No 4. oktobra līdz 18. novembrim Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls (Vecrīgā, Torņa ielā 1) skatāma Jura Utāna personālizstāde „Utāns glezno un uzvar!”.
Jura Utāna personālizstāde „Utāns glezno un uzvar!” Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls demonstrē mākslinieka pēdējos gados tapušos darbus, kuri parāda, ka viņš joprojām ir uzticīgs savai groteskai aktualitāšu interpretācijai un trāpīgi akcentē iracionalitāti apkārt notiekošajā ikdienā. Šī ir pirmā tāda mēroga Jura Utāna gleznu izstāde, kas apliecina 20. gadsimta 80. gadu otrajā pusē popularitāti guvušā mākslinieka radošā spēka pilnbriedu.
Juri Utānu vienmēr ir interesējis sociāli aktuālais. Sociālisma laikā tās bija spēles ar padomju varu, kad sev svarīgo varēja izpaust tikai zemtekstos. Vēlāk, kad dzīvi vairs nekontrolēja ideoloģija un nebija iemesla kaitināt varu, Utāna simboli ieguva citu raksturu – tie vairāk sāka pieslieties „sirreālai realitātei”, attālinoties no ikdienas un veidojot ironiskas un absurdas sižetiskas kombinācijas, kur mākslinieks filozofē par dzīves pamatvērtībām. Ar sev raksturīgiem paņēmieniem Utāns konfrontē dažādus sabiedrības locekļus – vienā ainā darbojas elegantie glancētu žurnālu personāži un draudīgi tehnokrātiski tēli, kas personificē apšaubāmus ētiskus ideālus un personības degradāciju.
Grafiski izteiksmīgajos lielformāta gleznojumos ar plašu saturisko amplitūdu tiek risināts sarežģīts ireāls dzīves rēbuss. Izkadrētie dzīves citāti kārtojas dinamiskos ciklos, kam dota misija – kaitināt un uzbudināt. Pēdējos gados mākslinieka izteiksmes manieri ietekmējusi jauno mediju pasaules vide, kuru viņš efektīgi integrējis starp sev raksturīgajiem reālisma tēliem.
Juris Utāns ir beidzis Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu (1977) un LPSR Valsts Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu (1984), studijas turpinājis PSRS Mākslas akadēmijas Eduarda Kalniņa un Borisa Bērziņa meistardarbnīcā (1987–1990). Kopš 1987. gada viņš ir Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes lektors.
Teksts: Diāna Barčevska