Pieaugošās krīzes un budžeta apcirpšanas situācijā Latvijas laikmetīgās mākslas cienītāji nereti uzdod jautājumu – kas notiek ar Aizkraukles bankas ziedoto miljonu latu, kurš savulaik tika novirzīts vēl neuzceltā Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja krājuma veidošanai?
Iespējams, šā iemesla dēļ pagājušās nedēļas nogalē mediju pārstāvjiem tika dota iespēja pārliecināties, ka ar jau iepirkto kolekciju viss ir kārtībā, savukārt darbs pie tās papildināšanas joprojām turpinās. Ar jau iepirktajiem kolekcijas darbiem iepazinās arī kultūras ministrs Ints Dālderis.
Kā pastāstīja AB.LV Sabiedriskā labuma fonda valdes priekšsēdētājs Mareks Indriksons, līdz šim banka iepirkusi 86 mākslas darbus, ieguldot kolekcijā vairāk nekā 200 tūkstošus latu. Joprojām tiek turpināts sākotnējais uzstādījums – kolekcijai jākļūst par centrālo laikmetīgās mākslas kolekciju Baltijas valstīs. Latviju tajā pārstāv tādi mākslinieki kā Aija Zariņa, Barbara Gaile, Imants Lancmanis, Juris Boiko, Leonards Laganovskis, Miervaldis Polis; igauņi – Andreass Tolts un Kaido Ole. Līdzās gleznām un akvareļiem iepirktas arī fotogrāfijas. Latviju šajā jomā pārstāv Intas Rukas Balvu sērijas darbi, bija aplūkojams arī pazīstamā lietuvieša Antana Sutkus veikums. Runājot par šo autoru, sevišķas ievērības vērtas ir 1965. gadā Lietuvas kūrortā Nidā tapušās Žana Pola Sartra un Simonas de Bovuāras fotogrāfijas, īpaši, ņemot vērā Žana Pola Sartra noliedzošo attieksmi pret fotografēšanos. Kopumā topošā kolekcija, cik tā skatīta gan Latvijā, gan ārzemēs, rada pietiekami pārliecinošu iespaidu – ar piebildi, ka
pagaidām iztērēta tikai piektā daļa no tai paredzētās summas un īstais
viedoklis par šo krājumu kopumā varēs veidoties vien tad, kad iepirkuma process tiks pabeigts un šī kolekcija tiks saplūdināta ar citām Laikmetīgās mākslas muzeju veidojošajām sastāvdaļām.
Patlaban jau iepirktie darbi, izņemot tos, kas uz laiku nodoti dažādu izstāžu rīkotāju rīcībā, glabājas Aizkraukles bankas ēkā. Mediju pārstāvjiem un kultūras ministram bija iespēja pārliecināties, ka tie uzglabāti ļoti labā stāvoklī, ierāmēti. Daļa kolekcijas, cik to atļauj bankas telpu izvietojums, ir izlikta birojos. Tā daļa, kas nav apskatāma, atrodas bankas depozītā. Kā apgalvoja bankas pārstāvji, mākslas darbiem tur tiekot nodrošināti visi nepieciešamie visnotaļ specifiskie uzglabāšanas apstākļi.
Uz jautājumu par kārtību, kādā tiek papildināta kolekcija, tika saņemta atbilde, ka par to diskusiju ceļā joprojām lemj starptautiska ekspertu komisija. Atbilstoši tās pieņemtajiem lēmumiem banka risina sarunas ar autoriem par iespēju darbus iegādāties. Dažkārt šis process varot aizņemt krietnu laiku, jo brīvā tirgus apstākļi šajā ziņā diktē savus noteikumus. Savukārt, jautāti par jau iepirktās kolekcijas apriti, bankas pārstāvji atgādināja, ka šie darbi jau pabijuši vairākās ārzemju izstādēs – Eiropas Centrālajā bankā Frankfurtē un Eiropas Komisijas ēkā Briselē. Atsevišķu autoru darbi, piemēram, Aijas Zariņas Karmena un Eiropas nolaupīšana, tiek doti arī izstādēm dažādās Latvijas pilsētās. Nākotnē tiekot plānots izveidot plašākas kopizstādes, kas Rīgas publikai ļautu iepazīt Aizkraukles bankas kolekciju vēl pirms miglas tālēs tītās Laikmetīgās mākslas muzeja uzcelšanas.
Kultūras ministrs Ints Dālderis sarunā ar žurnālistiem gan pauda principiālu atbalstu Laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamībai Latvijā un arī akustiskās koncertzāles celtniecības idejai, tomēr, lai ko teiktu kultūras amatpersona, būsim reālisti – dižķibeles situācijā tuvākajos gados Rīgai šo muzeju neredzēt kā savas ausis. Saistībā ar to, ka Rīga 2014. gadā ir izvirzīta Eiropas kultūras galvaspilsētas titulam, ministrs pauda pārliecību, ka tā būtu starptautiski ne īpaši patīkama situācija, ja Latvija nevarētu daudzajiem viesiem no visas pasaules parādīt pabeigto Gaismas pili, un tā patiesi arī notiks, ja bibliotēkas celtniecības nebūs pabeigta. Katrā ziņā problēma Rīgai būs arī tā, ja pilsēta, kas uzstāsies Eiropas kultūras galvaspilsētas lomā, nespēs parādīt arī savu laikmetīgās mākslas kolekciju. Tas varētu radīt aplamu iespaidu, ka mākslas attīstība Latvijā ir beigusies 20. gadsimta 30. gados – kaut gan daudzu tautiešu kultūras izglītības un domāšanas līmenis par to arī liecina.