesen sevi pieteikusi arī kā horeogrāfe. Komponista Pētera Vaska ziemeļnieciski lakoniskajai mūzikai savu versiju piedāvās jaunā horeogrāfijas zvaigzne no Argentīnas – Demiss Volpi, Štutgartes baleta horeogrāfs. Savukārt komponista Riharda Dubras Trešais klavierkoncerts iedvesmojis Brno baleta māksliniecisko vadītāju, slovāku Mario Radačovski.

Horeogrāfs Mario Radačovskis uzsver: «Ar mūziku un deju es vēlos pastāstīt kādu stāstu par divu cilvēku attiecībām – par mīļotā zaudējumu, par satikšanos un jauna ceļa meklējumiem vienam pie otra. Man patīk laimīgas beigas, jo dzīvē ir tik daudz lietu, par ko skumt, un, kad tu dodies uz teātri, vai atkal gribi justies bēdīgs?» Baleta mākslinieks atzīst, ka piedāvājums iestudēt Rīgā, viņam nācis kā pārsteigums, turklāt viņam neesot bijis nekāda priekšstata par šo trupu. Kad viņš pirmo reizi noklausījies viņam piedāvāto darbu – Riharda Dubras Trešo klavierkoncertu – viņš nodomājis: «Ak, Dievs, tā ir tik bagātīga, vērienīga un vienlaikus poētiska un intīma mūzika! Tas patiešām bija liels izaicinājums. Mans uzdevums nebija censties pārspēt mūziku, bet – papildināt.» Strādājot pie šī darba, viņš vēlējies uzsvērt brīvības tēmu, jo «indivīdam ir tikai divas būtiskas vērtības – mīlestība un brīvība, un, ja cilvēkam nav vai nu mīlestības, vai brīvības, tad visam pārējam zūd jēga, viss kļūst mazsvarīgs. Mīlestība un brīvība ir tik nozīmīga mums katram, un bieži vien mēs to uztveram kā pašu par sevi saprotamu. Savā ziņā šis iestudējums ir abstrakts, tomēr ceru, ka skatītāji tajā saskatīs līdzību ar sevi, saviem pārdzīvojumiem.»

Mākslinieks atzīst, ka par Rīgas baletu esot dzirdējis kā par labu klasiskās dejas kompāniju, jo īpaši, ka tajā esot ļoti spēcīgas un talantīgas dejotājas, tomēr bijis mazliet nobažījies, kā trupai sekmēsies, izpildot mūsdienu horeogrāfiju. «Ir ļoti svarīgi, lai mums kopā būtu interesanti radīt jaunu mākslas darbu, lai mēs to darītu ar prieku, citādi ir ļoti grūti strādāt. Un es esmu lepns par to, ko mēs kopā esam sasnieguši. Kā profesionālim man ir prieks, ka mēs ātri vien atradām kopīgu taku, pa kuru iet,» saka Brno Nacionālā teātra baleta mākslinieciskais vadītājs.

Šī ir trešā reize, kad Mario Radačovskis viesojas Latvijā, kopumā viņš te pavadījis apmēram pusotru mēnesi, Rīgu redzējis gan rudenī, gan ziemā, gan pavasarī, un horeogrāfs neslēpj savu sajūsmu par Latvijas galvaspilsētu. «Rīgā ir brīnišķīga atmosfēra, te valda īpaša intimitāte. Cilvēki ir ļoti gaiši, un te man patīk skatīties cilvēkiem sejā. Esmu te pavadījis lielisku laiku, man ir palīdzējuši, kad apmaldījos, jā, te ir ļoti atvērti cilvēki... Protams, teātrī ir iespēja radīt jaunu mākslas darbu, tomēr man ir svarīga arī cilvēciskā pieredze.»

Lieldienas viņš svinējis Latvijā, un bijis interesanti vērot vietējās tradīcijas. No mēģinājumiem brīvās dienas viņš izmantojis, lai aizbrauktu līdz jūrai un vienkārši pastaigātu pa pilsētu, baudītu svētku vakariņas pilsētas krodziņā, kurā jau reiz esot bijis un kur viņam pasniegta izcila maltīte. Uz jautājumu, vai viņš vienmēr ir tik pozitīvs un pat komplementārs, horeogrāfs atbild nopietni: «Es mīlu pozitīvismu, un jo īpaši šajā laikā ir svarīgi cilvēkiem saglabāt pozitīvismu. Deviņdesmito gadu sākumā es dejoju Nīderlandes deju teātrī Hāgā, man atklāja vēzi. Ārstēšanās ilga astoņus mēnešus, izgāju cauri operācijām, ķīmijterapijai... Nebija zināms, vai es vēl spēšu dejot. Tomēr es atgriezos dejā – biju izgājis cauri grūtam periodam un sapņojis par dzīvi. Es sapratu to līniju, kuras vienā pusē es varēju būt nožēlojams visu savu atlikušo dzīvi, bet es gribēju baudīt dzīvi, satikt cilvēkus, redzēt zilas debesis, jo es to mīlu... Protams, dažreiz man ir sāpīgi brīži, dažreiz esmu satraukts un apbēdināts, bet esmu sapratis pašu būtisko – man nav laika, ko izniekot.