25. novembrī Mūkusalas mākslas salonā Rīgā atklāta latviešu vizuālās mākslas izstāde "Mānīgais klusums".
Šoreiz ekspozīcija “Mānīgais klusums”, kas atvērta no 25. novembra līdz pat decembra beigām, veltīta klusās dabas žanram glezniecībā. Izstādes autoru saraksta virkni rotā spilgtāko klasikas un mūsdienu mākslas pārstāvju uzvārdi, sākot no 19. gadsimta 20. gadiem līdz mūsdienām. Apskatei eksponēti gan par Latvijas mākslas klusās dabas pamatlicēju dēvētā Leo Svempa (1897–1975) darbi, gan Līvijas Endzelīnas (1927), Borisa Bērziņa (1930–2002), Edvarda Grūbes (1935), Johana Heinriha Baumaņa (1753–1832), Ugas Skulmes (1895–1963), Anša Artuma (1908–1997), Franciska Varslavāna (1899–1949), Bruno Celmiņa (1927–1992), Leonīda Āriņa (1907–1991), Bruno Vasiļevska (1937–1990), Birutas Baumanes (1922), Induļa Zariņa (1929–1997), Ausekļa Baušķenieka(1910–2007) , Raimonda Staprāna (1926), Frančeskas Kirkes (1953) un vēl daudzu citu autoru gleznas.
Klusā dabas žanrs gleznotājam sniedz gan radošo brīvību, gan profesionālu izaicinājumu. Tapšanas process, sākot ar uzstādījuma uzlikšanu, priekšmetu attiecību kārtojumu, ir stipri individuāls. Imants Vecozols (1933), kurš, savā daiļradē uzticīgi kalpojot žanram, kļuvis par vienu no nozīmīgākajiem latviešu glezniecības klusās dabas pārstāvjiem, min, ka tā ir iespēja nodarboties ar glezniecību tīrākā veidā, noskaidrot un attīstīt savu personīgo piegājienu un izpratni par to.
Izstādes rīkotāji uzsver, ka izstāde “Mānīgais klusums” ne vien dod iespēju iepazīties ar latviešu glezniecības klusās dabas hrestomātiju vienuviet, vērot un vērtēt žanra mainīgo un neizsmeļamo būtību, bet arī spēj atklāt visdažādākos stāstus par mākslinieku daiļradi un personību, par laikmeta izjūtu un vadošajām mākslinieciskajām tendencēm tajā.