Smieklīgi nopietns stāsts

 

«Iespējams, izklausās nenopietni – Mana kaķa dienasgrāmata, tomēr tā ir pikanta un smieklīga izrāde pieaugušajiem, kurā brīžam pat ar nelielu rupjības un cinisma devu tiks parādīts viss, ko neatkarīgais ģimenes mīlulis jeb kaķis domā par savu saimnieku,» saka Jānis Jarāns. Ar jauno standup izrādi aktieris sācis savu kārtējo Latvijas apceļošanu, un jau rīt izrāde būs skatāma Balvos, parīt – Brocēnos, pēc tam Kuldīgā, Rīgas kongresu namā un vēl citviet Latvijā.

Iecere par komēdijas Mana kaķa dienasgrāmata iestudēšanu pieder režisoram Ivaram Lūsim, un galvenās un vienīgās lomas atveidotājs izrādē aktieris Jānis Jarāns apgalvo – kad pats pirmo reizi izlasījis režisora piedāvāto materiālu, secinājis, ka par šo izrādi, visticamāk, daudzi nodomās – tas nav par mani, bet pavisam noteikti ir par manu kaimiņu. Aktieris gan apgalvo, ka viņa kaķis, kurš 18 gadus bijis ģimenes mīlulis, bet nu jau devies citos medību laukos, bijis pavisam atšķirīgs no izrādes galvenā tēla, kurš ir «nešpetns, skeptisks un bišķi agresīvs, tāds mūsdienīgs un noteikti ne latviešu kaķītis no slavenās pasakas». Aktieris ir pārliecināts, ka atraktīvi un asprātīgi uzrakstītā luga itin labi ieguļas mūsdienu Latvijā. «Latviešiem jau netīk skatīties uz sevi spogulī, tā – no malas, jo latvieši ir paši gudrākie pasaulē un tikai reti kurš kritiski pavērtē sevi un savas domas, nemaz nerunājot par savu rīcību. Viss, ko viens latvietis domā, tiek uzskatīts par pareizu, un pareizi ir tikai tas, kā viņš domā, turklāt latvietim piemīt tieksme pamācīt citus,» ironiski smaidot, saka Jānis Jarāns un tieši tāpēc aicina skatīties šo izrādi, lai paši uz sevi palūkotos no malas. «Īstenībā – esam smieklīgi, un ir labi, ja to paši saprotam,» teic Jānis Jarāns.

Aktieris ir priecīgs arī par to, ka līdz ar jauno iestudējumu viņam atkal radusies iespēja izbraukāt Latviju, ja ne krustu šķērsu, tad būt daudzviet. «Es jau turpat 30 gadus neesmu tas aktieris, kas visu sezonu ieslēgts vienā kastē, neredz ne rudeni, ne ziemu, ne pavasari. Es braukāju pa visu Latviju un redzu, kā mainās ne tikai daba un vide, bet arī cilvēki, kas atkal jau iet uz kultūras namiem, skatās izrādes, klausās koncertus, un teikšu, kā ir – zāles ir pilnas. Medijos raksta, ka mums viss ir slikti, bet es redzu, ka Latvijā ir gaiši cilvēki,» spriež Jarāns. «Tikai mēs, pilsētnieki, vienmēr gribam laukos dzīvojošos ļaudis pamācīt, uzskatot, ka viņi nezina, kas ir māksla. Savukārt viņi ceļas četros piecos no rīta, slauc govis, kopj zemi, un kāds tur sliktums, ka viņi grib aiziet uz izrādi pasmieties un atpūsties, nevis atkal skatīties asaras un sāpes?» Tuvākajā laikā ar vēl citu izrādi – Ekstrasensu cīņas esot ieplānots «braukāt apkārt pa Eiropu un rādīt to tiem latviešiem, kas bijuši spiesti aizbraukt prom no šīs zemes. Es regulāri braucu pie latviešiem, kas skumst pēc savas zemes. Norvēģija, Zviedrija, Īrija...»

Pirms dažām nedēļām Jānis Jarāns atgriezies no īsa ceļojuma pa Horvātiju, un to nedēļu viņš dēvē par «galvas un emociju tīrīšanu». Aktieris atklāj, ka pēdējos gados esot «kritis uz salām», un arī šoreiz paša izvēles topā izrādījusies sala Krka, un par to esot pateicīgs pats sev, jo kalni bijuši skaisti un arī visapkārt valdījis skaists klusums. «Pūļus es redzu ikdienā Latvijā, un varbūt tieši tāpēc brīvajā laikā man patīk aizmukt no cilvēkiem, un kur vēl labāk klusumu baudīt, ja ne augstu kalnos. Izbaudījām skaistu atvasaru ar peldēm un kāpšanu kalnos, kas man ir gluži vai svēta lieta. Tagad esmu spēka pilns, tagad tikai kārtīgi ir jāstrādā,» viņš saka. Ģimenes principi ceļošanai jau ilgu laiku ir nemainīgi – abi ar sievu ņemot līdzi vien pašu nepieciešamāko, kas ietilpst vienā mugursomā, aviobiļetes iegādājoties par saprātīgu cenu dažādās akcijās un internetā paši atrod naktsmītnes. Lai vai cik sajūsmināti abi ar sievu esot par kādu vietu, ar fotografēšanu viņi neaizraujoties. «Laikam tas vecums ir garām, jo apkārtējiem tas neinteresē, bet man pašam ir svarīgi visu piedzīvoto ieseivot failos galvā, atmiņā. Mirklis ir jābauda tajā vietā un tajā brīdī,» ir pārliecināts Jarāns. Tā sanācis, ka šobrīd arī Latvijā ir skaista atvasara, un arī tās sniegtās baudas viņš izmantojot. Šo nedēļu iesācis ar sēņošanu sev labi zināmajos Engures mežos, kuros ieejot šķitis, ka sēņu gan vairs nav. Tomēr gājis vien uz savām sēņu vietām un rezultātā tomēr salasījis šogad pēdējo sēņu ražu. «Daudz nebija, bet mērcei pietika.