Mākslas muzejā Rīgas birža atklāta izstāde Izglābtās ikonas, tajā apskatāmas ikonas no Igaunijas mākslinieka Nikolaja Kormašova kolekcijas, kas tiek uzskatīta par vienu no plašākajām un nopietnākajām šāda veida privātajām kolekcijām.
Nevajadzīgās un slēptās
Izstādē Izglābtās ikonas aplūkojamas 147 ikonas - daļa no 15.-20. gadsimta krievu ikonu kolekcijas, ko izdevies savākt un restaurēt māksliniekam un kolekcionāram Nikolajam Kormašovam (1929-2012). Ikonas lielākoties vāktas trīs reģionos: Arhangeļskas novadā Ziemeļu Dvinas augštecē, Kokšengas novadā Vologdas apgabalā (galvenokārt no 1965. līdz 1978. gadam) un Tailovas ciematā Pleskavas apgabalā, kur kolekcionāra ģimene pavadīja vasaras no 1967. līdz pat 2017. gadam. Papildus šīm trim vietām ir arī ikonas no Nikolaja Kormašova dzimtās Muromas. Kolekcionārs teicis: «Krievijas ziemeļi man likās kā zaudētais kontinents, kā Atlantīda. Šķita, ka viss, kas Krievijā labs, saglabājies tieši tur.» 20. gadsimta sešdesmitajos gados jaunais «skarbā stila» gleznotājs Nikolajs Kormašovs kultūras mantojuma izpētes ekspedīciju laikā novērtēja gan paaudžu paaudzēs glabātās, gan tieši pretēji - uz iznīcības robežas esošās ikonas un sāka veidot savu «svēto tēlu» kolekciju. Gandrīz visas krājuma ikonas Kormašovs pats ir restaurējis. Šobrīd par kolekciju rūpējas viņa dēli Andrejs un Orests Kormašovi.
«Šīs ikonas vārda tiešā nozīmē ir izglābtas - lielākā daļa no tām atrastas gruvešos un bija ļoti sliktā stāvoklī, tāpēc lielākā daļa ikonu ir izglābtas no iznīcības. Tikai neliela daļa no tām tēva rokās nonākušas samērā labā stāvokli, piemēram, tās, kuras cilvēki slēpuši savu māju bēniņos, tāpēc nozīmīgs arī tēva ieguldījums ne tikai to atrašanā un kolekcionēšanā, bet arī to restaurācijā. Šīm ikonām tēvs veltījis desmitiem gadu un savu veselību. Šīs ikonas var arī nosaukt par bārenēm, tāpēc ka kādreiz, sarežģītajos padomju laikos, tās ir zaudējušas savas mājas - jo baznīcas demolēja, ikonas iznīcināja, bet tās atrada savu vietu šajā kolekcijā,» saka mākslinieks un restaurators Orests Kormašovs.
Meklējiet sievieti
Šī kolekcija pirmo reizi plaši tika izrādīta pērn Mikela muzejā Tallinā, un šobrīd pirmo reizi to iespējams iepazīt Igaunijā. «Šeit nav visa kolekcija, tikai daļa, bet var teikt - paši nozīmīgākie darbi, apmēram puse. Ir kvalitāte un kvantitāte, un no kvantitātes viedokļa - te ir mazākā daļa, bet ja uz šiem darbiem raugās no kvalitātes viedokļa - te ir lielākā daļa,» saka kolekcijas īpašnieks Orests Kormašovs. «Šī kolekcija ir neparasta ar to, ka tā ir viena no nedaudzajām, kas radīta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados un nemainīga saglabājusies - tēvs darbus nepārdeva, turklāt - daudzas ikonas ir saņēmušas atribūciju - ir zināma to izcelsme, un tas vairo šīs kolekcijas vērtību,» uzsver Orests Kormašovs. Mākslinieks un restaurators nezina precīzi, kāpēc tēvs sācis kolekcionēt ikonas, bet izsaka pieņēmumu, ka viņš kā mākslinieks sākotnēji novērtējis to māksliniecisko pusi, jo «ikonās māksla, ja tā var teikt, izpaužas visaugstākajā līmenī. Jo ikonās gaisma, ritms, kompozīcija, līnija ir tādā līmenī, kas prasa augstu meistarību glezniecībā. Tēvs bija gleznotājs, un, domāju, ikonās viņš redzēja glezniecības etalonu, tāpēc tās viņu ieinteresēja. Protams, tā kā ikona ir garīga māksla un daudz plašāk nekā tikai māksla, viņš galu galā nonāca līdz ikonai kā dievišķai gaismai. Domāju, ka viss sākās ar estētiku, bet turpinājās ar garīgā telpā,» saka Orests Kormašovs. Izrādās, ka liela nozīme šīs kolekcijas tapšanā ir Nikolaja Kormašova dzīvesbiedrei Lulei, jo tieši viņas dēļ Muromā, netālu no Vladimiras, dzimušais mākslinieks pārcēlies uz Igauniju. Protams, ka šāda kolekcija prasa daudz laika, līdzekļu un arī uzmanības, bet Kormašova dzīvesbiedrei esot bijusi ļoti pozitīva attieksme pret vīra aizraušanos. «Mammai ir liela nozīme ne tikai šīs kolekcijas tapšanā, bet tēva daiļradē vispār. Tēvs dzīvoja tālu no dzimtenes, un, lai viņam būtu saistība ar savu kultūru, viņa ne tikai neprotestēja, bet pat ieteica kolekcionēt ikonas un deva visas iespējas nodoties to meklēšanai un vākšanai, un restaurācijai, un pašam vēl nodarboties ar glezniecību. Kad tēvs ļoti nopietni saslima, jo restaurācijas process ir indīgs, mamma divus gadus viņu kopa un «izcēla» ar svaigēšanu, kas, ticiet man, Padomju Savienībā pirms 50 gadiem bija ļoti sarežģīti. Nepārspīlēšu, sakot, ka viss realizējās, tikai pateicoties mammai, mēs par to nerunājam, bet viņai ir liela loma šajā kolekcijā,» stāsta Orests Kormašovs.
Laika gaitā ikonas visdažādākajos, arī gluži neticamos un pat mistiskos, veidos ir nonākušas šajā kolekcijā, un Orests Kormašovs ir pārliecināts, ka patiesībā tieši ikonas izvēlējušās cilvēku, kā rokās nonākt. «Tieši ikonas atnāk pie cilvēka, nevis cilvēks pie ikonas. Kāds no Maskavas kolekcionāriem skaisti pateica - nevis ikona atrodas blakus mums, bet mēs atrodamies blakus ikonai, jo - ikona ir bijusi, ir un būs, bet cilvēks te ir tikai uz laiku. Ikona ir mūžīga, tā pati izvēlas savu ceļu. Iespējams, tas nav loģiski saprotams, tomēr es ticu, ka notikumi ar manu tēvu nav vienkārši gadījumi, jo es neticu gadījumiem. Domāju, ka ir notikumi, kas ir kā likumsakarības. Tas, ka tēvs sāka kolekcionēt ikonas, nav viņa nopelns, jo ikonas atrada viņu un sāka «nākt» pie viņa. Iespējams, tāpēc, ka viņš tās mīlēja, prata saglabāt, neizvirzīja nekādas pretenzijas, teiksim, lai ikona būtu labā stāvoklī vai izcila meistara radīta, viņam nebija augstu prasību, jo tēvs ikvienā ikonā spēja redzēt kvalitāti, un tieši tāpēc ikonas ar prieku atrada viņu.»
Starp citu, pašu pirmo ikonu savā mūžā Nikolajs Kormašovs saņēma kā dāvanu no mūķenēm savā dzimtajā Muromā - Nikolas svētbildi. «Lai arī tā ir ļoti vienkārša un elementāra ikona, kādu, visticamāk, kādreiz bijis miljoniem, domāju, ar to viss sākās,» uzskata Orests Kormašovs.
Kur ir ikonu īstā vieta?
Pēc kolekcijas izstādes Tallinā ir uzklausīti vaicājumi, kāpēc šīs ikonas joprojām atrodas privātā īpašumā, nav atdotas baznīcai. Orests Kormašovs: «Mēs, abi dēli, turpinām tēva novēlējumu, un tēvam bija savas attiecības ar baznīcu, viņš nedomāja, ka to, kas baznīcai bija vienaldzīgs, pēkšņi, kad viss ir restaurēts un savests kārtībā, būtu tiesības gribēt atkal savā īpašumā. Tas ir sarežģīti, tas nav tik vienkārši. No šīs kolekcijas esam atdevuši baznīcai vienu ļoti vērtīgu ikonu. Šī ikona bija pazaudēta astoņdesmitajos gados Tallinā, un tā nonāca tirgū - tēvs to nopirka no kāda soma, kurš to bija nopircis antikvariātā. Kad viņš ikonu ieraudzīja, tad saprata, no kuras baznīcas tā ir. Tā nebija restaurēta, tēvs nepaspēja, nomira, bet es to restaurēju, un izstādes laikā Tallinā atdevām to atpakaļ baznīcai.»
Par kolekcijas nākotni tiekot īpaši domāts, jo nu jau esot skaidrs, ka ir grēks ar to nedalīties ar sabiedrību. «Ir dažādas versijas. Jau deviņdesmito gadu beigās tēvs gribēja šo kolekciju uzdāvināt Igaunijas valstij, bet Igaunijas Nacionālais muzejs to negribēja. Dzīve parādīs. Tagad ir ikonu izstāde Rīgā, ir idejas par izrādīšanu citviet, bet vēl nezinu, kur tā «nosēdīsies». Iespējams, tomēr uzdāvināsim to valstij, jo šī kolekcija vairs nedrīkst būt slēpta no cilvēkiem,» uzskata Orests Kormašovs. Kopš tēva nāves 2012. gadā viņš rūpējas par kolekciju, ir restaurējis apmēram 50 ikonu. «Ikonas dzīvo savu dzīvi, par tām ir daudz rūpju. Jo ikonas ir uzgleznotas uz koka un, kad kaut kas mainās atmosfērā, koks «atceras», ka kādreiz ir bijis dzīvs, un sāk kustēties, un tāpēc par ikonām ir daudz vairāk rūpju nekā par, teiksim, porcelānu. Ikonām nemitīgi jāseko līdzi, pat neraugoties uz uzglabāšanas apstākļiem. Es varētu pamest savu darbu un nodarboties tikai ar šo kolekciju, bet es esmu mākslinieks, man gribas radīt savu mākslu.» Rīgā apskatāma tikai mazākā daļa no kolekcijas, bet, kā apgalvo tās īpašnieki, «kvalitatīvākā daļa».
