Raimonda Vazdika mīl izslēgt skaņu, gaismu un izbaudīt mieru

© F64

«Darbu šobrīd pietiek, taču galvenais jau ir izdarīt ko būtisku, ko tādu, kas cilvēkiem ir vajadzīgs un par ko pašai nav kauns,» saka aktrise Raimonda Vazdika.

Sestdien un svētdien pulksten 19 Benjamiņu namā gaidāma iestudējuma Dzejniece. Mirdzas Ķempes mīlestība pirmizrāde.

Titullomā – Raimonda Vazdika, viņas partneri – Andris Bulis (Linards Naikovskis) un Ģirts Šolis (šoferis Žanis), kurš ir arī šī iestudējuma režisors.

Darbība notiek piecdesmitajos gados, kad Mirdza Ķempe (1907–1974), kā pati izteikusies, ir ne jauna, ne veca, bet vientuļa, un jau sacerējusi testamentu. Negaidīti viņas mājās un arī dzīvē ienāk Linards Naikovskis – izskatīgs jauns cilvēks, kurš drīz vien kļūst par dzejnieces vīru. Viņam izveidojas saspīlētas attiecības ar Ķempes uzticamo šoferi Žani, un arī sarežģījumi laulības dzīvē nav tālu.

Fakti no dzejnieces dzīves izrādē mijas ar dzejas motīviem, dokumentāliem kino kadriem un mūziķa Edgara Mākena speciāli rakstītām dziesmām, kam pavadījumu ieskaņojusi grupa Gaujarts. Kostīmus veidojusi Anna Heinrihsone.

Buli mīl citādāk

Dzejniece. Mirdzas Ķempes mīlestība ir Viļņa Vēja lugas atkārtots uzvedums – 2011./2012. gada sezonā tas bija skatāms Nacionālā teātra Aktieru zālē ar nosaukumu Īsie zibsnīgie mirkļi. Izrāde izpelnījās skatītāju un kritikas atsaucību, tika nominēta vairākām Spēlmaņu nakts balvām, taču aktieris Toms Liepājnieks, kurš šai izrādē spēlēja Mirdzas Ķempes vīru, ir aizbraucis mācīties uz Angliju, tāpēc izrāde atjaunota citā sastāvā. Un tiks spēlēta citā vietā – Benjamiņu namā, bijušās Rakstnieku savienības telpās. «Tur pat sienas mums palīdz, jo Mirdza Ķempe tur savulaik vadījusi jauno autoru seminārus,» saka Raimonda Vazdika. Viņa gan nedomā, ka jaunā izrāde ir kaut kas kardināli cits, taču aktieri ir citi un viņi katrs ienes kaut ko jaunu un savu. «Ķempe gan ir tā pati,» domā aktrise, taču viņa neslēpj, ka Andri Buli viņa uz skatuves mīl citādāk nekā Tomu Liepājnieku. Bulis pat pēc izskata vairāk atgādinot Ķempes vīru. «Spēlējot ar Liepājnieku, man tomēr nezuda sajūta, ka spēlēju ar dēlu, lai gan... Ķempe pati par savu vīru bija teikusi, ka varbūt nevajadzēja viņu precēt, bet gan adoptēt... Katrā ziņā Buli es vairāk uztveru kā vīrieti,» atzīst Raimonda Vazdika, piebilstot, ka jauno izrādi Rīgā plānots spēlēt arī kultūras namā Ziemeļblāzma un tā tiks vesta arī pie skatītājiem citviet Latvijā.

«Es esmu radusi izrādes spēlēt ilgi, jo nevaru atļauties taisīt izrādes-eksperimentus, ko parādīt trīs reizes. Ne velti izrāde Trīs māsas un neatvairāmais Harmss (Austrumu robežā) tiek spēlēta jau desmit gadu, ir nospēlētas vairāk nekā četrsimt izrādes. Man liekas: ja es spēlēju kādu izrādi, pāri simtam ir jāiet. Bet Īsos zibsnīgos mirkļus nospēlējām tikai desmit reizes, bet vēl daudzi vēlējās to redzēt – arī tas bija uzmundrinājums šo izrādi atjaunot.»

Par sievietes vientulību

Pavisam jauna izrāde Raimondas Vazdikas repertuārā ienāks arī jaunnedēļ – Sieviešu dienas priekšvakarā, 7. martā, viņai pirmizrāde komēdijā Gumijas princis, kas vairākus gadus bija viena no populārākajām komēdijām vairākos Krievijas teātros.

Tā ir Krievijas dramaturga Oļega Bogajeva komēdija, kas jau izpelnījusies viennozīmīgās publikas ovācijas – gan pašas lugas spraigā un asprātīgā sižeta dēļ, gan pateicoties galvenās lomas atveidotājai, populārajai dziedātājai Lolitai Miļavskai. Latvijā šo iestudējumu veido režisors Zigurds Neimanis, bet līdzās galvenajai varonei Raimondai Vazdikai tajā spēlēs arī Jānis Skanis, Madars Zvagulis un dziedātāja Samanta Tīna, kurai šī būs debija teātra mākslā.

«Gumijas princis ir dramatisks stāsts par sievieti, kura visu savu dzīvi ir veltījusi karjerai un nu attapusies, ka personīgajā dzīvē vilciens ir aizgājis. Un kas ar viņu notiek... Jā, kas notiek – uz ko sieviete tad ir gatava...» Raimonda Vazdika īsumā ieskicē izrādes motīvu, piebilstot, ka pašā pamatā stāsts ir par sievietes vientulību, bet «diezgan trakā veidā».

«Man laikam ir tāda karma – spēlēt izrādes, kur, kā sākumā uzeju uz skatuves, tikai beigās noeju. Man ir sapnis nospēlēt kādā lugā kādu spilgtu epizodi, bet nē – jo tālāk, jo vairāk teksta, jo vairāk pārģērbšanās, jo vairāk darba,» aktrise pasmaida un atzīst, ka patiesībā viņai kā aktrisei šis uzdevums ir interesants. «Turklāt man ir ļoti interesanti kolēģi – Samanta Tīna, kura, lai arī nav mācījusies Teātra fakultātē, ir ārkārtīgi organiska un spilgta ne tikai dziedot, bet arī spēlējot teātri. Domāju, arī skatītājiem būs interesanti redzēt viņu šādā ampluā. Ar Jāni Skani esmu spēlējusi jau vismaz piecās izrādēs, un ar viņu ir vienkārši patīkami būt kopā, jo viņš ir ne tikai profesionāls un sirsnīgs kolēģis, bet arī brīnišķīgs cilvēks. Savukārt ar aktieri Madaru Zvaguli man ir pirmā saskare, bet arī ir interesanti. Ar to jau šie neatkarīgie projekti ir interesanti, ka tie dod iespēju satikties ar pilnīgi citiem cilvēkiem,» stāsta Raimonda Vazdika.

Rīgā Gumijas princis tiks spēlēts privāto viesību laikā Mākslas telpā 64 krēsli, bet ārpus Rīgas komēdija būs skatāma Rēzeknē un Liepājā. Skatītājiem, kas jaunāki par 16 gadiem, izrādi apmeklēt nav ieteicams.

Dzīve virs jumtiem

Pēc abām pirmizrādēm aktrise plāno nopietni pievērsties jaunam muzikālam projektam, kas taps sadarbībā ar muzikālo apvienību Dzīve virs jumtiem – tajā ir apvienojušies ģitāriste Ilze Grunte, ģitārists Arnolds Kārklis un aktrise Ieva Pļavniece. Šī četrotne Austrumu robežā spēlē arī izrādi Dzejnieki. Nakts. Bohēma.

«Ir doma paskatīties, kas sakrājies mūsu pūra lādēs un kas vēl mūs interesē latviešu mūzikas lauciņā. Sen neesmu vilkusi ārā savas dziesmas, bet gribas atkal pievērsties mūzikai,» atzīst Raimonda Vazdika. Vai arī dzejai? «Nē, šobrīd man velk uz esejām un prozu. Nav tā, ka gribas mājās sēdēt pie loga, skumji skatīties uz mēnesi un rakstīt dzeju. Nē, man šobrīd nav tāds periods,» aktrise pasmaida un pati secina, ka šajā dzīves posmā viņai «kaut kā neritmizējas», vairāk ir pārdomas, esejas.

Tāpēc, gatavojot jauno muzikālo projektu, Raimonda pārlasīs «mīļo, veco, labo» dzejnieku darbus – Jāni Peteru, Imantu Ziedoni, Māru Zālīti, Klāvu Elsbergu. Arī Kārļa Vērdiņa dzeja aktrisei ļoti patīk. «Daudzi mūziķi un grupas paši mēģina rakstīt tekstus, bet ne vienmēr viņiem tas labi sanāk. Es arī ieteiktu uzticēties labu dzejnieku dzejai. Manuprāt, arī viena no Dona panākumu atslēgām ir Ingus Bērziņa dzeja – jo viņam tiešām ir ļoti mūsdienīgi un sakarīgi vārdi.»

Psihoterapijas seanss

Mūsdienīgi un par sev aktuālām tēmām Raimonda Vazdika runā arī savā izrādē Viņi dejoja 100 vasaras, kas tiek spēlēta Austrumu robežā un kurā viņas partneri ir dziedātāja Ieva Akuratere, ģitāriste Ilze Grunte un Dailes teātra aktieris Dainis Gaidelis. «Tā ir ļoti nopietna saruna par man aktuālām tēmām: vai mēs mākam dzīvot šeit un tagad, vai varbūt skatāmies, ka pagātnē bija labāk, vai ceram, ka varbūt nākotnē būs labāk... Tā ir melodramatiska komēdija, kurā mēs pievēršamies dažādu laiku mūzikai un apcerei par tikumiem un netikumiem. Mēs runājam par to, kas tieši mūs šai brīdī satrauc, un tas mums pašiem ir gandrīz kā psihoterapijas seanss,» stāsta Raimonda Vazdika.

Taujāta, kura tēma viņai pašai tieši šodien ir pati aktuālākā, aktrise atzīst, ka, dzīvojot šajā ārkārtīgi sasteigtajā un stresainajā laikā, tā ir vēlme sevi harmonizēt. «Reizē ar internetu un mobilajiem sakariem dzīvē iestājies liels paātrinājums. Pirms tam mēs bijām nesteidzīgāki un dzīve bija savādāka. Tāpēc tagad, dzīvojot uz akmeņiem, pilsētas vidū, man ir ļoti svarīgi meklēt saistību ar dabu, man ir vajadzīgas klusuma stundas. Kādreiz cilvēki varēja atļauties gulēt diendusu, un arī es, ja pirms vakara izrādes ir brīvs brīdis, mājās izslēdzu visas skaņas un gaismas un pusstundu izbaudu tumsu, klusumu un mieru.» Aktrise stāsta: lai arī viņa dzīvo pilsētas centrā, pagalms ir kluss, un tur aug liepas. «Ļoti gaidu to brīdi, kad daba modīsies un liepas atkal ziedēs, jo, kā jau siltumu mīlošam dzīvniekam, man ziema ir grūti panesama. Tas prasa lielu apņemšanos, lai varētu tai iziet cauri neslimojot un ar mundru garu,» atzīst Raimonda Vazdika. «Arī māsai [žurnālistei Elitai Veidemanei] šī ziema nav bijusi viegla, tāpēc vasaras sākumā kopā ar viņas draugiem plānojam uz kādu nedēļu aizbraukt uz Poliju, kur viņai ļoti patīk.»

Izklaide

Kas gan būtu kino bez mūzikas? Protams, sava burvība ir arī mēmajam kino, taču skaņa piešķir mākslas darbam plašumu, aizkustina un ļauj skatītājiem dziļāk iegrimt stāstā, – no majestātiskām simfonijām līdz minimālistiskiem elektroniskajiem skaņdarbiem – katra muzikālā kompozīcija veido raibu emocionālo paleti, vēsta straumēšanas platforma “Disney+”.

Svarīgākais