Kamēr esi dzīvs, mats nav iespējams

 

12. un 13. martā Latvijas Nacionālā opera sagaidīja kārtējo latviešu oriģināloperas pirmizrādi – Viestura Meikšāna iestudēto Kristapa Pētersona operu-lekciju Mihails un Mihails spēlē šahu.

Opera stāsta par leģendāro 1960. gada 26. marta šaha partiju starp toreizējo divpadsmitkārtējo pasaules čempionu, šaha superdatoru Mihailu Botviņņiku un tikai 23 gadus veco Mihailu Tālu no Rīgas, kam, izmantojot negaidītu gājienu, ne tikai izdevās iegūt pasaules čempiona titulu, bet arī salauzt līdzšinējo spēles algoritmiski arhetipisko būtību, kas saistījās ar neuzvaramu racionālisma un loģikas triumfu. Šķiet, šoreiz klausītājiem bija reta iespēja baudīt patiešām sintētisku mākslas darbu, kad librets, partitūra, režijas koncepcija un izrādes vizuālais tēls ir harmoniski viena otru bagātinošas, laikmetīgi interpretētas kopainu veidojošas sastāvdaļas, kuras ir gandrīz neiespējami sakārtot prioritārā secībā.

Jāatzīst, ka jebkurš mēģinājums racionāli izanalizēt šo operas iestudējumu to aptvers tikai daļēji un būs nepilnīgs, subjektīvs un cieši saistīts ar uztvērēja pieredzi kā laikmetīgās mūzikas, tā šaha jomā. Taču garlaicīgi nebūs nevienam, īpaši, ja spēsiet pieņemt galveno vēstījumu – visu nevar izprast un aprēķināt ar prātu, jo «pasaule ir neprecīza, neloģiska, bet brīva dažādām iespējām un kombinācijām/brīvību nevar izrēķināt un tā ne vienmēr ir labākais gājiens». Šādas filozofiskas atziņas par pasaules brīnišķīgumu tās neprognozējamībā un radošumā sniedz neierasti maskulīnā pasaule uz operas Jaunās zāles skatuves, kuru kopā radījuši vairāki patiešām radoši kungi – komponists Kristaps Pētersons, libretists Sergejs Timofejevs, režisors Viesturs Meikšāns, scenogrāfs Reinis Suhanovs, horeogrāfs Kirils Burlovs, videomākslinieks Karloss Franklins.

 Mihails un Mihails spēlē šahu oriģinālais librets, kas pieder Sergeja Timofejeva spalvai, rakstīts krievu valodā, tā simbolizējot atspoguļoto laikmetu un atbrīvojot komponistu no dzimtās valodas saturiskā sloga, kas dominētu pār konstruktīvisko ieceri lielāku uzmanību pievērst valodas fonētiskajiem aspektiem. Kristapa Pētersona skaņu sistēma meistarīgi apspēlē šaha dēlīša ierobežojumus, izsakot lauciņus skaņu valodā, panākot alfabētam līdzīgu analogu, no kura var veidot bezgalīgu daudzumu kombināciju, piešķirot tām konkrētas nozīmes, šajā gadījumā veidojot muzikālus motīvus no šaha figūru gājieniem, kas ir arī patstāvīgi satura elementi, tāpat kā radio ieraksts vai elektronikas pieskāriens akustiskajai partitūrai. Turklāt muzikālā arhitektonika, konkrētāk, skaņu valodā izteiktie gājieni precīzi atspoguļo reālās Botviņņika-Tāla partijas gaitu. Tā ir savdabīga, ģeniāla konstrukcija, ko varētu salīdzināt ar literāra darba tulkojumu, kura pievienoto vērtību veido izvēlētās valodas matricā ielikta precīza izteiksme.

Vēl viena formas īpatnība ir pieteiktais operas-lekcijas formāts, kas precīzi raksturo šī mākslas darba performatīvo aspektu. Ikviens no astoņiem vokālistiem ir lektors, kura melodijās un rečitatīvos izskan stāsts par izcilo šaha partiju mijiedarbībā ar laikmeta sociālpolitisko fonu, kas stilizēti attēlota gan Reiņa Suhanova simboliski izsmalcinātajā un vienlaikus lakoniskajā scenogrāfijā, gan Mareunrol’s atturīgi pelēkajos kostīmos, iestudējuma dalībnieku frizūrās un pat sejas izteiksmēs. Šī opera-lekcija ir novatorisks un ļoti apsveicams solis laikmetīgas latviešu oriģināloperas meklējumos, kur vizuālās estētikas un režijas koncepcijas noteikumus nediktē kāds pazīstams literārs sižets, šahs drīzāk līdzinās formai, kas jau ilgstoši tiek kultivēta dramatiskajā teātrī, proti, dzīvesstāstu dramatizējumam intelektuāli piesātinātā un simboliski apaudzētā veidā. Jaunievedums ir arī šim stāstam lieliski atbilstošais divu diriģentu (Aināra Rubiķa un Atvara Lakstīgalas) kā balto un melno figūru karaļu izmantojums.

Tradicionāli operā pieņemts analizēt solistu sniegumu, taču Mihails un Mihails spēlē šahu īsti neļaujas ietilpināties tradicionālās kategorijās, jo par solistiem šeit uzskatāmi gan visi 16 mūziķi, ieskaitot divus diriģentus, gan astoņi solisti un astoņi dejotāji – kā redzams, arī dalībnieku skaits ir identisks figūru skaitam uz šaha dēlīša. Tāpēc akcentēšu vien dažus spilgtākos momentus – Armanda Siliņa, kurš pamazām kļūst par laikmetīgās latviešu opermākslas seju izpildītāju vidū, izteiksmīgo sniegumu, Mihaila Tāla leģendārā melnā zirdziņa Andra Lapiņa raksturtēlu, muzikāli interesantos un skanīgos mecosoprānu Ievas Paršas un Baibas Berķes, kā arī baritonu Armanda Siliņa un Jura Ādamsona duetus. Priecē jauno un ilgāk nedzirdēto solistu Guntas Davidčukas-Gelgotes, Danas Bramanes, Kalvja Kalniņa drosme pievērsties laikmetīgajam repertuāram ar visiem tā klupšanas akmeņiem un gandarījumu par savu varēšanu par spīti jūtamajam akcentam krievu valodā.

Ilustratīva, ironiski asprātīga izdevusies dejotāju Erlenda un Dīna Ritenbergu etīde, stīvējoties ap pasaules čempiona šahā lauru vainagu, ko Tāls uz vienu gadu atņēma Botviņņikam. Taču vislielāko apbrīnu izsauc režisora Viestura Meikšāna domas atomenerģija (Sergeja Timofejeva jēdziens operas libretā) nozīmju ziņā blīvā auduma darināšanā, šī stikla pērlīšu spēle no sen izzaudētiem un kopā sajauktiem Lego komplektiņiem. Tas ir radošs un svaigs skatījums, apzinoties kombināciju bezgalību un to, ka neviens risinājums nav absolūts. Kamēr esi dzīvs, mats nav iespējams.

Iestudējums katram skatītājam ļauj izvēlēties – pieslēgt savu prātu un racionāli sekot līdzi šai īpatnējai šaha partijai vai ļauties tās mākslinieciskajam plūdumam. Šo lēmumu visgrūtāk pieņemt sagatavotam skatītājam, kam jābūt gatavam vienā mirklī pasmaidīt par saviem izmisīgajiem mēģinājumiem izsekot gan šaha partijai, gan diriģenta un šahista Boļeslava Voļaka komentāriem, gan mūzikai, gan tekstam, gan video, gan darbībai uz skatuves un dejotāju ekspresīvajiem solo. Daudziem, iespējams, atausīs atmiņā pašu bērnības mēģinājumi šaha spēlē, kuras masveida popularitāte nesaruka vismaz līdz 80. gadu vidum. Toreiz, 1985. gadā, ceturtdaļgadsimtu pēc Botviņņika un Tāla spēles līdzīgā cīņā toreizējo šaha gigantu Anatoliju Karpovu pievārēja divdesmit divus gadus vecais Garijs Kasparovs. Faktiski opera Mihails un Mihails spēlē šahu paradoksālā kārtā apliecina, cik mākslīgi un smieklīgi augstprātīgi ir cilvēces mēģinājumi pasauli ielikt jebkādos rāmjos un pakļaut sev laiku un telpu, to linearizējot vai racionalizējot, atdalot mākslu no zinātnes, prātu no jūtām un tamlīdzīgi. Mihaila Tāla tēls simbolizē dzīves svinēšanu tās daudzveidībā iepretim mūsdienu Rietumu pasaulei raksturīgajai teju slimīgajai mērķtiecībai, kur mērķis nereti izrādās tikpat iluzors kā mirāža tuksnesī.

 

Abonē