«Šī opera ir ciets rieksts, nenoliedzami. Tomēr – ja man šī iespēja ir dota, es to izmantoju tik labi, cik vien varu to izdarīt,» saka diriģents Valdis Butāns, kurš, līdztekus savai pieredzei operu diriģēšanā, pirmo reizi karjerā ir operas iestudējuma mākslinieciskais vadītājs, tas nozīmē – «pilnībā atbildu par muzikālo procesu».
Piektdien Latvijas Nacionālajā operā (LNO) notiks Volfganga Amadeja Mocarta komiskās operas Figaro kāzas jauniestudējuma pirmizrāde.
Grūtais žanrs – komēdija
Volfganga Amadeja Mocarta operas Figaro kāzas jauniestudējumu veido starptautiska komanda – režisors Marselo Lombardero, scenogrāfs Djego Siliano, kostīmu māksliniece Lusiana Gutmane un gaismu mākslinieks Horacio Efrons. Režisors Marselo Lombardero operas darbību ielicis 20. gadsimta astoņdesmito gadu Latīņamerikas TV seriālu stilistikā. Režisors Marselo Lombardero: «Manu dzīvesvietu Buanosairesu no Rīgas šķir vairāk nekā 12 000 kilometru. Pagājušā gadsimta 80. gadi Dienvidamerikas vēsturē ir tumšs etaps – tajā laikā augstāko pakāpi sasniedza diktatoru režīmi. Lai gan Figaro kāzas nav politiska drāma, tomēr nolēmu neizvairīties no šā aspekta. Arī Latīņamerikas televīzijas seriālu stilistiku neizvēlējos nejauši. Ciemojoties Latvijā 1996. gadā, atklāju, ka mūsu ziepju operas ir ļoti populāras arī šeit. Taču mans nolūks nebija izdomāt jaunu stāstu, bet gan padarīt Mocarta laika stāstu tuvu un saprotamu mūsdienu skatītājam. Klasika ir dzīvotspējīga tad, ja varam pierādīt, ka tajā risinātie dramatiskie konflikti joprojām ir nozīmīgi un svarīgi 21. gadsimta cilvēkam.»
Jaunais diriģents saka atzinīgus vārdus par visu iestudējuma radošo komandu, īpaši simpātiska viņam ir režisora izrādes koncepcija. «Kad pirmo reizi sastapos ar režisoru, vaicāju, pa kuru ceļu iesim; viņš atbildēja, ka veidosim muzikālu komēdiju, ļausim cilvēkiem smieties. Operai Figaro kāzas ir jābūt izklaidējošai, un, ja mums tas izdosies, būsim sasnieguši mērķi un labi izdarījuši savu darbu. Šī ir viena no tām izrādēm, kas varētu piesaistīt tos skatītājus, kas līdz šim operu nav apmeklējuši. Neapšaubāmi, komēdija ir viens no grūtākajiem žanriem, bet mums ir visas iespējas to paveikt, turklāt – labi. Mēs taču visi – solisti, orķestris, režisors, scenogrāfs, diriģents – esam vienā laivā.
Ja mēs cits citu neakceptēsim, rezultāts nebūs labs.»
Operas atvars
«Ja pirms pieciem gadiem man kāds būtu vaicājis, vai man patīk opermūzika un opera, es, visticamāk, būtu atbildējis, ka pat nevaru iedomāties sevi tur strādājam. Tomēr, kad redzi, kā darbojas viss milzīgais mehānisms, kā top izrādes, izrādās, var saslimt ar šo mākslas jomu. Te nav viegli, bet ļoti interesanti,» saka diriģents. Par nokļūšanu operā viņam jāpateicas LNO iepriekšējam mākslinieciskajam vadītājam, komponistam Arturam Maskatam, kurš jaunajam talantam piedāvājis kļūt par diriģenta asistentu operas Bohēma atjaunojumā, pēc kura sekojis piedāvājums būt par diriģenta asistentu operas Lucia di Lammermoor iestudējumā. «Man opera ir ļoti iepatikusies. Īstenībā, man pavērusies jauna pasaule,» atzīst jaunais diriģents.
Laikā, kad Arturs Maskats aicināja Valdi Butānu pievērsties operai, jaunais diriģents jau bija izturējis konkursu un 2010. gadā kļuvis par Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) toreizējā muzikālā vadītāja un galvenā diriģenta Karela Marka Šišona asistentu. «Biju iesācējs orķestrī un vienlaikus arī iesācējs operā, bet – kaut kad jau ir jāsāk. Man šobrīd ir 32 gadi, un, manuprāt, vislabākais vecums diriģentam. Mūsdienās jau valda tā sauktais jaunības kults, bet pa īstam diriģents nobriest tikai ap četrdesmit, bet tas nenozīmē, ka līdz tam nekas nav jādara,» nosaka Valdis Butāns. Pēc tam, kad Karels Marks Šišons pārtrauca sadarbību ar LNSO, Valdis Butāns tika izvēlēts arī par Šišona asistentu Vācu radio filharmoniskajā orķestrī. «Vairs gan neesmu Šišona asistents, bet mēs uzturam labas attiecības. Nākamajā gadā man paredzēts koncerts ar viņa vadīto Vācu radio filharmonisko orķestri. Sadarbība ar Šišonu man daudz devusi, arī lielāku izpratni par to, ko nozīmē diriģenta profesija un galvenā diriģenta statuss, cik stratēģiski ir jādomā un jārīkojas, ko nozīmē tas, ka ir jācīnās ne tikai par muzikālām lietām, bet arī ar visneiedomājamākajām organizatoriskajām problēmām, un, tēlaini runājot, cik biezai ādai vajag būt. Jā, es guvu priekšstatu par daudzām lietām, ko nevar izlasīt mācību grāmatās. Nenoliedzami, guvu milzīgu muzikālo pieredzi,» atzīst Valdis Butāns. Jaunais diriģents operā strādā otro sezonu, līgums ar LNO pagaidām noslēgts līdz sezonas beigām, un pagaidām nav zināms, kas būs nākotnē. Viņš ir pārliecināts: «Es nemāku tālu plānot, es maksimāli koncentrējos uz tuvākajiem darbiem. Es ticu, ka atradīsies ceļi un man pavērsies durvis, bet es nezīlēju – kuras durvis, kad un kur.»
Uzticīgs Ogrei
«Pats sākums mūzikā man bija Ogres bērnu mūzikas skola, bet samērā agri mani aizveda mācīties uz Rīgu,» saka Valdis Butāns un saka paldies savām pirmajām skolotājām, kas vēl bērnudārza puikā pamanījušas spējas un uzņēmušās rūpi aizvest uz Dārziņskolu. «Esmu izņēmums ģimenē, jo ne māsai, ne abiem vecākiem nav saistības ar mūziku – mans tētis ir policists, mamma darbojas grāmatu biznesā. Savukārt mana sieva Anita, kuru es satiku korī Sōla, ir valodniece,» stāsta Valdis Butāns. Pēc Doma kora skolas beigšanas, kad daudzi klasesbiedri izvēlējušies neturpināt mūziķa ceļu, Valdim šaubu neesot bijis, un viņš turpinājis kordiriģenta studijas akadēmijā, pēc tam apguvis simfoniskā orķestra diriģēšanu. «Man gribējās paplašināt apvāršņus. Es jau nenoliedzu, ka esmu nācis no koru vides – vadīju Kultūras akadēmijas kori Sōla, ar to strādāju līdz brīdim, kad braucu studēt uz Vīni un savā vietā uzaicināju strādāt Kasparu Ādamsonu, esmu vadījis Skultes kori, piecus gadus esmu dziedājis korī Kamēr... No diriģenta Māra Sirmā esmu mācījies to ārkārtīgo tiekšanos pēc ideāliem mūzikā, mērķtiecīgo iešanu uz mērķi, profesionālās latiņas celšanu augstāk un augstāk. Viņam piemīt unikāla prasme saliedēt kolektīvu, lai tas ietu uz vienu mērķi,» atzīst Valdis Butāns. Šobrīd savu profesionālo karjeru viņš saista ar simfonisko mūziku un operu, bet tas neesot bijis racionāls lēmums. «Visam jāsākas ar patikšanu. Pasaule pilna ar cilvēkiem, kas dara pašiem netīkamus darbus, bet es nevarētu darīt to darbu, ko es nemīlētu,» saka diriģents. Darbs ar amatieru koriem viņam jau pagātnē un līdz ar to – potenciāli iespējamais Dziesmu svētku virsdiriģenta statuss. Valdis Butāns gan uzsver, ka viņu «tas nekad nav vilinājis. Es apzinos, cik nozīmīgi ir šie svētki latviešu tautai, bet mūzikā mani vispirms interesē muzikālā kvalitāte, nevis apjoms. Pats esmu piedalījies Dziesmu svētkos, bet nekad neesmu noķēris to unikālo kopības sajūtu, kādu var piedzīvot, muzicējot ar 100 procentu atdevi. Apzinos, ka es nevaru no Dziesmu svētkiem gaidīt to, kam tie nemaz nav paredzēti – Dziesmu svētki ir nācijas vienotības pasākums, bet es tiecos pēc ideāliem mākslā. Tomēr man prieks par Kaspara Ādamsona panākumiem, par viņa sasniegumiem kopā ar kori Sōla».
Valdis Butāns ir pārliecināts, ka viņam dzīvē paveicies ar cilvēkiem, kas viņam apkārt. «Man ir stiprs pamats – ģimene,» smaidot saka Valdis Butāns. «Mēs arī dzīvojam kopā ar maniem vecākiem – pašu celtā divu ģimeņu mājā, kas atrodas skaistā vietā – meža ielociņā.» Pēc pirmizrādes varēšot mazliet vairāk laika veltīt dēlam Valtam, kuram «šobrīd ir ļoti interesants vecums – puika sāk runāt, izteikt savas domas, prasības un pretenzijas, vispār – savu attieksmi pret dzīvi. Jāatzīst – dēlam ir savs viedoklis, un jau zināms, ka viņam patīk kompānijas. Protams, ka šobrīd es vienkārši izbaudu laiku kopā ar dēlu, cik nu šajā operas iestudēšanas maratonā ir iespējams».