Šomēnes Laikmetīgās mākslas centrs organizē divus starptautiskus pasākumus, kas veltīti Austrumeiropas mākslai sociālisma periodā un tās mantojumam. 17. un 18. maijā Gētes institūtā (Torņa ielā 1) notiks Starptautiska konference „Atsedzot neredzamo pagātni” (Recuperating the Invisible Past), savukārt Rīgas izstāžu zāles „Rīgas Mākslas telpa” (Kungu ielā 3) „Intro” telpā no 18. maija līdz 4. jūnijam būs apskatāma izstāde „Paralēlās hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu nezināmā vēsture”.
Nepieciešamība no jauna pārskatīt 20. gs. otrās puses mākslas vēsturi ir bijušo sociālisma un padomju bloka valstu pētnieku uzmanības centrā jau kopš 90. gadiem, jo ģeopolitiskās situācijas dēļ Austrumeiropas reģions no kopējās mākslas vēstures bijis „izkritis”. Šai problemātikai veltītas izstādes, publikācijas, konferences gan Austrumeiropā, gan citviet pasaulē, tapušas un arvien tiek papildinātas gan Austrumeiropas mākslas vēstures versijas, kurās uzsvērts, ka tās eksistence nav mazāk nozīmīga kā šobrīd ikviena profesionāļa pārzinātā Rietumu mākslas vēsture.
Konference Rīgā piedāvās interpretācijas un skaidrojumus par paralēlēm un atšķirībām mākslas un kultūras norisēs dažādos Austrumeiropas reģionos laikā no 20. gs. 60 – 80. gadiem, kā arī jaunus skatījumus par to, kā apgūt un saprast neseno vēsturi. Tajā piedalīsies mākslas pētnieki un kuratori no ASV, Čehijas, Igaunijas, Krievijas, Latvijas, Lielbritānijas, Lietuvas, Polijas, Serbijas, Ungārijas, Vācijas. Viņu vidū arī tādas starptautiski atzītas autoritātes kā Eda Čufere, Viktors Misiano, Pjotrs Pjotrovskis, Linara Dovidaitīte, Dora Heģi, Marks Alens Švēde, Svens Spīkers. Uzstāsies arī vairāki atzīti un jaunās paaudzes pētnieki no Latvijas. Notiks diskusijas „Bijušās Austrumeiropas mākslas vēstures rakstīšana un tulkošana. Postkoloniālisma un postkomunisma attiecības” un „Sastapšanās ar „ēnu”: atmiņas politika Baltijas reģionā”.
Savukārt izstāde „Paralēlās hronoloģijas. Austrumeiropas izstāžu nezināmā vēsture” sniegs ieskatu par nozīmīgiem, bet šobrīd mazzināmiem mākslas notikumiem Latvijā, Lietuvā, Igaunijā un Ungārijā 20. gs. 50. – 80. gados. Varēs uzzināt par Latvijas jauno mākslinieku „slēgtajām” izstādēm mākslas akadēmijā, Līgas Purmales un Miervalža Poļa, Māra Ārgaļa personālizstādēm, Andra Grīnberga performancēm un citiem spilgtiem notikumiem 70. gados. Savukārt Lietuva piedāvās ieskatu par Vītauta Landsberģa un mākslas studentu sarīkoto „Fluxus” koncertu, kā arī studiju un dzīvokļu izstādēm 60. un 70. gados. Savukārt Igaunijas daļa izstādē būs veltīta Jiri Okasa, Leonharda Lapina, Vilena Kinnapu un citu mākslinieku un arhitektu avangardiskām izstādēm un hepeningiem, kas notika ārpus tradicionālās mākslas vides, piemēram, Eksperimentālās bioloģijas zinātnes institūtā un Zinātņu akadēmijas bibliotēkā. No Ungārijas izstādē būs skatāmas divas ekspozīcijas – „Kā māksla kļūst publiska” un „Citas revolucionārās tradīcijas”. Izstādes kuratori: Ieva Astahovska (Latvija), Dovile Tumpīte (Lietuva), Mari Lānemetsa (Igaunija), Dora Heģi, Žuža Lāslo, Šāndors Horņiks (Ungārija).