Oskara Koršunova - īso un garo viļņu teātris
 
©F64

«Vislabākais, ko varu cerēt sagaidīt no latviešu publikas, ir līdzpārdzīvojums. Zinu, ka skatītāji var gan iet prom no izrādes, gan nepieņemt rupjības tekstos, bet šajā izrādē ir ļoti daudz mīlestības šā vārda visplašākajā nozīmē,» saka lietuviešu režisors Oskars Koršunovs.

Daudzreiz aicināts veidot izrādes Latvijā, taču līdz šim vienmēr atteicis. Šovakar Dailes teātrī pirmizrāde Marus Ivaškeviča lugai Izraidītie Oskara Koršunova režijā.

– Jūs jau 25 gadus esat teātrī, esat iestudējis izrādes gan Lietuvā, gan tās kaimiņvalstīs Polijā un Krievijā, arī Eiropā, bet Latvijā jūsu izrādes bijušas redzamas vien festivālos. Kāpēc bija nepieciešams tik ilgs laiks – ceturtdaļgadsimts, lai beidzot strādātu arī Latvijā?

– Baisi skan – ceturtdaļgadsimts. It kā blakus dzīvojam, bet tajā pašā laikā – tālu. Man bijuši piedāvājumi te iestudēt, bet līdz šim nebija tāda piedāvājuma kā šis. Parasti es piekrītu strādāt tur, kur redzu, ka aicinātāji patiešām grib, lai iestudēju es.

– No kā jūs baidījāties, ka nepaļāvāties uz mūsu māksliniekiem, tikai aktieriem, un kopā ar jums šo izrādi iestudēt atbraucis lietuviešu desants – scenogrāfs, kostīmu māksliniece, horeogrāfe un gaismu mākslinieks? Arī luga ir lietuviešu dramaturga rakstīta, turklāt tās pamatā ir reāli lietuviešu likteņi. Tomēr izrādes pieteikumā rakstāt – latviešu emigranta hronika. Vai tā būs jūsu pirms diviem gadiem Lietuvā iestudētās izrādes pārcēlums latviešu valodā, tā teikt – copy/paste, vai tomēr cita izrāde?

– Tiesa, pirms pāris gadiem šo izrādi iestudēju Viļņā, un man šķita vieglāk uzaicināt to pašu komandu. Šis dramaturģiskais materiāls ir par cilvēku likteņiem, un, to iestudējot, ir ļoti svarīgi aktieriskie darbi, pašu radošums, spēja cilvēciski pietuvināt sev personāžus un situācijas. Šī izrāde nav mazs pārbaudījums aktieriem. Iespējams, pašā sākumā tieši no tā es arī mazliet baidījos, bet, sastopoties ar izrādes radošo komandu, īsti nenoformulētās bailes izgaisa.

Vajag saprast – šī dramaturģija ir īpaša. Mūsdienīga luga ir tāda, kas atklāj jaunas iespējas uz skatuves, arī jaunas iespējas aktierspēlei, saskarsmei ar publiku. Luga pieļauj milzīgas interpretācijas iespējas, turklāt tā arī tika nedaudz pārrakstīta, un izraidīšana no Lietuvas kļuvusi par izraidīšanu no Latvijas, un tāpēc nevar teikt, ka šī izrāde ir tieši tāda pati kā Lietuvā uzvestā.

– Mēs dzīvojam laikā, kad cilvēkam ir milzīgas izvēles iespējas, līdz ar to atbildība par savu dzīvi. Ne jau tikai latvieši un lietuvieši pārceļas uz dzīvi citās valstīs, krustu šķērsu migrē daudzas tautas. «Izraidītie» ir ļoti spēcīgs vārds, un jautājums ir – vai tieši tā var saukt procesus, kas mūs skāruši?

– Mēs visi esam izraidītie jau kopš Ādama un Ievas laikiem, vienalga – vai emigrējam, vai neemigrējam. Luga nav tikai par emigrāciju, tajā ir daudz citu tēmu. Protams, emigrācijas statistika ir graujoša, bet aiz katra cilvēka ir konkrēts liktenis. Aizbraucot cilvēki nokļūst ekstremāla eksistenciālisma apstākļos. Mēs šobrīd dzīvojam tādā pasaulē un situācijā, kad notiek, ja tā var teikt, laika lūzums, kad ikvienam būtu vērts aizdomāties par to, kas viņš ir. Mainās ne tikai ģeopolitiskā karte un telpa, kurā mēs varam pārvietoties, bet mainās arī sevis apzināšanās – tā ir viena no svarīgākajām tēmām izrādē. Arī Austrumeiropas un Rietumeiropas savstarpējās mijiedarbības un sadzīvošanas jautājums nav taču radies līdz ar emigrantiem no bijušā sociālisma bloka valstīm, šis jautājums jau sen bijis aktuāls, tikai pēdējos gados atkal uzplaiksnījis no jauna. Protams, vēl viena būtiska tēma ir – vai iespējams būt latvietim vai lietuvietim, dzīvojot, teiksim, Londonā; vai arī iespējams kļūt par citas sabiedrības pilntiesīgu locekli... Īsi sakot – izrāde ir par cilvēku likteņiem, un emigrantu tēma ir ļoti asa, arī šo cilvēku dzīves ir īpašas. Bieži vien viņi paši par to nerunā, pat noklusē, un saprotams, kāpēc tā. Lugas autors devās pie lietuviešiem, kas dzīvo Londonā, runājās ar viņiem, un tāpēc šī luga ir liels mikslis no reālām ciešanām un pārdzīvojumiem.

– Vai jums pašam ir atbilde, kāpēc tā notiek ar cilvēkiem, vai aizbraukšana ir drosme vai gļēvums?

– Viss kopā. Kādu dzīve piespiež, kāds meklē piedzīvojumus... Izrāde meklē atbildi tieši uz šo jautājumu – kāpēc tā notiek? Kāpēc aizbrauc un nevar atgriezties, vai arī – negrib atgriezties.

– Un kāda ir jūsu atbilde?

– Man nav vienas atbildes, jo tādas vispār nevar būt. Ir noteikti sociāli un politiski apstākļi, kas to veicina, bet tikai ar tiem nevar izskaidrot šo procesu.

– Varbūt mēs pārspīlējam šā procesa nozīmi? Varbūt tāda notikumu attīstība bija neizbēgama un pat loģiska sabiedrībā, kas 60 gadus dzīvoja aiz dzelzs priekškara.

– Nepārspīlējam. Ir bijuši vairāki emigrācijas viļņi un būs vēl nākamie. Ko tur pārspīlēt – visi aizbrauks.

– Latvijas valdība ir izstrādājusi repatriācijas programmu, tai ir īpašs finansējums. Nereti cilvēki ir pauduši zināmu aizvainojumu par to, ka valsts nerūpējas par tiem, kas palikuši, bet par tiem, kas aizbraukuši, ka mūsos joprojām ir klasiskais pazudušā dēla komplekss.

– Diemžēl emigrācija skar ne tikai tos, kas aizbraukuši, bet arī tos, kas palikuši. Pasaule mainās, bet tieši mums – milzīgi ātrā tempā. Mēs visi esam uz izraidīto ceļa. Varu pateikt tikai to, ka mēs pārāk maz domājam un analizējam to, kas ar mums notiek.

– Un kas notiek ar jums – braucat apkārt pa Eiropu, daudz strādājat ārpus Lietuvas, lai gan, protams, tur atgriežaties.

– Tieši tā – šis jautājums ir aktuāls arī man personiski. Es pat sevi vairs nezinu kā saukt. Vai esmu lietuviešu režisors, jo vairāk izrāžu esmu iestudējis tieši ārpus Lietuvas? Varbūt esmu norvēģu režisors, jo Norvēģijā esmu iestudējis pat vairāk izrāžu nekā Lietuvā? Protams, šodien kardināli mainījies tas, kā esmu biju ieprogrammēts skatīties uz pasauli. Daudz kas mainījies, un arī man pašam daudz kas ir jāpārdomā un jāpārvērtē. Kas es esmu? Vai esmu režisors? Piemēram, slavenais lietuviešu režisors Jozs Miltinis strādāja Panevēžā, no tās nekur nebrauca.

– Protams, jo padomju laikā robežas bija slēgtas, publika brauca uz Panevēžu skatīties viņa veidotās izrādes.

– Un kas tad mēs esam? Mēs esam padomju cilvēki, kas pēkšņi nokļuvuši jaunā realitātē. Nevajag izlikties, ka ar mums ne sūda nenotiek, ka vienā mirklī esam kļuvuši par rietumeiropiešiem. Mēs taču noklusējam to, kas mums ir sāpīgi, ko nesaprotam, kas mūs aizvaino. Cilvēkiem ir ļoti daudz frustrāciju, un par tām vajag runāt teātrī, bet ne tikai tur.

– Ko, jūsuprāt, publika gaida, ejot skatīties šādu izrādi? Atbildes?

– Nē, lai iegūtu atbildes, vajag lasīt filozofiskas grāmatiņas, manuprāt, skatītājs meklē iespēju līdzpārdzīvojumam.

– Izrāde būs ļoti ilga – piecas stundas. Kāda ir jūsu versija par to, kāpēc pēdējā laikā režisori daudzviet veido ļoti garas izrādes, lai gan laiks ir ļoti straujš un skrienošs, un viena no populārākajām atrunām ir – nav laika?

– Konkrēti šajā izrādē ir daudz stāstu, personāžu, darbības, mūzikas... Tā ir ļoti vizuāla, veidota tādā kā Tarantīno vai Gaja Ričija stilistikā. Izrādes garums saistīts ar to, ka mēs daudz ko vēlamies izstāstīt. Arī Lietuvā domāja, ka tieši izrādes ilgums būs apgrūtinošs skatītājiem, tomēr publika šo izrādi ir iemīļojusi un biļetes uz to ir pārdotas jau gadu uz priekšu, turklāt pat stāvvietas uz to ir izpārdotas.

Domāju, ka cilvēki ir noguruši no īslaicīguma – īsām attiecībām. Gan starp cilvēkiem, gan sabiedrības izpausmēs. Kā mēs dzīvojam? It kā īsos klipos. Pat mūsu materiālās pasaules likviditāte ir ļoti īsa, šodien viens mobilais telefons, rīt – nākamais, šodien viena sieva, rīt – nākamā... Patērēšanas ātrums ir mežonīgs. Arī teātrī. Patiesībā jau cilvēks alkst pēc īstuma, ja ar kaut ko dzīvē saskaras, tad – pa īstam. Nevis skriet un aizskriet, neko neatceroties. Vienmēr būs tāds teātris, kurā dominēs ātrums un patēriņš, kas strādās uz īsajiem viļņiem, bet īsts teātris vienmēr un visos laikos ignorēs normas. Mēs esam pieraduši ar savu dibenu noteikt, vai izrāde ir laba vai slikta, proti, ja pēcpuse nesāp, tad izrāde ir laba, ja mazliet tomēr stīva – tad slikta izrāde, bet ne jau dibena pašsajūta nosaka izrādes kvalitāti.

– Vai jums pašam ir bijis jautājums – aizbraukt pavisam no Lietuvas?

– Es pat īsti nezinu, vai esmu Lietuvā. Divas trešdaļas gada es neesmu Lietuvā, tā ka nezinu... Protams, manas saknes ir Lietuvā, tur ir mans teātris, tur ir vieta, kur varu atgriezties. Tagad jau vēl vairāk mainījies laiks, tagad dzīvojam tādā situācijā, ka nav svarīgi, kur cilvēks dzīvo un strādā.

– Jūsu teātris nav greizsirdīgs par to, ka tik ilgu laiku strādājat ar citām trupām?

– Es pietiekami ilgi ar viņiem strādāju. Mums ir repertuārs, kas tiek spēlēts Lietuvā, daudzas izrādes tiek izrādītas daudzviet Eiropā. Kad mēdzu būt Lietuvā, es strādāju savā teātrī. Patiesībā tas ir galvenais motīvs, lai atgrieztos Lietuvā. Pirms darba Rīgā mēs ilgu laiku iestudējām Čehova Kaiju, to jau esam sākuši rādīt, lai gan pirmizrāde vēl nav bijusi. Kad atgriezīšos, tad būs pirmizrāde. Man ir daudz piedāvājumu, bet teikšu godīgi – prioritāte ir mūsu teātrim, aktieriem un publikai. Un tā ir pēdējos 15 gadus.

– Kā atrodat balansu starp savām vēlmēm un vajadzībām un trupas interesēm?

– Mēs savu teātri radījām tieši tāpēc, lai mums būtu radoša pēctecība, lai to varētu gan saglabāt, gan attīstīt. Ja strādā tikai tur, kur pasauc, un iestudē tikai to, ko piedāvā, tad izšķīsti. Savā teātrī var nodrošināt nepārtrauktu radošo procesu, un tas ir būtiski. Pastāvīgs darbs arī rada jaunas idejas, tēmas un atklājumus. Kopīgs darbs sekmē kopīgas intereses un atradumus, provocē kustību. Tieši secīguma un konsekvences dēļ mēs veidojām savu teātri, un tieši kopīga darba procesā rodas kopīga nepieciešamība, teiksim, pēc Hamleta...

– Jūs sakāt – mēs, runājot par teātri, tomēr teātri sauc Oskara Koršunova teātris. Esat komandas spēlētājs?

– Ne jau es tā nosaucu teātri. Pēc studiju beigšanas mūsu kursu uzaicināja strādāt Lietuvas Nacionālais teātris, un mūsu iestudējumus, kuriem es biju režisors, kritiķi apzīmēja kā Oskara Koršunova teātris. Kad atdalījāmies no nacionālā teātra, mūs turpināja tā saukt. Teātris ir kolektīva profesija, režisors var radīt radošo telpu, kur visi var sevi izpaust, vispirms jau – aktieri.

Pieredze nav izšķirošs faktors teātrī. Iespējams, talants un nojauta. Iespējams, manas pirmās izrādes bija arī labākās. Tagad reizēm pārskatu ierakstu, analizēju, kā tādas bija veidotas, un jāatzīst – kruti.

– Kādos brīžos jūs mēdzat sev uzdot jautājumu – kāpēc es esmu teātrī?

– Šo jautājumu es uzdodu nepārtraukti. Katru dienu. Labi – gandrīz katru dienu. Pirms pirmizrādes vienkārši nav laika, lai uzdotu tādus jautājumus, bet es patiešām to uzdodu pats sev.

Es diezgan daudz laika pavadu teātrī, teikšu vēl vairāk – man ir spēcīga nosliece uz teātri, un pēc tik ilgiem gadiem teātris man kļuvis pat instrumentu, kā saprast pasauli. Un arī sevi. Dzīvi. Kad iestudējām Hamletu, mēs tieši ar to arī sākām, respektīvi, es teicu aktieriem, lai nedomā par pirmizrādi, jo, iespējams, mēs nemaz neradīsim izrādi.

– Ko tad? Vienkārši nodosimies kolektīvam psihoterapijas seansam?

– Apmēram (smaida). Luga Hamlets vispirms jau ir par atbildību. Man tolaik bija četrdesmit gadu...

– Un galvenais jautājums – būt vai nebūt?

– Būt vai nebūt. Un kas es pats esmu. Sākām mēģinājumus, uzdodot jautājumus paši sev, un pats galvenais no tiem – ko mēs darām teātrī? Tieši tāpēc mūsu Hamlets notiek grimētavā. Un Hamleta jautājums –

kas tu esi?, kas domāts Hamleta tēva garam, patiesībā ir jautājums pašam sev – kā profesionālim, kā cilvēkam.

– Daudzās intervijās esat teicis, ka savu karjeru mākslā esat uzsācis kā skandālists, bet kā jūs šobrīd sevi

raksturotu?

– Domāju, ka es nesāku kā skandālists, par tādu mani nosauca kritiķi. Man vienmēr vairāk ir interesējis nevis kā, bet – kāpēc? Un vēl vairāk to par sevi varu teikt tieši šobrīd. Ziniet, šobrīd mani vairāk interesē tā sauktie Trigorina jautājumi. Kad iestudēju Čehova Kaiju, man galvenais varonis sanāca Konstantīns Trepļevs, tas nozīmē, kam man tuvs ir tas cilvēks, kurš vēl tiecas kaut ko pierādīt. Tomēr manī visvairāk ir Trigorina šaubas, kas mani moka.

– Jau sen?

– Jo tālāk, jo vairāk. Teātris man palīdz izprast pašam sevi. Un rast atbildes uz jautājumiem