Latviešu mākslinieki piedalās izstādēs Viļņā

Sadarbībā ar Laikmetīgās mākslas centru (LMC) Lietuvas Nacionālās mākslas galerijā Viļņā no 10. decembra līdz 2012. gada februārim skatāmas divas starptautiskas izstādes par padomju perioda mākslu, arhitektūru un dizainu – „Modernizācija. Baltijas māksla, arhitektūra, dizains. 20. gs. 60. – 70. gadi” un „Mūsu metamorfās nākotnes.

Dizains, tehniskā estētika un eksperimentālā arhitektūra PSRS. 20. gs. 60. – 80. gadi”. Abās izstādēs būs skatāmi arī daudzu Latvijas mākslinieku, dizaineru un arhitektu darbi, un tās tapušas Laikmetīgās mākslas centra (Rīga) iniciētā starptautiskās sadarbības projekta “Atsedzot neredzamo pagātni” ietvaros ar Eiropas Savienības Kultūra 2007-2013 programmas atbalstu.

„Modernizācija. Baltijas māksla, arhitektūra, dizains. 20. gs. 60. – 70. gadi”

Šodien padomju laika māksla, arhitektūra un dizains Baltijas valstīs no atmiņām ir kļuvuši par vēsturi. Izstādē „Modernizācija” izcelts šis modernās kultūras segments Igaunijā, Latvijā un Lietuvā. Tiecoties to iekļaut to Eiropas pēckara tehnoloģiskajā, sociālajā un kultūras modernizācijā, izstāde paplašina priekšstatus gan par attiecībām starp Austrum- un Rietumeiropu, gan ideju apriti starp centru un perifēriju.

Igaunija, Latvija un Lietuva arī pēc to inkorporēšanas PSRS 1940. gadā saglabāja dažādus elementus no iepriekšējās dzīves stila un kultūras atmiņas, un PSRS ietvaros baudīja izņēmuma reputāciju kā „mazie Rietumi”. Leģendāra kļuva gan Baltijas jūras kūrortu arhitektūra, kafejnīcas un restorāni, gan jaunie dzīvojamie rajoni un publiskās ēkas, ko atšķīra īpašas reģionālās pazīmes. Īpaši populāras bija preces, kas simbolizēja ikdienas dzīves labklājību un komfortu: Baltijas suvenīri un lietišķā māksla, latviešu radioaparāti, igauņu lampas, lietuviešu televizori. Perifērais Baltijas reģions pārraidīja modernās vides un dzīves stila starptautiskās idejas visā Padomju Savienībā, kura Aukstā kara gados sacentās ar Rietumiem par centra statusu.

Izstāde „Modernizācija” sastāv no četrām daļām, kuras atsedz publiskās telpas („Pilsēta”) un privātās vides („Māja”) modernizāciju, dizaina izplatību („Industriālā māksla”) un jaunās patērētāju dzīves stila parādīšanos Baltijas valstīs („Atpūta”).

Izstāde veidota sadarbībā ar: Igaunijas Mākslas akadēmiju, Igaunijas Filmu arhīvu, Igaunijas Vēstures muzeju, Igaunijas Publisko radio, Igaunijas Nacionālo bibliotēku, Igaunijas Nacionālo arhīvu, Igaunijas Arhitektūras muzeju, AS „Tallinnfilm”, „Tallinna Kaubamaja”; Latvijas Mākslas akadēmiju, Latvijas Arhitektūras muzeju, Latvijas Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvu, Latvijas Nacionālās mākslas muzeju / Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, Latvijas Nacionālās vēstures muzeju, Latvijas Nacionālo bibliotēku, Rīgas motormuzeju, Laikmetīgās mākslas centru, Latvijas Dzelzceļa vēstures muzeju, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeju, Rīgas Porcelāna muzeju, fondu „Zentas Loginas muzejs”; Lietuvā – Komunikācijas vēstures muzeju, Lietuvas Mākslas muzeju, Lietuvas filmu studiju, Lietuvas Valsts arhīvu, Lietuvas Nacionālo Radio un Televīziju, Lietuvas Nacionālo bibliotēku, Lietuvas Nacionālo muzeju, Viļņas mākslas akadēmiju, Viļņas apgabala arhīvu, Vitauta Lielā kara muzeju, kā privātiem kolekcionāriem, māksliniekiem un viņu tuviniekiem.Izstādes kuratores: Lolita Jablonskiene, Kai Lobjakas, Iliana Veinberga. Iekārtotājs: Indreks Sirkels, arhitekti: Aleksandrs Kavaliusks, Andriuss Skiezgels.

„Mūsu metamorfās nākotnes. Dizains, tehniskā estētika un eksperimentālā arhitektūra PSRS. 1960 – 1980”

Izstāde „Mūsu metamorfās nākotnes” iepazīstina ar vizionārajiem projektiem padomju arhitektūrā un mākslā, kuru ieceres saistījās ar jaunās un ideālās dzīves vides produkciju, kas būtu viegli adaptējama lietotāju mainīgajām vajadzībām. Šo projektu mērķis bija apvienot jaunākās tehnoloģiskās inovācijas ar jaunu konceptu par cilvēku kā aktīvu komponentu tajos.

Bieži topot sociālisma valsts pētniecības institūtos un centros, šie projekti tomēr piedāvāja alternatīvu dominējošajām praksēm ēku celtniecībā un urbānajā dizainā, un paredzēja nākotni, kurā centrālās pazīmes būtu pārveidojamība un pārsteigums. Tie bieži ietvēra dizaina un arhitektūras lauku paplašinājumu, mainoties no atsevišķu objektu dizaina objektiem uz vides un dzīves organizāciju kā tādu.

20. gs. 70. gados attieksme pret dizainu un tehnoloģiju kļuva neviennozīmīgāka: parādījās kritiski un konceptuāli projekti, kas norādīja uz patērēšanas un uz mediju-pārsātinātās telpas dominēšanu un nepieciešamību ņemt vērā pretrunas, kas raksturīgas modernisma ideāliem kultūrā, kas balstīta uz tehnoloģiju un industriju.

Izstādē pārstāvētie mākslinieki un arhitekti: Anda Ārgale, Māris Ārgalis, Igors Berezovskis, Valdis Celms, grupa „Kustība”, Aleksandrs Jermolajevs, Tīts Kaljundi, Vjačeslavs Koļeičuks, Vitālijs Komars un Aleksandrs Melamids, Jānis Krievs, Kārels Kurismā, Leonhards Lapins, Vjačeslavs Loktevs, Eugenijs Miliūns, Andrejs Monastirskis, grupa NER, Ļevs Nusbergs, Jiri Okas, Artūrs Riņķis, Sirje Runge, Jurijs Soboļevs, Jurijs Rešetņikovs, Jurģis Vroblevičs.

Kuratori: Andress Kurgs un Mari Lānemetsa; iekārtojuma autori: Indreks Sirkels, Kooperative für Darstellungspolitik; Jesko Fecers, Anita Kaspara, Andreass Millers.

Abas izstādes realizētas sadarbības projekta “Atsedzot neredzamo pagātni” ietvaros un ar Eiropas Savienības Kultūra 2007-2013 programmas atbalstu.