Laura Groza - Ķibere: Mans darbs ir viens liels brīnums
 
©F64

«Es savā ikdienas dzīvē neilgojos pēc kaut kādiem lieliem brīnumiem, jo mans darbs ir viens liels brīnums. Tas viss, kas te, teātrī, notiek, ir tik fantasmagoriski, pārdabiski un neiespējami, ka man pašas dzīvē nav alku pēc tik spilgtām krāsām,» saka režisore Laura Groza-Ķibere.

Viņai 8. novembrī pirmizrāde – Dailes teātra Lielajā zālē viņa iestudējusi Deivida Henrija Hvanga austrumniecisko drāmu M. Butterfly.

Franču diplomāts Renē Galimārs (Juris Žagars) tiesas procesa laikā atceras savas dzīves laimīgo laiku, kad viņš dzīvoja kopā ar Ķīnas operas dīvu Songu Lilingu (Dainis Grūbe). Kā viņš varēja zināt, ka viņa izsapņotā, ideālā sieviete patiesībā ir Ķīnas valdības spiegs un vīrietis, kurš pārģērbies par sievieti? Atmiņu uzplaiksnījumos diplomāts izdzīvo stāstu 20 gadu garumā. Vai šī kaislība bija tikai viņa paša fantāzija vai realitāte? Tikai reālajā dzīvē mīlestība var būt tik nereāla... Izrādē spēlē arī Ģirts Ķesteris, Lilita Ozoliņa, Vita Vārpiņa, Kristīne Nevarauska, Ilze Ķuzule-Skrastiņa, Juris Bartkevičs, Pēteris Gaudiņš un kontrtenors Sergejs Jēgers. Līdz 14 gadiem skatīties izrādi nav ieteicams.

Melnām mutēm

1988. gadā M. Butterfly saņēmusi Tonija balvu kā gada labākā luga, 1993. gadā režisors Deivids Kronenbergs to iemūžinājis filmā ar Džeremiju Aironsu galvenajā lomā, 2013. gadā režisore Laura Groza-Ķibere to uzlikusi uz teātra skatuves.

Tas ir stāsts par slepenu mīlestību un sajauktām seksuālām identitātēm, tas ir mūžsenais konflikts starp vīrieti un sievieti, starp Rietumiem un Austrumiem, starp rasu stereotipiem un fantāziju, un režisori Lauru Grozu-Ķiberi tas ieinteresējis galvenokārt tāpēc, ka tas, lai arī ir šķietami neticami, balstīts uz patiesiem notikumiem, kas šokēja pasauli 1986. gadā. Tieši patieso notikumu klātbūtne uzsit vēl lielāku intrigu, un to uz Dailes teātra skatuves īstenot viņai palīdzējis scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa, horeogrāfe Inga Krasovska, komponists un aranžējumu autors Kārlis Auzāns, kā arī gaismu mākslinieks Jevgeņijs Vinogradovs (Krievija).

«Tā ir ļoti laba dramaturģija, un, lai arī ir neprātīgi grūti un mēs strādājam melnām mutēm, ir kaifs strādāt ar labi uzrakstītu lugu,» saka jauniestudējuma režisore, piebilstot, ka pretenzija ir diezgan liela – gan pašā stāstā, gan to iestudējot, tāpēc ne tikai viņai, bet arī aktieriem nākas mazliet iziet no savas komforta zonas. «Pēdējās nedēļas pavadām tādā nedaudz afekta stāvoklī, mēģinot izlobīt to brīnumu,» saka Laura Groza-Ķibere. Viņa nebaidās, ka šis darbs jau spoži iemūžināts kinolentē. «Tad jau neko vairs nevar taisīt teātrī, viss jau ir redzēts un bijis. Nekas jau nav jauns šai pasaulē, tas taču ir skaidrs. Bet – kāda tam galu galā ir nozīme, ja pāri visam ir vajadzība un vēlme par to runāt. Viss pārējais ir tikai detaļas – daudzi to būs redzējuši, tikpat daudzi nebūs redzējuši. Nē, es par tādām lietām nelauzu savu galvu.»

Pretī nāk indietis

Laura uzskata, ka šis stāsts vienmēr būs aktuāls – jo par mīlestību. «Bet šī stāsta paralēlā dimensija tieši šobrīd ļoti sasaucas ar mūsu mazās valstiņas pie Baltijas jūras satikšanos ar Austrumu kultūras invāziju, par ko varam pārliecināties arī ielās – vēl pirms pieciem gadiem te nebija praktiski neviena citas ādas krāsas cilvēka, bet šodien mēs dzirdam par ķīniešu ģimenēm, kas pārvācas uz dzīvi Latvijā, par indiešiem, par afroamerikāņiem. Vēl pirms diviem gadiem tas likās nereāli, bet šodien tā ir jau mūsu realitāte. Līdz šim visa šī migrācijas pasaule mums bija absolūta eksotika, tā uz mums neattiecās, bet... vakar pat, vienpadsmitos vakarā gāju mājās no teātra, un vienīgais cilvēks, kas pa Ģertrūdes ielu man nāca pretī, bija indietis. Man tas likās ļoti, ļoti spocīgi. Šīs citas kultūras jau pavisam burtiski ienāk mūsu ikdienas dzīvē.»

Režisore atzīst, ka viņai nav stresa pirms rītvakar gaidāmās pirmizrādes. «Man ir koma,» Laura nosmej un saka, ka pēdējās dienas jau visas kļuvušas vienādas. «Man ir viena liela diena ar mazām miega pauzēm, tāds konstants afekta stāvoklis, kurā visa pārējā realitāte ir nedaudz izkropļota. Pēdējo nedēļu laikā neko ārpus teātra neesmu piedzīvojusi – neeju ne uz kino, nepiedalos arī privātās ballītēs, jo neko citu arī neķeru kadrā,» viņa vaļsirdīgi atzīstas.

Francijā un Ķīnā

Šī teātra sezona režisorei iesākās ar Piafu Liepājas teātrī, un jau divas dienas pēc pirmizrādes sākās M. Butterfly mēģinājumi. «Bija diezgan grūti pārslēgties, bet ne tāpēc, ka es būtu nogurusi – man divās dienās bija jānomaina milzīgs kārtridžs ar informāciju, un tas nebija tik vienkārši. Pirmās nedēļas, sākot strādāt pie M. Butterfly, man ausīs vēl skanēja Piafas mūzika,» stāsta Liepājas teātra jaunās muzikālās izrādes režisore.

Ar Piafas mūziku viņa pavadījusi arī visu vasaru. «Jā, vasaras man arī praktiski nebija, jo, zinot savus rudens plānus, man vajadzēja sevi pašdisciplinēt un sākt gatavoties abiem lielajiem darbiem. Tāpēc ik pa nedēļai es lasīju vai nu tikai par divdesmitā gadsimta pirmo pusi, par Edīti Piafu un dzīvoju tikai Francijā, vai nu savās fantāzijās aizdevos uz Ķīnu un biju tikai tur. Dīvainā kārtā arī stāstā par M. Butterfly ir konfrontēta Francija ar Ķīnu, tikai šeit lugas darbība sākas 1961. gadā – bet Piafā tā beidzas 1963. gadā.»

Režisore atzīstas: «Ja man būtu mazā skatuve, es vēl tā neuztrauktos par enerģiju, bet man ir Lielā zāle. Es apbrīnoju Džilindžeru – kā viņš vienā sezonā var iestudēt piecas sešas lielas izrādes, vienu pēc otras! Tā ir milzīga slodze – gan fiziski, gan psiholoģiski. Es pati ar to tagad burtiski esmu saskārusies, bet... viss jau notiek! Es esmu tur iekšā, inerce mani nes, un es ļaujos.»

Pati sevi nokodē

Laura saka: tā ir pašdisciplīna, rakstura stingrība, kas neļauj nolaist rokas un liek iesākto vienmēr izdarīt līdz galam. «Es pati sev ļoti labi māku dot pareizās komandas – neviens apkārtējo viedoklis uz mani tā nestrādā, kā es pati varu sevi nokodēt. Tas notiek zemapziņas līmenī. Piemēram, tuvojas pirmizrāde, un es sev ielieku kodu, ka man tas jāizdara un es to izdarīšu! Es varu noasiņot, bet es to izvilkšu – izrāde varbūt būs labāka vai sliktāka, bet es nekad nenolaidīšu rokas. Tas nav man raksturīgi,» apgalvo režisore. Arī būtiskās savas dzīves situācijās Laura prot izdarīt pareizās izvēles, pieņemt pareizos lēmumus. Viņa neslēpj, ka tas kādreiz ir arī sāpīgi, jo dažreiz cirtiens jāveic ātri un asi, varbūt no ārpuses tas kādreiz izskatās neloģiski un kādam ir nepatīkami, bet galarezultāts vienmēr ir atvieglojošs.

Kur režisore smeļas enerģiju, lai nenolaistu rokas un ietu līdz galam? «Jā, enerģijas ir vajadzīgs ļoti daudz,» viņa piekrīt. «Īstenībā, kopš man nākas tik daudz ko darīt, es nenoliedzami aizdomājos par to, kur iegūstu enerģiju, kur es to zaudēju, kur es to varu pietaupīt, kur – papildināt. Enerģija tiešām ir konkrēts fizisks lielums, par ko ir jādomā, un es strādāju, lai kontrolētu šo procesu, lai attīstītu sevī šīs enerģijas rezerves.»

Laura atklāj, ka enerģijas rezerves viņa sev rod, jau divus gadus nodarbojoties ar ķīniešu cigun. «Tas ir darbs ar enerģiju visburtiskākajā nozīmē,» režisore paskaidro, piebilstot, ka viņai ir brīnišķīga instruktore, kura uzņēmusies par viņu aizgādību. «Manos fiziskajos krīzes un nespēka brīžos viņa vienkārši dod man ļoti precīzas instruktāžas, kā strādāt ar sevi, un es arī jūtu potences pieaugumu. Protams, līdz ar to mainās arī mans dzīvesveids, tas kļūst veselīgāks – jo nevar ar vienu roku dot, ar otru ņemt, jo tad tu rotē uz vietas. Es neteiktu, ka tagad esmu super veselīga, bet tas ir ceļš uz to,» stāsta režisore. Viņa vairs nešķiež savu enerģiju nelietderīgās vai apšaubāmās darbībās un nedara darbus, kas atņem enerģiju. «Es esmu ļoti jutīga uz tādām lietām un, jo vairāk es sevī to attīstu, jo vairāk jūtu, ka vairs nespēju izdarīt nepareizas izvēles – es jau automātiski piesaistu sev pareizos lēmumus un izvēles.»