VĒRTS APMEKLĒT: Dzīvā akmens pulsācija
 
©Foto no Ineses LIECKALNIŅAS personīgā arhī

«Tradicionāli grafika ir melnbalta. Es nolēmu, ka būs otrādi – balts uz melna. Klusums. Vai tas ir melns vai balts? Klusuma skaņa. Vai klusumam ir skaņa? Klusums skan. Arī Visums skan. Un, lai arī akmeņus mēs nedzirdam, tomēr nepamet sajūta, ka tie ir klusi, bet klāt esoši – ka tajos ir informācija, ko nemākam sadzirdēt,» saka grafiķe un vitrāžas māksliniece Inese Lieckalniņa.

Ķekavas novadpētniecības muzejā (Rīgas ielā 26, Ķekavā) atklāta viņas grafikas darbu izstāde Klusuma skaņa, kas piedāvā citādu skatījumu uz tradicionālo grafiku. Izstāde būs aplūkojama līdz 30. martam.

Inese Lieckalniņa ir profesionāla vitrāžas māksliniece, vairāku monumentālu un dekoratīvu kompozīciju autore, daudzu Latvijas un ārvalstu grafikas izstāžu dalībniece. Pēdējos gados viņas radošo interesi saistījis pilnīgi atšķirīgs mākslas veids - tā ir litogrāfija, grafikas gludspieduma tehnika, kas ir vairāk nekā divsimt gadu veca, bet arvien aktuāla un izmantota visu laiku un paaudžu grafiķu radošajos meklējumos.

«Mīlestība pret akmeni man bijusi vienmēr. Litogrāfijā, veidojot kompozīcijas uz akmens virsmas, var saskarties ar tā faktūru, var just dzīvā akmens pulsāciju. Man ir liela kolekcija ar akmentiņiem, ko izskalojusi mūsu jūra. Kā aizbraucu uz savu Saulkrastu jūrmalu, tā dodos meklēt akmentiņus,» stāsta Inese Lieckalniņa, atzīstot, ka gan vasarnīca, gan Rīgas māja ir pilna ar akmeņiem. «Mūsu jūrmalā var atrast ļoti interesantus akmentiņus, man izdevies atrast pat ar fosilijām. Tādi atradumi rada vēl lielāku interesi un iedvesmu tos meklēt,» atzīst Inese Lieckalniņa. Viņa ir viena no grafiķēm, kura visvairāk strādā litogrāfijas tehnikā.

«Tas ir minimālisms - uz papīra lapas ir tikai akmentiņš, nekā cita. Bet es tos nekopēju, neņemu vienu akmentiņu un to nenozīmēju. Es apskatos, iedvesmojos, tad nolieku malā un veidoju savu akmeni - no tā sajūtām, ko konkrētais objekts uz mani ir atstājis,» stāsta māksliniece. Viņa atklāj, ka pēdējie akmeņi veidoti uz melna papīra ar baltu krāsu, bet turpinājums būs uz balta, jo - melnā papīra vairs nav. Vai neražo, vai vienkārši pie mums, Latvijā, nav vairs pieejams.

Visticamāk, turpinājums būs aplūkojams tikai nākamgad. «Man patīk strādāt mierīgi,» viņa saka, uzsverot, ka vispirms uztaisa darbus un tikai tad meklē vietu, kur tos izstādīt. «Bet es jau domāju par nākamajiem akmeņiem, sāku tos apcerēt un vienlaikus apzinos, ka domāšanas veids būs jāpamaina. Jo pēc vairāku gadu strādāšanas uz melna papīra ar baltu krāsu tagad viss būs otrādi, ar citu pieeju. Bet diskomforts domāšanā ir ļoti rosinošs. Tāpat kā pavasaris manā dārzā, kur tulpītēm un krokusiem jau deguni ārā,» smaidot nosaka Inese Lieckalniņa.

Viņa atklāj, ka arī savus darbus taisa uz akmens. «Tas ir ļoti īpašs kaļķakmens, kas no gliemežvāciņu nogulsnējumiem izveidojies pirms septiņdesmit miljoniem gadu. Nebūs melots, ja teikšu, ka, iespējams, vēl senāk. Kādreiz pasaulē bija trīs vietas, kur šos akmeņus ieguva, tagad palikusi tikai viena. Nosaukumu gan nepateikšu, varu kļūdīties. Un uz šī īpašā akmens, kas ir gluds, ļoti blīvs un diezgan mīksts, es zīmēju un taisu savas litogrāfijas.»