Piektā ātruma loma

Šovakar Valmieras drāmas teātrī pirmizrāde, jaunais režisors Dmitrijs Petrenko iestudējis 20. gadsimta dramaturģijas pērli – Tenesija Viljamsa 1943. gadā sarakstīto autobiogrāfisko lugu Stikla zvērnīca.

Izrādes veidotāju komanda uzsver, ka šī izrāde būs «poētiska drāma par cilvēka dabu». Luga vēsta par kādu ģimeni – ar savu mūžu neapmierināta māte grib pareizi ieregulēt vismaz savu bērnu dzīvi, rezultātā padarot nelaimīgus arī viņus. Režisors Dmitrijs Petrenko iestudējis lugu kā galvenā varoņa ceļojumu pagātnē: rakstnieks Toms uzsāk šo ceļojumu, lai satiktu cilvēkus, kas nu vairs dzīvo tikai viņa atmiņās, bet dīvainā kārtā joprojām ietekmē viņa dzīvi. Viņš raksta savu godīgāko un svarīgāko lugu – par sevi. Līdz ar šādu režisorisko piegājienu mainās arī klasiskais lomu sadalījums – Vingfīldu ģimenes galvas jeb mātes lomā būs jaunā aktrise Rūta Dišlere, bet meitas un dēla lomā – Skaidrīte Putniņa un Rihards Rudāks. «Labi, ka režisora koncepcija ir tāda, ka man nav jāspēlē vecums. Mana Amanda ir ziedoša, plaukstoša un dzirkstoša, viņai eksistē, ja runā analoģijās ar mašīnām, tikai piektais ātrums. Tāda kā enerģijas bumba. Tomēr savas problēmas viņa fantastiskā veidā spēj nobīdīt malā, neredzēt un neatzīt tās. Tomēr šajā sievietē, kas neklausās savos bērnos, ir liela deva labestības un, lai arī viņa nesaprot bērnus, rūpējas par viņiem kā nu māk un kā uzskata par pareizu,» saka Rūta Dišlere.

Jaunajai aktrisei šī ir pirmā sezona Valmieras drāmas teātrī, un viņa pie šīs lomas tikusi laimīgas sakritības dēļ, jo sākotnēji tā plānota citai aktrisei, tieši tāpat kā loma iestudējumā Doktors Živago. Tomēr aktrise priecājas, ka pirmā pussezona teātrī bijusi ļoti noslogota – šis ir jau ceturtais iestudējums, kurā viņa piedalās. Un par ko tad priecājas tik tikko augstskolu beiguši jaunie aktieri? Protams, par lomām. Pagaidām teātrī šī esot vislielākā loma, tomēr neesot bijis ne laika, ne pamata nobīties no tās, jo darba process kopā ar savu bijušo studiju biedru režisoru Dmitriju Petrenko esot harmonisks un ar drošības izjūtu. «Šim darbam laikam ir laba aura. Pārsteidzošā kārtā jūtos ļoti mierīga,» atzīst Rūta Dišlere. Tikpat droši viņa jūtoties savā jaunajā darbavietā – Valmieras teātrī, kura kolektīvs jauno aktrisi uzņēmis, kā mēdz teikt, atplestām rokām un ļoti labestīgi. «Man visi palīdz augt. Visi mani pieņēma ar ārkārtīgu sirsnību – no apkopējas un apsarga līdz režisoriem un direktorei,» atzīst Rūta Dišlere, kurai nu mājas ir pilsētā, kuru viņa tuvāk iepazinusi vien tad, kad sākusi tajā dzīvot, jo līdz tam kopā ar kursabiedriem vien braukusi skatīties izrādes un neko vairāk par teātri arī neesot redzējusi.

Uz savām dzimtajām mājām nu gan tiekot reti, jo ceļā sanākot pavadīt visu dienu. Skan neticami – no Valmieras līdz Tukumam nemaz tik viegli neesot aizbraukt, jo vispirms jātiek līdz Rīgai, bet no Tukuma uz viņas dzimtajām mājām autobuss kursējot vien četras reizes dienā, tāpēc ciemošanās pie vecākiem esot iespējama, vien iepriekš veicot kārtīgu menedžmentu. Un arī rēķinoties ar «baisu laika patēriņu». Protams, ka ap gadu miju bijusi apciemot savējos. «Es nāku no laukiem, manai dzimtai ir vidēja lieluma saimniecība, nu tā var teikt, jo mums ir 20 govis,» smaidot nosaka aktrise. Dzimtajās mājās viesības vienmēr esot bijušas ierasta lieta, jo ik pa laikam sestdienās ieciemojies kāds no radiem, turklāt arī paši mājinieki esot krietns pulks – Rūtai ir divi brāļi, kas šobrīd studē Rīgā, arī mamma darbdienās strādājot Rīgā, tāpēc ikdienā pa saimniecību rosoties vecvecāki un Rūtas tētis. «Pēc ilgiem laikiem dzimta bija kopā. Gadu mijā mums parasti ir lielas svinības un neiztrūkstoši dodamies arī uz mazo lauku baznīciņu. Tās bija ļoti emocionālas dienas – visu laiku gribējās gan raudāt, gan smieties,» saka Rūta.

Pēc četriem gadiem intensīva režīma studiju laikā nu beidzot viņa varējusi izbaudīt mazliet lēnāku dzīves ritmu. Lai gan mēģinājumu un izrāžu ir bijis daudz, tomēr brīvajos vakaros Rūta gājusi skatīties tās repertuāra izrādes, kuras nav izdevies redzēt agrāk. Bieži vien vakari tiekot veltīti lasīšanai un arī kokles spēlei. «Pēc četriem straujiem gadiem Kultūras akadēmijā šāds miers ir ļoti patīkams. Ir iespēja atgriezties pie saviem hobijiem, kaut ko nomainīt pret jaunu,» saka Rūta Dišlere. Kokles spēle esot jauns hobijs, lai gan sen iecerēts. Tautiskās lietas esot viņas interešu lokā, un kokles spēlēšana ne tikai atbilstot šai interesei, bet esot arī ļoti nomierinoša. Par nākotnes plāniem jaunajai aktrisei neesot īpaši daudz ko teikt – zināms, ka ar Valmieru viņai ir līgums līdz gada beigām, tomēr ideju teātra vidē esot gana daudz, bet par idejām drīkstot runāt vien tad, kad tās jau realizētas.