Rešetins: Sajūta, ka tu stāvi uz vietas un neattīsties, var nogalināt

«Kad zināms radošā mūža sprīdis ir noiets, sajūta, ka tu it kā stāvi uz vietas un neattīsties, var nogalināt. Arī, ja tev kā aktierim paliek garlaicīgi, tev kaut kas ir jāmaina. Es ilgi domāju par šo soli, pēdējos trīs gadus noteikti, līdz noticēju sev un uzdrīkstējos,» saka Dailes teātra aktieris Intars Rešetins.

 Ar romantisku drāmu Nakts vēl nav galā viņš debitē teātra režijā. Pirmizrāde Dailes teātra Kamerzālē – ceturtdien.

Ir tik viegli apmaldīties savos iekšējos emocionālos līkločos, labirintos un strupceļos. Kā rodas iekāre? Kas noved pie vēlmes krāpt? Vai meli var būt nevainīgi? Kad ikdienas dzīves rutīna pārmāc jūtas, pietiek tikai ar mazu dzirksteli, lai... Un aizliegtais auglis ir tik kārdinošs... Izrāde Nakts vēl galā (pēc Meisijas Tadjedinas filmas Pagājusī nakts motīviem, no angļu valodas tulkojis Intars Rešetins) tapusi sadarbībā ar Teātra attīstības apvienību Daile radošo meklējumu cikla Brīva skatuve ietvaros. Izrādē spēlē Ilze ĶuzuleSkrastiņa, Gints Grāvelis, Inita Dzelme, Mārtiņš Počs, Jānis Vimba, Dārta Daneviča, Āris Rozentāls, Romāns Bargais un Gatis Legzdiņš. Izrādē smēķē, un bērniem līdz 12 gadiem to skatīties nav ieteicams.

Pietāte un bailes

«Domāju, ka ikvienam aktierim kādā zemapziņas stūrītī ir doma pamēģināt kaut ko iestudēt. Līdz šim mani atturējusi un bremzējusi ne tikai pietāte pret šo profesiju, bet arī bailes, ka šajā lauciņā esmu pārāk nezinošs, jo, manuprāt, režisoram nepieciešama pieredze un dzīves bagāža,» stāsta Intars Rešetins. Kopš rudens viņš Latvijas Kultūras akadēmijas Teātra mākslas maģistrantūrā studē teātra režiju, un drīz pēc pirmizrādes gaidāma pirmā semestra sesija.

«Manuprāt, diletantisms mūsu valstī sit augstu vilni, un es neesmu tā piekritējs. Tāpēc, ja kaut ko daru, man gribas to darīt profesionāli,» saka topošais režisors. Viņš labi apzinās, ka divu gadu laikā, kas jāmācās maģistrantūrā, režisora profesiju nevar iemācīties, var mēģināt tikai apjaust tās virzienu. Viņš spriež no savas pieredzes: jo, pabeidzot aktieru kursu, akadēmiskā izglītība iedevusi vien profesijas sajūtu, tās virzienu, bet profesionālo latiņu var celt tikai uz skatuves, reāli šo darbu darot. «Tāpēc priecājos, ka jau studiju laikā man ir iespēja iestudēt, jo visu, ko vēl nezinu un nesaprotu, man ir iespēja pajautāt pedagogiem. Un tas arī ir šī darba lielākais ieguvums – ka esmu sapratis, kas man vēl jāiemācās.»

Veidojot savu pirmo režiju, Intaram nākušas arī, kā viņš pats saka, graujošas atklāsmes par sevi kā par aktieri. «Visi aktieri ir egoisti un patmīļi, bet nu tādu aktieri, kāds attieksmes un uzvedības ziņā esmu es – egoistisks, ambiciozs un patmīlīgs, nu ne vienmēr, bet brīžam, es savai izrādei negribētu ņemt. Jā, pašanalīze un iespēja pašam par sevi pasmaidīt patiesībā ir ļoti svētīga,» viņš sapratis.

Pieredze un zināšanas

Intars uzskata, ka, studējot režiju, viņam palīdz tā pieredze un tās zināšanas, ko viņš ieguvis kā aktieris, strādājot kopā ar ļoti daudziem sava aroda meistariem. «No katra esmu ko paņēmis, taču savā izrādē ar aktieriem cenšos strādāt tā, kā es gribētu, lai strādā ar mani. Tā, kā man visu laiku ir pietrūcis. Sākot jau ar galda periodu, ar lugas analīzi, ar uzdevuma došanu un štampu ņemšanu nost. Es jau viņus visus [izrādē iesaistītos aktierus] ļoti labi pazīstu, tikai Jāni Vimbu un Romānu Bargo mazāk, daudz viņus esmu redzējis uz skatuves, tāpēc atļaujos pateikt: tas ir no tās izrādes, tas – no tās izrādes. Es tīru viņus nost,» jauniestudējuma režisors pavisam mazliet paver sava darba stila priekškaru, vienlaikus atzīstot, ka visgrūtākais bijis pats sākums. «Režisoram, atnākot uz darbu, ir jābūt pilnam, jo viņš ir tas karognesējs, kurš iet tai cīņā pa priekšu, un tikai tad seko pārējie. Jau pirmajā mēģinājumā režisoram aktieri ir jāiededzina, lai viņi gribētu nākt līdzi. Nu, pagaidām neviens pretī nespurojas,» Intars pasmaida un atzīst, ka šī pieredze, veidojot savu pirmo izrādi, ir fantastiska.

Kaislīgi un pilnasinīgi

Aktieris secina: no visiem režisoriem, ar kuriem strādājis, viņš ir ļoti daudz ieguvis. «Arī tā pieredze, ko esmu guvis, strādājot ar meistarības ziņā mazāk profesionālu režisoru, man noderējusi – ļāvusi saprast, kā nevajag. «Jā, no katra esmu ko mācījies, bet, ja man jānosauc konkrēti uzvārdi, tad man kā aktierim daudz devuši lielākoties kino režisori. Tā ir Virdžīnija Lejiņa, pie kuras kā jauns gurķis sāku spēlēt Likteņa līdumniekos, kur patiesībā arī apguvu savu profesiju. Tas ir Armands Zvirbulis. Teātrī – Romāns Kozaks. Arī Jans Vilems van den Boss – man patīk viņa darba metodika un stils, jo viņš aktierim dod ļoti konkrētus uzdevumus, un tas ir ļoti būtiski. Sulīgs darba process bija arī pie Rolanda Atkočūna – gan Versaļas kodā, gan izrādē Manu sievu sauc Moriss. Arī Kārlis Auškāps, Mihails Gruzdovs, Džilindžers – protams. Un Kroderītis. Man divas reizes bija tā laime spēlēt pie Oļa, un abas reizes tas bija kaislīgi un pilnasinīgi. Tā man pietrūkst kā aktierim. Zināmā mērā arī tāpēc kaut ko mainu savā dzīvē,» atklāj topošais režisors. Viņš gan nesaka, ka uz skatuves viņu tāpēc vairs neredzēsim – Intars joprojām ir Dailes teātra štata aktieris, un viņš turpinās spēlēt izrādēs.

Intīmi un skaisti

«Uz skatuves būtiska ir izrādes atmosfēra, un tieši tāpēc, sākot darbu pie savas izrādes, iedomājos par brīnišķīgo mākslinieci Zani Balodi, kura, manuprāt, ir viena no jūtīgākajām gleznotājām. Mūsu iepazīšanās stāsts ir unikāls: tas bija kafejnīcā illy Blaumaņa ielā, kur kopā ar sievu brokastojām, kad mani uzrunāja simpātiska jauna meitene, kas teica, ka pie viņas mājās būs jauka pasēdēšana – nevis ballīte ar kotletēm un rasolu, bet kultvakars, kurā klātesošie labprāt baudītu kādu mākslas priekšnesumu,» Intars atsauc atmiņā divus gadus senus notikumus. Viņš gan atzīst, ka nekad neko tādu nebija atļāvies darīt, bet Zane bijusi tik apburoša, ar tik gaišu enerģiju, ka viņš jaunajai māksliniecei uzticējies. «Mēs uztaisījām fantastisku dzejas vakaru, es runāju Ziedoni – to, kas man no viņa ir tuvs, un ne tikai es pats, bet visi klātesošie guva milzu baudījumu. Visi sēdēja atplestām mutēm, jo neko tādu negaidīja. Es jau arī negaidīju, ka tas izvērtīsies par tik intīmu un skaistu pasākumu,» atzīst aktieris, neslēpjot, ka tā vakara atmosfēra viņam atmiņā glabājas vēl šodien.

Otrreiz Intars un Zane satikās gleznotājas izstādē Spogulis. «Tā bija fantastiska izstāde – tas, kā viņa strādā, mani ļoti, ļoti uzrunā. Un tēma, kas bija šajās gleznās, ļoti saskan ar to, par ko ir mana izrāde,» atklāj izrādes režisors. Aicinot Zani uz sadarbību, Intaram gan nebija ne jausmas, ka gleznas, ko viņš bija redzējis izstādē, vairs nav Latvijā, taču māksliniece bija tik pretimnākoša, ka īpaši viņa jauniestudējumam radīja pilnīgi jaunu gleznu. Starp citu, 23. janvārī galerijā Asūna (Kalēju ielā 9/11) tiks atklāta mākslinieces jaunā personālizstāde Nekā lieka. Jaunajā kolekcijā ir 20 gleznas, kuru vienojošais motīvs ir izjūtas, kas raksturojamas kā smeldze, ilūziju sabrukums un vēlme pēc emocionālās brīvības. Māksliniece neslēpj, ka jaunās gleznas tapušas pēc emocionāla satricinājuma, un šīs emocijas burtiski lauzušās uz āru.