Sevi nepiemānīsi

«Ja citviet pasaulē režisors uztaisa izrādi un par nopelnīto var nopirkt mašīnu, tad Latvijā ir jāpārdod mašīna, lai varētu uztaisīt izrādi,» sapratis aktieris un jaunais režisors Jānis Mūrnieks.

Viņš nav pārdevis mašīnu, bet pērn pabeidzis Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) teātra režijas maģistrantūru, un viņa diplomdarba izrādi – kamerdrāmu Divi brāļi – šovakar un rītvakar pulksten 18.30 iespējams noskatīties Nacionālā teātra Jaunajā zālē.

Itāliešu mūsdienu dramaturga Fausto Paravidīno (1976) luga, kas uzrakstīta 2000. gadā, Latvijā iestudēta pirmo reizi. Tas ir darbs, kas tieši uzrunā jaunus cilvēkus, jo ir par viņiem. Izrādē spēlē jaunie aktieri Mārtiņš Upenieks, Laura Atelsone un Pēteris Galviņš, un divu stundu laikā viņu atveidoto varoņu pasaule sagriežas kājām gaisā.

Pērnajā rudenī Jānis Mūrnieks ar šo izrādi piedalījās LKA jauno režisoru festivālā Patriarhu rudens, kur žūrijas komisijā bija teātra zinātniece un Latvijas Nacionālā teātra direktora palīdze repertuāra jautājumos Ieva Struka, šo izrādi noskatījies arī Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis, kuri arī atļāva šo diplomdarba izrādi rādīt Nacionālajā teātrī. «Par šo iespēju esmu viņiem ļoti pateicīgs.»

Vēl viena iespēja

Jānis atklāj, ka pavisam nesen viņam dota vēl viena iespēja – Nacionālajā teātrī iestudēt izrādi Marleni. Tā ir jaunās vācu dramaturģes Teas Dornas luga, kas saved kopā divas ekscentriskas vācu teātra un kino personības – aktrisi un dziedātāju Marlēnu Dītrihu un absolūti ģeniālo dokumentālā kino režisori Leniju Rīfenštāli viņu vecumdienās. «Ja Marlēnu Dītrihu Latvijas sabiedrība zina, tad Leniju Rīfenštāli cilvēki, kuri nav ļoti cieši saistīti ar kino, varbūt ne tik daudz zina. Bet viņas pienesums dokumentālajā kino ir nenovērtējams,» Jānis stāsta, atgādinot, ka vēl šodien visas olimpiskās spēles tiek filmētas pēc principiem un tehnoloģijām, ko izdomājusi Lenija Rīfenštāle, filmējot 1936. gada vasaras olimpiskās spēles Berlīnē. «Ja ziemas olimpiskās spēles Sočos filmēja 42 kameras – tā tika teikts atklāšanas ceremonijā –, tad Lenija Rīfenštāle 1936. gadā filmēja ar 47 kamerām. Principā var uzskatīt, ka viņa joprojām nav pārspēta,» norāda jaunais režisors.

Protams, izcilas un interesantas ir abas lugas personības, un tikpat spožas ir Nacionālā teātra aktrises, kuras spēlēs šajā jauniestudējumā, – Lāsma Kugrēna un Lolita Cauka. «Kāpēc tā?» Jānis apzinās, ka šāds jautājums varētu rasties, tāpēc uzdod to pats [jo Lāsma Kugrēna ir viņa mamma]. «Es noskatījos Osedžas zemi, un man ļoti patika abas šīs aktrises – viņām bija ļoti laba savstarpēja partnerība. Ja režisors grib studēt lugu, kurā ir tikai divi aktieri, viņam jābūt simtprocentīgi pārliecinātam, ka šie aktieri gribēs un varēs sadarboties, pretējā gadījumā nekas labs nesanāks,» uzskata jaunais režisors, piebilstot, ka darbs pie Marleni sāksies aprīlī, bet pirmizrāde plānota 30. maijā. Bet uz jautājumu, vai vispirms bija vēlme iestudēt Marleni, vai gribējās iestudēt izrādi ar mammu, Jānis atbild, ka gan, gan. «Būtu muļķīgi noliegt, ka, studējot režiju, netiku par to domājis. Protams, domāju. Tāpat kā es domāju, ka jebkura režisora sapnis ir strādāt ar labiem aktieriem...»

Visu gaišu!

Būtu pārspīlēti teikts, ka Jānis ir uzaudzis teātrī, bet tas nu gan ir fakts, ka Nacionālajā teātrī viņš ļoti daudz ir dzīvojies gan kulisēs, gan pie dekoratoriem, gan kostīmu un rekvizītu noliktavās, gan izrādes laikā sēdējis pie skaņas un izrādē Alberts pat ripu griezis. Un ne tikai – jau trīs gadu vecumā viņš piedalījās izrādē Emīls un Berlīnes zēni. «Valdis Lūriņš feini bija izdomājis: bērniem bija jāskrien pa skatītāju zāli pakaļ zaglim. Tur bija arī Aigars Grauba, viņš mani vienmēr ņēma pie rokas, un mēs kopā skrējām. Man tas ļoti patika, ar nepacietību gaidīju tās izrādes, un tie man vienmēr bija svētki,» 33 gadus seni notikumi Jānim joprojām ir spilgtā atmiņā.

Iespējams, tieši tāpēc, ka teātris bija tik tuvs un pazīstams, pabeidzis arodvidusskolu un domājot par augstāko izglītību, viņš devās uz aktieriem. «Kad pabeidzu Teātra fakultāti [tas bija 2002. gads], ekonomiskā situācija mūsu valstī nebija spoža – aktieriem alga teātrī bija tik, cik bija. Sapratu, ka būt repertuāra teātrī un darīt kaut ko vēl – jā, var, bet būs ļoti sarežģīti. Pavasarī pabeidzu augstskolu un jau rudenī dabūju darbu reklāmas aģentūrā Santa, tāpēc pateicu teātrim: visu gaišu! Bet, tā kā jau otrajā kursā sāku spēlēt izrādē Sūnu ciema zēni, kas repertuārā bija vairākus gadus, tad, arī strādājot Santā, vakaros gāju spēlēt izrādi.»

Atnāca krīze

Kurā brīdī aktierim atnāca sajūta, ka gribas atgriezties teātrī, ka gribas studēt režiju? «Sajūta neatnāca, atnāca krīze,» Jānis pavisam vaļsirdīgi atzīstas, sakot, ka līdz ar krīzi arī viņa dzīvē notika pārmaiņas un dabūt sakarīgu darbu vairs nevarēja. «Tad gan bija sajūta, ka vajag dzīvē ko kardināli pamainīt. Jau studējot aktieros, bija doma par režisoriem, bet tolaik labi apzinājos, ka esmu par jaunu, ka to nevarēšu pavilkt.»

Krīzes periodā aktieris savu pieredzi lika lietā, strādājot Rīgas Valsts vācu ģimnāzijā, kur vadīja teātra pulciņu. Viņš uztaisīja izrādi pēc amerikāņu rakstnieka Ričarda Baha stāsta Kaija, vārdā Džonatans Livingstons un tad arī izlēma par labu teātra režijai. «Šī izrāde bija zināms katalizators. Protams, man nebija sajūtas, ka tagad visu saprotu, bet – ka varu mēģināt sākt to mācīties. Un, patiesībā, studējot maģistrantūrā, sapratu arī to, ka jāmācās ir tieši šajā vecumā, jo cilvēks ar jau zināmu dzīves pieredzi daudz labāk ņem pretī to, ko viņam stāsta un māca.»

Uzaudzis Nacionālajā teātrī, pabeidzis Dailes teātra kursu, Jānis saka: viņš ar lielu prieku strādātu Nacionālajā teātrī, bet pavisam noteikti viņš kādu izrādi gribētu iestudēt arī Liepājas teātrī, kur savulaik satikušies un strādājuši viņa vecvecāki – Dailes teātra aktieris Nikolajs Mūrnieks un Nacionālā teātra aktrise Irmgarde Mitrēvice. «Liepāja manā dzīvē vienmēr gājusi līdzās Rīgai – kopš bērna kājas esmu tur braucis, un man ļoti, ļoti patīk šī pilsēta. Liepājai ir kaut kāds savs neatkārtojams šarms, turklāt es ļoti labi pazīstu arī Liepājas teātra vecāko paaudzi, jo savulaik mammas brālim [aktierim Gunāram Kugrēnam] vasarās esmu braucis līdzi izrāžu izbraukumos – gan ar Šveiku, gan ar Sešiem maziem bundziniekiem. Jā, arī ar šo teātri manas atmiņas saistās jau no bērnības.»

Tomēr saindējies

Aktiera un režisora paša bērniem gan bērnība nesaistās tikai ar teātri – Jānis (10) spēlē klavieres un futbolu, Katrīna (8) spēlē klavieres, un uz jautājumu, kurš no viņiem būs aktieris, Jānis, ne mirkli nedomājot, atteic: «Es ceru, ka neviens! Bišķiņ jau ir jāsaprot tā situācija Latvijas teātros: studiju laikā tev ir jābūt labāko trijniekā, un tikai tad ir mazas cerības, ka tevi paņems kādā teātrī. Protams, šī izglītība ir laba, tā ir visaptveroša, taču lielākā problēma ir tā, ka pa tiem četriem gadiem tu saindējies ar to teātri. Un tad no tā izkāpt ārā ir ļoti grūti. Tas jādara ļoti strauji, un es to labi apzinājos: ja tūlīt nenogriezīšu kā ar nazi, tas vilksies gadiem,» stāsta aktieris, kurš pēc ilgāka pārtraukuma atkal atgriezies teātra pasaulē – nu jau kā režisors. Tātad – tomēr saindējies? Tā jau saka: pats sevi nepiemānīsi... «Varbūt,» viņš domīgi noteic, piebilstot, ka laikam jau diezgan muļķīgi ir stāties pretim notikumiem, kas dzīvē vienkārši notiek. «Var jau iet pret straumi un cerēt, ka aiziesi tālu un laimīgi, bet varbūt nevajag mēģināt lauzties iekšā aizslēgtās durvīs,» Jānis aizdomājas un tad saka: «Dzīvē nekas nenotiek nejauši, un to saprot tikai ar laika distanci – kad paanalizē, ka viss bija saslēdzies tieši tā, lai būtu tā, kā ir tagad.»