Veronika Plotņikova gūst baudu no teātra procesa

«Jauna izrāde ir apmēram tikai desmit procenti no mūsu darba, vislielāko daļu – apmēram 90 procentus – no savas profesijas mēs pavadām mēģinājumos,» saka aktrise Veronika Plotņikova.

Šobrīd ikdiena viņai paiet īpaši saspringtā pirmspirmizrādes režīmā, jo jau šīs nedēļas nogalē Rīgas Krievu teātrī paredzēta Maksima Gorkija lugas Vasarnieki iestudējuma pirmizrāde. Pēc tās dzīve atkal atgriezīšoties ierastā ritmā.

Taupīt uz sevi

Laiks pirms pirmizrādes esot saspringts, atzīst Veronika Plotņikova, tomēr, «lielās līnijās runājot», šobrīd dzīve viņai esot izbalansēta – lomu ir pietiekami un tieši tik daudz, lai varētu izjust to garšu gan mēģinājumos, gan izrādēs. «Bija periods, kad no rītiem uz teātri gāju uz mēģinājumu un pēc tā skatījos, kāda izrāde ir jāspēlē vakarā. Nav īsti labi dzīvot šādā režīmā, vismaz man – noteikti ne. Jo tad man šķiet, ka es zaudēju pat saikni ar reālo dzīvi. Es to saucu par dzīvi krātiņā jeb būrī. Šobrīd man ir vienošanās ar teātra administrāciju, ka man nebūs jāstrādā pārslodzē, jo galu galā – ir arī bērns jāaudzina, un es neuzskatu, ka bērnam ir jāaug teātrī vai pie vecvecākiem,» saka Veronika Plotņikova. Viņa atzīst, ka pirmspirmizrādes režīmā neatliekot laika daudzām ikdienišķām nodarbēm, tāpēc jau laikus malā tiekot nolikti daži pienākumi un ikdienišķas nepieciešamības, no kurām uz laiku var atteikties. «Godīgi sakot – tieši pirms pirmizrādēm es ietaupu pati uz sava rēķina, teiksim, neeju pie kosmetologa, lai gan tieši kosmetologs ir absolūta nepieciešamība apmēram pāris reizes mēnesī. Ar meitenēm spriedām – žēl, ka teātris nepiešķir naudu kosmetologam, jo mēs jau cenšamies būt smukas ne jau sevis pēc, bet teātra dēļ... Normāli būtu apmeklēt fitnesa nodarbības divas, bet labāk jau trīs reizes nedēļā, bet arī sporta zāli šobrīd esmu nolikusi otrajā plānā,» saka Veronika Plotņikova. Labi, ka saspringtais laiks pirms pirmizrādes neesot pārāk ilgs, un vispār – kādreiz jau tas beidzoties, un tas nozīmē – dzīve atgriežas ierastajā režīmā.

Uz kuru ostu?

Viens no galvenajiem jautājumiem, uz kuru šogad jāatbild sešus gadus vecā dēla Andreja mammai, ir – kurā skolā laist savu atvasi? Jau rudenī Andrejam jāsāk skolas gaitas, tāpēc sagatavošanas klases apmeklējums un mājas darbu pildīšana abiem esot ikdiena, kurā neiztrūkstošas esot arī sarunas par mācīšanās, jo īpaši – mājasdarbu, veikšanas jēgu. «Mēģinu arī apjaust, kur viņam, ja tā var teikt, sirds klāt – viņš ir vests gan uz dejošanu, gan aikido, gan peldēšanu, un viens no aktuālākajiem jautājumiem šobrīd – kuru skolu dēlam izvēlēties. Tikai šobrīd pamazām kļūst skaidrs, ja tā var teikt, kāda dēlam ir uzbūve, proti, kas viņam patīk, vai viņā dominē radošā vai tehniskā domāšanu. Jāsaka godīgi – man ļoti negribētos, lai dēls nodarbojas ar teātri. Protams, mēs ejam uz leļļu teātri un operu, taču es neņemu viņu līdzi uz teātri, lai nesaslimdinātu ar aizkulišu dzīves vīrusu, bet, spriežot pēc visa – viņā dominē radošā domāšana. Es jau viņam mēģinu stāstīt – ja cilvēks labi pilda mājas darbus, labi mācās, tad viņš noteikti var atrast labu darbu, saņemt labu atalgojumu un iegādāties to, ko vēlas un kas ir nepieciešams. Stāstu un pati apjaušu, ka ne jau viss dzīvē notiek saskaņā ar šo loģiku...» smaidot saka Veronika Plotņikova.

Atzīt un apjaust

Kad aktrisei ļoti gribas sevi palutināt, tad Veronika atļaujas vismaz kādu no trīsvienības, kas sniedzot īpašu labsajūtu. Pavisam garantēti īpašu labsajūtu viņai sniedzot ēst gatavošana un arī ēšana, tad uz brīdi viņa pat aizmirstot par figūras ievērošanu. «Man ļoti patīk gatavot ēst, bet, ja ir periods, kad tam neatliek laika, es īpaši sev nepārmetu, ka mājās negatavoju. Man arī ļoti patīk kārtība mājās, bet tieši pirms pirmizrādēm man vienkārši neatliek laika visu sapost, bet tad arī pati sevi nemoku un nepārmetu, un nekauninu par to, ka apkārt ir radošā nekārtība,» saka aktrise. Patikas augšgalā esot arī nekā nedarīšana, kad varot atļauties, piemēram, skatīties seriālus. «Man ļoti patīk labas filmas, to pieskaitu pie sevis lutināšanas. Un vēl man ļoti patīk sevi lutināt ar sauli un siltumu. Ļoti reti kad atļaujos atpūtas braucienus – tikai reizi esmu bijusi Turcijā un pagājušajā gadā biju Krimā. Man ļoti nepatīk lidot, tāpēc reti kad ceļoju ārpus Latvijas. Man pietiek ar mūsu pašu Jūrmalas pludmali un sauli. Pirms gadiem diviem Latviju izbraukāju teju vai krustu šķērsu. Un tieši tad arī apjautu to brīvību, ko sniedz mašīnas vadīšana. Biju aizrāvusies, ieliku dēlu mašīnā, un mēs vienkārši braucām, reizēm uz dažām dienām, reizēm jau vakarā bijām atpakaļ mājās,» saka Veronika Plotņikova. «Tikai nesen sāku apjaust, ka patiesībā neesmu diez ko sociāls cilvēks, kuram nepieciešama liela deva komunikācijas ar citiem. Man pašai sev nākas atzīt, ka esmu mājās sēdētāja, kurai nepieciešama sava teritorija. Iespējams, šis ir jauns periods manā dzīvē, jo galu galā – man jau ir tāds vecums, kad jau daudz ko zinu pati par sevi un daudz ko piedodu pati sev, un vienlaikus, no otras puses – apjaušu, ka ir jāstrādā ar sevi.

***

NEBAIDĪTIES. Veronika Plotņikova: «Es esmu no tiem cilvēkiem, kuri nekad nesaka nekad un kuri nekad ne par ko nav pārliecināti. Es šobrīd atrodos tādā dzīves periodā, kad mēģinu pārāk neanalizēt. Man šķiet, ka reizēm pārāk neuzticos Dievam. Esmu diezgan nervozs cilvēks, un es visu laiku sevi mierinu – ka viss nav atkarīgs no manis, ka visu nespēju ietekmēt... Uztraukums rodas no tā, ka cilvēks baidās nevis no nākotnes, bet no tā, kas būs nākotnē. Nu sev biežāk atgādinu, ka ir bezjēdzīgi raizēties par to, kas, iespējams, notiks, bet tikpat iespējams – nenotiks nekad. Man arī patīk plānot, un arī tas nav pārāk labi, jo tādējādi es dzīvoju rītdienā, ne šodienā. Zinu, ka man jādzīvo ar to, kas notiek šodien»

PIRMS PIRMIZRĀDES. «Ja mēģinājumi notiek labā kompānijā un labā atmosfērā, tad tie nenogurdina un neizsmeļ. Šobrīd mēģinājuma procesā esmu ļoti saistīta ar režisoru, jo nu jau man šķiet, ka daudz ko un daudz kā jau esmu darījusi, un īsti nezinu, kā darīt, lai neatkārtotos, jo princips – tā, kā nav bijis – var nenākt par labu izrādei kopumā. Manuprāt, Vasarniekos režisors ir ļoti precīzi sadalījis lomas – mums katram tikusi tieši tāda tēla atveidošana, kuriem līdzināmies savā reālajā dzīvē. Piemēram, es gan dzīvē, gan iestudējumā esmu meklējošs un vaicājošs cilvēks, kurš vēlas saprast, kāda un kāpēc es esmu. Reālajā dzīvē mana kolēģe Olga Ņikuļina man daudz ko pamāca, jo pati nodarbojas ar dažādām garīgām praksēm, un tieši tas pats ir starp abām mūsu atveidotajām varonēm Vasarniekos. Man ļoti patīk, ka izrādes formulē un uzdod jautājumus, bet vēl vairāk man patīk, ja izrādes sniedz arī atbildes, proti, režisors sniedz savu atbildi ar izrādes palīdzību»

PASTAIGAS. «Man grūti nostāvēt uz vietas, pat mēģinājumos esmu teikusi, ka man grūti ilgstoši stāvēt, tad labāk kādus

15 kilometrus varu kājām iet. Man ļoti patīk pastaigas, jo tās ir ne tikai laba fiziska nodarbe, tās arī palīdz domāt. Galvenais – noķert ritmu. Daudzi cilvēki īpašā dvēseles stāvoklī mēdz kustēties noteiktā ritmā – citi šūpojas, citi staigā, bet vienalga – caur kustību meklē un atrod to pareizo stāvokli. Varētu pat teikt – cilvēks gluži kā svārsts meklē savu enerģētisko ritmu, savu fiziskā komforta ritmu»

ADĪŠANA. «Man rokdarbi nepieciešami ne tādēļ, lai, teiksim, uzadītu džemperi. Adīšana, līdzīgi kā izšūšana krustdūrienā, ir sava veida sieviešu meditācija. Protams, ka to nedaru katru dienu, bet, ja pieķeros, tad man ir vienalga, kad un kāds būs rezultāts, man svarīgs ir process. Adīšana un izšūšana mani nomierina un relaksē. Man ļoti patīk izšūt dažādas lietas, kas saistītas ar Jaungada svinībām, piemēram, Ziemassvētku lielās dāvanu zeķes. Reiz uzadīju un pēc tam izšuvu sedziņu, ko dāvināju saviem kolēģiem, kuriem piedzima bērniņš»