«Vēl ir grūti pateikt, kas no tā visa iznāks. Patiesībā mēs jau neviens neticējām, ka arī no Pirmā grēka līča kaut kas iznāks, bet nu esam nospēlējuši jau simto izrādi,» saka Dailes teātra aktieris Aivars Siliņš.
Viņam rītvakar pirmizrāde – režisors Kārlis Auškāps atkal sapulcējis kopā teātra vecākās paaudzes aktieru labākos spēkus un Dailes teātra Mazajā zālē iestudējis Ērika Hānberga lugu Plikie un pusplikie.
Tas ir kā turpinājums Ērika Hānberga «gandrīz kāzu reportāžai» – izrādei Pirmā grēka līcis, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2012. gada janvārī, tik ļoti uzrunājot skatītājus, ka šogad janvārī izrāde nospēlēta jau 100. reizi. Tagad jau iepazītajiem personāžiem Dzidrai (Venta Vecumniece), Reinim (Gunārs Placēns), Šarlotei (Ilze Vazdika), Andrejam (Aivars Siliņš), Trīnei (Lidija Pupure), Ervīnam (Juris Strenga), Spulgai (Olga Dreģe) un Žanim (Leons Krivāns) piepulcējušies vēl citi: TV žurnālistes (Mirdza Martinsone un Akvelīna Līvmane) un TV vokālais duets (Sarmīte Rubule un Aija Dzērve).
Plikie un pusplikie ir «smeldzīgi un jautri kukuržņi par cilvēkiem un lopiņiem lauku mainībā», kuru veidošanā piedalījušies arī scenogrāfs Kristaps Skulte, kostīmu konsultante Ivonna Straume, kustību konsultants Alberts Kivlenieks, muzikālā noformējuma autors Juris Vaivods un gaismu mākslinieks Arnis Odnakišs.
Cilvēcīgi un silti
«Jauniestudējuma darbība notiek mūsdienās – televīzijas studijā, raidījumā par Latvijas laukiem Eiropas Savienības (ES) ietvaros. Līču ciemata ļaudis, kuri dzīvo attālāk no civilizācijas centriem un par dzīvi spriež kā cilvēki, kuriem ir bijis laiks visu pārdomāt, ir uzaicināti uz sarunu par to, cik labi ir dzīvot laukos. Bet vecie cilvēki, protams, visu nojauc, un no sarunas nekas prātīgs neiznāk,» Aivars Siliņš īsumā ieskicē lugas sižetu, sakot, ka drusciņ pietrūkst tās kopības izjūtas, kas bija Pirmā grēka līcī –, jo aktieri uz skatuves visi kopā praktiski nav. «Bet ir pietiekoši daudz visa kā cita, un tie stāsti Hānbergam ir ļoti interesanti,» piebilst Andreja lomas atveidotājs.
Viņš nojauš, kur meklējams Pirmā grēka līča veiksmes noslēpums. «Pirmkārt, mēs, visi vecie, tur esam kopā. Otrkārt, šī izrāde ir ļoti cilvēcīga, silta un pilna optimisma. Man pašam bieži nepatīk mūsdienu iestudējumi, kas pauž, cik viss ir slikti un ka būs vēl sliktāk. Dzīve jau tāpat ir pietiekoši sarežģīta, lai par to vēl runātu teātrī. Es nezinu, bet man liekas, ka mūsu paaudze vispār ir optimisti pēc dabas, un tādas ir arī abas šīs izrādes.»
Aktieris spriež, ka katrs skatītājs jauniestudējumā, iespējams, saskatīs ko citu. «Varbūt kāds redzēs, cik ļoti vecākās paaudzes cilvēki nepieņem Eiropas Savienību, to neizprot un negrib, bet pašā pamatā tas ir stāsts par cilvēciskām attiecībām, pozitīvi un veselīgi pasmaidot pašiem par sevi.»
Balsoja pret
Vai aktieris pats pieņem ES? «Es teikšu pavisam atklāti: mēs ar Auškāpu Kārli balsojām pret iestāšanos Eiropas Savienībā, paredzot, ka 2018. gadā tā izjuks. Mana tagadējā nostāja nav daudz mainījusies, jo – ko mēs esam ieguvuši?! Jā, iespēju braukt pa pasauli, bet zaudējuši, manuprāt, esam daudz vairāk,» uzskata Aivars Siliņš, piebilstot, ka viņu nepamet izjūta – no vienas savienības ārā, otrā savienībā iekšā. «Tie ir pilnīgi idiotismi, kam tagad pakļaujamies – gan par šprotēm, gan par kūpinājumiem. Nu, nezinu, nezinu... Cita lieta ir NATO, kaut gan es uzskatu, ka mazām valstiņām nav vajadzīga pašām sava armija, jo tās tik un tā neko neizlemj – tas notiek pavisam citos līmeņos. Protams, ir vajadzīga robežsardze, arī iekšējā kārtība ir svarīga, bet Latvijas armija... es uzskatu, ka tā ir lieka naudas tērēšana.»
Aktieris apzinās: eiro ieviešana bija neizbēgama, taču viņš ļoti labi saprot tos, kuriem tas sāp. «Dod, Dievs, kaut nu tas eiro neizputētu, bet man liekas, ka uz to iet. Lielbritānija būs pirmā, kas izstāsies,» Aivars Siliņš prognozē. Bet par to, kas Latvijā notiks rudenī, aktieris gan neņemas prognozēt. «Atklāti sakot, es nezinu, par ko balsot, un par to man sāp sirds. Bet es negribu gausties, no tā nevienam labāk nekļūs. Arī man pašam ne,» viņš saka, un aktiera balsī jaušams drīzāk optimisms. «Tas, ka man sāp, nenozīmē, ka es par to raudu: vai, cik viss ir slikti... Galvenais ir saglabāt vēsu prātu un nejaukties tur iekšā. Jā, es esmu optimists, pavisam noteikti!» smaida Aivars Siliņš.
Deviņas operācijas
Jau piecus gadus aktieris ir, kā viņš pats saka, ārpus teātra. Aizgājis veselības dēļ – cīņā ar ļaunu slimību veiktas jau deviņas operācijas. «Esmu nostrādājis teātrī četrdesmit piecus gadus – nervi jau arī vairs netur,» aktieris šķietami koķetē, jo viņš jūtas un izskatās labi. Patiesībā viņam darbu tagad ir vairāk nekā tad, kad viņš bija Dailes teātra štatā. Ir dažādi projektiņi, lomas neatkarīgo teātru izrādēs. «Decembrī ļoti daudz sanāca spēlēt arī te, Dailes teātrī – vajadzēja aizvietot Pauku [Jāni Paukštello], bija jāielec viņa lomās. Vienudien bija pat divas izrādes vienlaikus: uz piecām minūtēm parādījos Romeo un Džuljetā, tad nospēlēju Pirmā grēka līci un beigās atkal biju Romeo un Džuljetā. Es vispār savā dzīvē esmu ļoti daudz ielēcis lomās, manuprāt, visvairāk no visiem,» stāsta Aivars Siliņš. Pavasarī, iespējams, aktierim būs vēl viena, pašam sava loma – Viljama Šekspīra traģēdijā Ričards III, ko iestudēs režisors Viesturs Meikšāns. «Bet tad jau redzēs,» viņš vēl nav līdz galam drošs, jo saprot, ka ar tiem, kuri nav štatā, ir sarežģītāk.
«Nevarētu teikt, ka esmu teātra fanātiķis, taču, ja nebūtu tās patikšanas, tad jau arī es te nebūtu,» aktieris atzīstas. «Bet es neapvainojos, ka man bija jāiet projām. Es saprotu, ka dzīve mainās un nāk jaunie, un, ja es būšu vajadzīgs, mani pasauks. Ja man galīgi nemaz nebūtu darba, varbūt būtu savādāk, bet šobrīd par darba trūkumu nudien nevaru sūdzēties.»
Mazbērni un ceļošana
Kad aktieris ir no darbiem brīvs, viņš auklē mazbērniņus – pavisam to ir pieci, bet ikdienā vairāk sanāk būt kopā ar jaunākās meitas Māras mazuļiem. Māra ir vienīgā no aktiera četriem bērniem, kura gājusi tēva pēdās, – viņa studēja režiju, bet pabeidza Latvijas Kultūras akadēmijas Kino un dramatiskā teātra aktieru fakultāti, nospēlēja divas lomas Valmieras teātrī un par Līzes lomu Rūdolfa Blaumaņa drāmā Indrāni 2008./2009. gada sezonā tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai nominācijā Gada jaunie skatuves mākslinieki. Tad jaunā aktrise apprecējās, viens pēc otra pasaulē nāca divi bērni, un šobrīd Māra ir pilna laika mamma.
Vēl aktieris kopā ar dzīvesbiedri ļoti labprāt ceļo. «Esam izbraukājuši gandrīz visu Latviju, tikai divās vietās neesam bijuši – aiz Gulbenes, līdz Igaunijas robežai, un uz leju aiz Liepājas. Visu pārējo esam apguvuši, Lietuvu un Igauniju arī. Arī Eiropā daudzviet esam bijuši. Pateicoties jaunākajam puikam, trīs dienās izņēmām cauri Romu, Milānu – viņš tur netālu dzīvo [Ojārs ir pērnā gada Eiropas U20 čempionāta sudraba medaļas ieguvējs, jau četrus gadus dzīvo Itālijā, ir Itālijas A sērijas kluba Grissin Bon Reggio Emilia basketbolists]. Vēl gribētos izbraukt pa Francijas apakšu, gar jūru. Un uz Moldāviju gribam aizbraukt,» stāsta aktieris, piebilstot, ka vasarā, kad būs brīvāks, diez vai kur brauks, jo tad sāksies Pasaules čempionāts futbolā un to gribēsies skatīties. «Futbols ir mans mīļākais sporta veids,» aktieris paskaidro, atklājot, ka arī pats to savulaik spēlējis, bet nu jau desmit gadus neko fiziski vairs nevar.
Ir jāatrod kopība
Vēl viena Aivara Siliņa «lielā mīlestība» ir grāmatu lasīšana. Viņu interesē vēsture, un jaunākā grāmata, ko aktieris izlasījis, ir Viktora Suvorova Kuzjas māte, kurā rekonstruēti pagājušā gadsimta 50. gadu beigu un 60. gadu pirmās puses vēsturiskie notikumi, kad superlielvalstu PSRS un ASV opozīcijas rezultātā cilvēce nokļuva uz Trešā pasaules kara sliekšņa. Aktieris to lasījis krievu valodā, jo tā bijusi lētāka nekā latviskotais variants.
Aivars Siliņš atklāj, kuri ir viņa mīļākie autori: tas ir Fjodors Dostojevskis un Knuts Hamsuns. Lielu iespaidu uz viņu atstājusi itāliešu rakstnieka Umberto Eko romāns Fuko svārsts un angļu rakstnieka Bila Braisona Īsi stāsti gandrīz par visu un Mājās. Īsa privātās dzīves vēsture.
«No Latvijas rakstniekiem man mīļākais ir Roalds Dobrovenskis, jo īpaši viņa Magnus, dāņu princis un Rainis un viņa brāļi. Magnus, dāņu princis ir burvīga grāmata, ko vajadzētu izlasīt gan latviešiem, gan krieviem – lai saprastu, kā Latvija ir tapusi un veidojusies,» aktieris no sirds iesaka. Viņš turpina: «Es ārkārtīgi neatbalstu pliko nacionālismu. Protams, ideālā jau es gribētu, lai Latvijā būtu tikai latvieši, bet mēs jau no laika gala esam jaukušies gan ar zviedriem, gan vāciešiem, gan krieviem. Un to, ka pēc 1991. gada visiem, kuri gribēja, neiedeva pilsonību, es uzskatu par vislielāko kļūdu. Mēs ar savu nostāju kaut kā protam atraidīt cilvēkus, daudzus esam atraidījuši, kuri varēja būt ar mums kopā. Pat Marina Kosteņecka ir pagājusi malā.» Aivars Siliņš uz mirkli aizdomājas un tad saka, ka tikai visiem kopā mums ir spēks. «Ir jāatrod kopība, jo, nedod, Dievs, kas tagad notiek Ukrainā...»